Vājuma atzīšana 0
Dailes teātra Mazās zāles izrāde “Zēni” apliecina režisora Dmitrija Petrenko mākslinieciskā rokraksta stabilitāti. Nešaubīgi, viņu padziļināti interesē psiholoģiskie procesi gan saturā, gan skatuviskā izpausmē. Petrenko iestudējumu tematiskajā lokā iekļaujas tēmas par individuālu lēmumu pieņemšanu sarežģītu attiecību gadījumos, par brīvības un patstāvības iekšējām robežām, par vājumu vai spēku apliecināt savu individualitāti. Aktieriem Petrenko vienmēr izvirza nopietnus raksturu uzvedības atklāsmes uzdevumus, līdzīgus tādām kā pārbaudes dzirnavām, kas vienus izpildītājus samaļ smalkos bezpersoniskos putekļos, citus uzlādē un paceļ jaunā meistarības pakāpē.
Tādam uzstādījumam Ellas Hiksonas dramaturģija ir pateicīgs materiāls. Luga modelē situāciju, kurā četri puiši un divas meitenes izdzīvo studentu absolventu atvadas. Ir jānoskaidro attiecības, ir jāsaka sveiki tiem, no kuriem jāšķiras, ir jāvāc mantas no studiju laika kopmītnes. Cauri vijas nenovēršamais – ardievas krietnai devai bezrūpības, kam ne visi ir gatavi. Dramaturģija piedāvā sablīvējumu – pagātnē notikusi pašnāvība, narkotikas, alkohols, seksuāls uzlādējums, necenzēta leksika, demonstrācijas aiz loga, daudz atkritumu maisu, kurus nav kur likt. Starp ārējiem un iekšējiem notikumiem, arī scenogrāfijā redzamajiem maisiem veidojas divas asociatīvas paralēles, pirmkārt, katram no varoņiem ir no daudz kā jāatsakās, un vēl – izvirzās jautājums, vai jauns cilvēks var būt potenciāls atkritums.
Atvadu ballīte – tāds varētu būt otrais nosaukums vienas dienas un nakts notikumiem, kas divos cēlienos risinās komunālā dzīvokļa virtuvē. Lai arī lugā nav izteikta galvenā varoņa, izrādē režisors dominējošo vietu ierāda Benijam, kurš no griestiem piestiprinātiem vingrošanas stieņiem parasti vēro visus no augšas. Ap viņu kā centrālo asi griežas notikumi – Benija mirušā brāļa draudzene Sofija no viņa slēpj sākto mīlas romānu ar Maku. Tieši Benijs cenšas palīdzēt Kemam tikt skaidrībā ar izvēli par mūziķa karjeru un ieviest racionālu kārtību bohēmista Timpa ikdienā. Niklāvs Kurpnieks Beniju veido racionāli, radot zēniska detektīva tēlu, un tikai atsevišķās ainās kāpina emocijas, īpaši godīguma uzstādījumā pret Sofiju. Paradoksāli, ka Benija tēlam kā citu raksturu atklāsmju rezonatoram tādējādi mazinās individualitātes izteiksmes.
Dārta Daneviča iekšēji trauslās Sofijas dažādās pretrunas spēlē vienlīdz spilgti. Garīgo nestabilitāti un psiholoģiskās apmaldīšanās situāciju atklāj divskats ar Lauru, savukārt ainās ar Maku aktrise rada izfantazētas romantiskas jūsmas starojumu. Ginta Andžāna pārliecinoši nospēlētais Maks kā personība ne mirkli nezaudē pašapziņu, aktieris pilnībā attaisno tēla atšķirīgo raksturu un izvēlēto pozīciju, lai arī tā brīžiem ir ciniska.
Ārēji skaļākais un šajā dzīvoklī iestrēgušais “mūžīgais students” Timps dzīvo no tabletēm un alkohola. Artūrs Dīcis viņu atveido līdz vulgaritātei atbrīvota tēla izpausmēs. Dzīves vadmotīvu zaudējušais trīsdesmitgadnieks māna sevi un uzticīgo Lauru ar nākotnes iespējām, kuru nav ne viņam, ne arī attiecībām. Spilgts ir aktieru dueta rādītais modelis, kurā vīrietis ir gatavs nomest attiecības kā zeķes, bikses vai kreklu un kurā sieviete ir gatava tās bezgalīgi celt un mazgāt. Anetes Krasovskas Laura ir emocionāli visvairāk atvērtais tēls izrādē, vienīgā, kas nav sadrumstalota pretrunās, tāpēc kontrastē ar pārējiem.
Mārtiņa Poča atveidotā Kema šaubas par sevi izveido kopumā apjukušu un nedrošu raksturu. Puisis staigā pa skatuvi, neatrazdams vietu ne sev, ne vijolei. Labsirdīgais Kems, šķiet, iegūst pašpārliecību tikai pēdējā ainā, kad paziņo lēmumu par atteikšanos no mūziķa karjeras un piesakās savākt atkritumu maisus. Viņš it kā vienaldzīgi atzīst, ka klasiskā virtuozi izpildītā mūzika, kas skan fonā, ir viņa ierakstīta. Lai arī varoņa izvēle teorētiski varētu būt tāda, tomēr Kema tēlā līdz galam nepārliecina lēmuma pieņemšana un muzikālā apdāvinātība.
Izrāde daudz ko stāsta par atsvešinājumu. Varoņi pārsvarā liek viens otram justies tālu, kaut arī kopā dzer tēju no blakus tasītēm. Arī troksnis, kad meitenes un zēni “Zēnos” rīko ballīti, ir tik stiprs, ka replikas nav dzirdamas. Šķiet, ka režisoru interesē tas skaļuma koptēls kā apdullinošais troksnis starp cilvēkiem, kas nozīmē klusumu. Vai tā ir paaudzes attiecību pazīme? Savā ziņā jā, jo seši tik atšķirīgie Maks, Benijs, Timps, Kems, Laura un Sofija, katrs ar saviem uzskatiem par dzīvi, pieraduši cīnīties pa vienam. Viņi veido savdabīgu portretu studentu paaudzei, kas tā vai citādi šajā izrādē atzīstas sakāvē, zaudējumā vai vājumā.
Režisors ar savu attieksmi gandrīz neiejaucas notikumos, kas varētu būt iestudēti un pasniegti vairāk komiski vai traģiski. Izrāde izvirza, bet neatbild uz jautājumu par atsvešinājumu, kura līmenis ir tik augsts, ka zaudējam spēju un jēgu just līdzi.
UZZIŅA
Ella Hiksona, “Zēni”, iestudējums Dailes teātra Mazajā zālē
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko, Annas Ķirses mūzika.
Lomās: Niklāvs Kurpnieks, Gints Andžāns, Artūrs Dīcis, Mārtiņš Počs, Anete Krasovska, Dārta Daneviča.
Nākamās izrādes: 18., 19., 28. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Sabīne Rožicka: “Bijām uz izrādi vairākās paaudzēs, visi bija sajūsmā. Katrs ir gājis cauri šim vecumam dažādos laikos, bet sajūtas ir līdzīgas. Domāju, ka katrs atradīs savas dzīves ainiņu izrādē. Perfekti baudāma aktierspēle. Liels paldies Dīcim, cepuri nost.”
Ingrīda Krieviņa: “Pirmais cēliens vienkārši drausmīgs, otrais jau bija baudāms. Diemžēl kopumā izrāde – zem vidējā…”
dailesteatris.lv.
