Kristaps Eklons: “Ar kadriem ir tik slikti, kā nav bijis nekad iepriekš. Visspilgtāk to redzam VUGD” 0
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar iekšlietu ministru Kristapu Eklonu par drošību Latvijā un karu Ukrainā. Kādā drošībā esam, un kam jābūt gataviem nākotnē?
Lai arī jūs esat tā sauktais profesionālis ministra amatā, tomēr jūs nevarat distancēties no tā, ka ministrs ir politisks amats. Katrā ministrijā tiek realizēta kāda politika, kādas partijas izvirzītās prioritātes. Ministrs arī pauž politisku nostādni ne tikai sabiedrībai, bet arī savas nozares darbiniekiem.
Līdz ar to jautājums, kas vienlaikus ietver vērtējumu, proti, sabiedrībā izskan viedokļi, ka nav sagaidījuši asu, principiālu reakciju no jaunā iekšlietu ministra attiecībā pret dažādiem naida noziegumiem, kas vērsti pret ukraiņiem, Ukrainas simboliem u. tml.
Maija sākumā Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks teica, ka pret šādiem noziedzīgiem nodarījumiem būšot “nulles tolerance”. Taču Latvijas sabiedrība nav sagaidījusi no iekšlietu ministra reakciju uz atsevišķiem sabiedrībā rezonansi guvušiem notikumiem, piemēram, Valērija Lazareva uzbrukumu jaunietim ar Ukrainas karogu, klātesot uzbrucēja dzīvesbiedrei policistei, par ko esmu rakstījis “Latvijas Avīzē”.
Kritika izskan arī par policijas izmeklētāju rīcību. Kāpēc šāds un citi tamlīdzīgi nodarījumi netiek kvalificēti kā naida noziegumi? Vai policisti nav pietiekami izglītoti?
K. Eklons: Jā, ir tā saucamie politiskie un profesionālie ministri. Un profesionālo ministru karjera ir īsa, jo agri vai vēlu viņi kļūst politiski. Galvenokārt tāpēc, ka politiskam spēkam, kas viņu virzījis, ir kaut kāda ideoloģija un uzstādījumi. Tomēr galvenais jau paliek profesionālisms. Ļoti labu zinu, kā strādā sistēma.
Viena lieta ir emocionāla: ko vēlamies ieraudzīt, arī es tostarp kā Latvijas iedzīvotājs, bet cita lieta – ko mēs kā profesionāļi varam izdarīt, pierādīt un notiesāt. Tas liedz izplatīt skaļus paziņojumus un nākt ar striktiem uzstādījumiem.
Neesmu jurists pēc izglītības, tāpēc attiecībā uz minēto gadījumu par Lazarevu paļaujos uz speciālistu, tajā skaitā prokuratūras, kvalifikāciju un skaidrojumiem par noziedzīgo nodarījumu. Tā kā naida noziegumi pēdējā laikā kļūst aizvien aktuālāki, atbildīgajām institūcijām noteikti ir plašāk jāskaidro sabiedrībai esošā normatīvā regulējuma piemērošanas apstākļi un iespējas.
Pašlaik policijai, prokuratūrai un arī tiesai ir jāstrādā pie vienotas izpratnes veidošanas par šo jautājumu, lai visas iesaistītās institūcijas naida noziegumus profesionāli izprastu līdzīgi un nebūtu situācijas, kad šī izpratne atšķiras Latvijas iestāžu amatpersonu vidū.
Bet Valsts policijas priekšnieks jau atļāvās būt strikts.
Par nulles toleranci pateicu arī es – tajā mēs esam vienisprātis. Taču viens ir uzstādījumi, otrs – ko konkrētajā lietā varam inkriminēt cilvēkam.
Saprotams, bet šobrīd ir īpaši laiki – Eiropā notiek karš un tas skar arī mūs, situācija sakaitēta. Man liekas, ka tagad nav jābaidās nosaukt lietas savos vārdos, neraugoties uz to, ka apsūdzētie pēc tam mēģina melot un ka varbūt arī prokuratūra un tiesa uzskatīs, ka pierādījumi nav pietiekami naida noziegumam un šaubas, kā zināms, jātulko par labu apsūdzētajam. Krievijas prezidents un ārlietu ministrs jau arī apgalvo, ka Krievija nav iebrukusi Ukrainā, bet vai kāds normāls cilvēks tam tic?
Gan intervijās, gan darba sapulcēs esmu uzsvēris, ka policijai jāstrādā ātri, precīzi un, ja nepieciešams, asi pret tiem, kuri pārkāpj sabiedrisko kārtību.
Vai ar policijas vadību esat runājis, licis viņiem analizēt situācijas, par kurām sabiedrība un mediji uztraucas, ka tiesībsargājošās iestādes tomēr nav pietiekami asas?
Valsts policijā notiek konkrētu notikumu analīze un vērtēšana. Kad ir jauna veida notikums, uzreiz to analizē, skatās, kas darīts pareizi, kas nepareizi. Policija seko līdzi sabiedrībā notiekošajam.
Vai ar policijas morālo stāju viss kārtībā?
Es uzticos policijai, bet tas ir process, pie kā nemitīgi tiek strādāts.
Latvijas valsts ir neatkarīga vairāk nekā 30 gadus, policijā jau sen strādā neatkarīgā Latvijā dzimuši cilvēki, un mums par to vēl tik ļoti jādomā! Te es vairāk domāju par daļas policistu attieksmi pret neatkarīgas Latvijas nacionālām vērtībām. Manuprāt, nedrīkstētu būt pat aizdomas, ka daļa policistu varētu būt nelojāli.
Man ir informācija, ka 9. un 10. maijā bijuši policisti, kas pēkšņi “saslimuši” un ņēmuši darba nespējas lapas – lai nebūtu jāstājas pretim ļaudīm, kas tajās dienās pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa nāca svinēt.
Man nav informācijas par šādām viltus slimības lapām. Es gan šos policistus, ja tādi būtu, nesaprastu, un arī Valsts policijas priekšnieks nesaprastu. Policija ar saviem 6000 darbinieku, glābēji un robežsargi – ar 3000 darbinieku ir sabiedrības spogulis: ik pa laikam uzrodas kāda melnā avs, un mēs no tām šķiramies. Galvenais uzdevums ir tās pietiekami ātri konstatēt un pieņemt lēmumus.
Cik Iekšlietu ministrijai pakļautās iestādēs šādas melnās avis konstatētas Krievijas–Ukrainas kara sakarā?
Ir izņēmuma gadījumi – uz roku pirkstiem saskaitāmi, ar kuriem strādā drošības iestādes un noskaidro lietas būtību. Latvija ir tiesiska valsts – ja pret kādu personu vēršas, tad visam jābūt pamatotam.
Skaidrs, ka Latvija nav Baltkrievija un Krievija, kur uzreiz var iemest cietumā. Bet es gribu saprast: ja policists pauž, ka viņš pašlaik notiekošajā karā nesaprot, kurā pusē nostāties, vai ir Krievijas pusē, tad – atā dienests?
Nē. Vispirms tiešajam šī policista priekšniekam jānoskaidro, ko konkrētais policists patiešām domā un vai nav ticis pārprasts. Un, ja patiešām ir tā, kā izskatās, un cilvēks paliek pie saviem uzskatiem, tad viņam nav vietas dienestā. Tas nebūs subjektīvs lēmums, bet pamatots ar normatīviem aktiem.
Kā vispār ir ar kadriem?
Vienā vārdā – slikti.
Neatceros nevienu iekšlietu ministru, kurš būtu teicis, ka ar policistu un glābēju kadriem ir labi. Pirms aptuveni pieciem gadiem Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis gan sacīja, ka nupat, nupat liekas, ka viss iet uz labo pusi.
Es varu pateikt, ka ir tik slikti, kā nav bijis nekad iepriekš. Visspilgtāk to redzam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Kadru problēma ir arī robežsardzē. Vēsturiski sliktākā situācija vienmēr bijusi policijā, un tā turpina pasliktināties. Glābēju dienestā pēdējos divdesmit gadus kadru trūkums bijis 4–6% apmērā, bet šogad tas jau ir 14%.
Tas nozīmē, ka tur, kur nepieciešami 100 glābēji, ir 86. Tas ir kritiski?
Kritiski. Ja skatās uz skaitļiem, tas neliekas traki, bet reāli dzīvē tas nozīmē, ka vienā glābēju automobilī jau tā kritiski nepietiekamo trīs cilvēku vietā, iespējams, sēž divi. Ja bija paredzēti divi, tad tagad ir viens, un mums jāmeklē papildu finansējums, lai maksātu par virsstundām un automobilis vispār varētu izbraukt no depo.
Tas ir algu jautājums?
Jā, tas ir būtiski. Bet arī slikta infrastruktūra – tas attiecas gan uz glābējiem, gan policistiem. Jaunieši negrib sliktos apstākļos – neizremontētās pagājušā gadsimta telpās bez pietiekamas materiāli tehniskās bāzēs – ne mācīties, ne strādāt. Jauniešu trūkst, un tas jau sāk apdraudēt uzdevumu izpildi.
Tas attiecas arī uz policiju?
Neapšaubāmi. To var sajust ikviens: cik jūs bieži uz ceļa redzat ceļu policistus? Valsts policijā kopumā ir vairāk nekā 20% amatpersonu trūkums, Rīgā atsevišķos iecirkņos šis skaitlis jau ir 30%.
Ko darīt?
Gatavoju informatīvo apskatu un esmu runājis ar premjerministru, saplānota tikšanās arī ar Valsts prezidentu, vēlos arī valdības kolēģus plašāk informēt un piedāvāt risinājumus. Iekšējo valsts drošību nekādā gadījumā nedrīkst atstāt novārtā.
Tad, kad runājāt ar Ķuža kungu un kad varbūt patiešām bija gaisma tuneļa galā, nebija ne kovida, ne kara Ukrainā. Abas šīs lietas mūsu nozari ekonomiski ir ietekmējušas: tāpat kā daudzas citas nozares, uz nākotni skatījāmies optimistiski, bet tagad domājam, kā noturēties virs ūdens. Nāk rudens, ziema, būs citi rēķini par siltumu, citi maksājumi būs lielāki, degvielas cenas kāps, pieaugs preču cenas, bet neapmierinošā infrastruktūra ar katru gadu kļūst vēl sliktāka.
Nebaidiet tautu. Nesen runāju ar Ukrainas vēstnieku Latvijā, kurš teica: jūs nezināt, cik jums ir labi. Ar to viņš domāja ne jau karu, bet dzīves līmeni, sociālos pakalpojumus, valdības iestāžu un pašvaldību darbu. Bet, nu, skaidrs, katram ministram jau jāceļ brēka par savu nozari, citādi jau neko nedabūs papildus no valsts budžeta.
Mūsu dienestos strādā profesionāļi, bet jautājums: kā saglabāt un paaugstināt līmeni? Tas ir saistīts ar izglītību, algām, tehnisko aprīkojumu, infrastruktūru.
Policistiem kaut kā trūkst no tehniskā aprīkojuma? Nesen ieviesa jaunas formas, automobiļi izskatās normāli.
Patiešām, policistiem un glābējiem individuālais ekipējums un tehniskais aprīkojums ir labs, bet, kā jau iepriekš sacīju, infrastruktūra daudzās vietās ir ļoti slikta, pat nepieņemama.
Piemēram, glābējiem ir 92 struktūrvienības, no kurām septiņas būvētas nesen, vēl tikpat samērā nesen nopietni renovētas, pārējām infrastruktūra ir ne tikai no pagājušā, bet pat no aizpagājušā gadsimta. Iekšlietu sistēmā ir vairāk nekā 600 objektu, no kuriem 230 ir ēkas, no kurām lielākā daļa ir tehniski neatbilstošas.
Vai ir cerības, ka ar ēkām situācija uzlabosies?
Šobrīd ir rasts papildu finansējums astoņiem mazajiem katastrofu pārvaldīšanas centriem, vēl astoņiem lielajiem trūkst aptuveni 19 miljoni eiro. Šī nauda vēl nav rasta, tāpēc teiktu, ka optimismam īsti nav vietas.
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc piekritu būt ministrs, ir skaidrot un panākt plānveidīgu finansējumu tehniskajā, aprīkojuma un infrastruktūras jomā, izlīdzināt atalgojumu iekšējai un ārējai drošībai.
Pirms kara un iepriekšējās iekšlietu ministres laikā atjaunojās diskusija par Policijas akadēmijas atjaunošanu.
Plāni ir, un darbs notiek, lai celtu tiesībaizsardzības iestāžu profesionalitāti un jaudu. Iekšējās drošības akadēmija tiks atjaunota ar Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes intelektuālo atbalstu. Tāpat Rīgā, Ezermalas ielā, notiek infrastruktūras modernizācija.
Obligāti jāceļ jaunas ēkas?
Jautājums vienmēr: kas ir lētāk? Un ne jau visas ēkas var piemērot modernām prasībām. Piemēram, 75% ugunsdzēsēju depo modernie glābēju automobiļi brauc iekšā garāžās speciāli tur izraktos padziļinājumos, jo griesti zemi – un tad rodas virkne problēmu. Tas nav nekāds risinājums. Gribējām būt Eiropā, esam Eiropā, Eiropai atbilstošiem arī jābūt pakalpojumiem, un uz to plānveidīgi arī jāvirzās. Mācību videi ir nozīme jauno profesionāļu piesaistē un izaugsmē.
Runā, ka dažās pilsētās tikšot slēgti Valsts policijas iecirkņi.
Policijā notiek reformas, mainās struktūra. Neesmu gan dzirdējis, ka paredzēts slēgt kādu iecirkni. Var būt izmaiņas pakļautībā. Precīzāk jums jājautā policijas priekšniekam.
Iekšlietu ministrijas pārraudzībā ir arī Ukrainas bēgļu uzņemšana. Rīgas mērs Staķis runāja par finansēm un teica, ka galvaspilsētā drīz būšot problēmas izmitināt bēgļus. Varbūt vara un sabiedrība jau nogurusi no kara?
Visi jau cerējām, ka karš beigsies ātri. Tagad tā neizskatās: domāju, vēl vismaz pusgadu būs karš un vispār nav zināms, kas notiks pēc kara aktīvās fāzes. Mēs bēgļu krīzei sākotnēji bijām gatavi uz mēnesi, diviem, bet tagad jāmaina izpratne par situāciju. Daudzi no mums sev uzdod jautājumu: cik vēl varu no sevis dot?
No emocionālas pacilātības bēgļu atbalstam jāpāriet uz metodisku un profesionālu darbu, tam veltot atbilstošus resursus. Līdz šim daudzi cilvēki burtiski diennakts režīmā risinājuši bēgļu jautājumus, bet tagad tāda cilvēka vietā jābūt trijiem, kuri strādā normālu astoņu stundu garu darba dienu, to darot profesionāli, pārlieku sevi emocionāli nesadedzinot. Paldies brīvprātīgajiem, sabiedriskām organizācijām, pašvaldībām, bet darbam ar bēgļiem jākļūst par plānveidīgu ikdienu.
Kad biju Valkā pie bēgļiem, viņi slavēja pašvaldības vadītāju Ventu Kraukli, kurš ceļoties un guļoties ar domām par viņiem, personīgi risinot viņu problēmas. Bet nupat deputāti gribēja Kraukli nomest no amata, jo viņš netiekot galā ar saviem tiešajiem pienākumiem. Visu cieņu, bet man jau arī liekas, ka pašvaldības vadītājam personīgi nav jārisina bēgļu jautājumi.
Jā. Un vēl jau izdegšanas faktors: tu jau vari gribēt visu laiku visiem palīdzēt, bet vienā brīdī tev pašam būs nepieciešama palīdzība.
Finanšu bēgļiem pietiks?
30. jūnijā valdības attīstības padomē runājām par to, ko darīt pēc 1. jūlija, kad samazināsies kompensācijas par bēgļu izmitināšanu un var rasties problēmas. Pagaidām vēl nevaru pateikt, kāds būs risinājums, bet tas tiek intensīvi meklēts.
Par mums pašiem. Daudzi iedzīvotāji baidās par to, ka Ukrainas scenārijs var atkārtoties Latvijā, bet nezina, kā viņiem būtu jārīkojas. Kaut ko tikai dzirdējuši par “72 stundu somu”. Ja jums būtu jāskaidro, piemēram, saviem vecākiem, mātei, tēvam, vienkārši saprotami, kā viņiem rīkoties X stundā, kas viņiem jādara, ko jūs viņiem teiktu?
Kā jums pašam liekas: sabiedrība baidās vai gatavojas?
Dažādi. Personīgi es jau kara sākumā pateicu: ja Latvijā sāksies kaut kas līdzīgs kā Ukrainā, es no mājas projām neiešu nedz ar “72 stundu somu”, nedz bez tās. Ģimenē bija cits viedoklis. Pretošos pasīvi vai aktīvi, kas to lai tagad zina. Varbūt nobīšos un tomēr aizmukšu.
Kaimiņš arī teica, ka paliks. Skatieties, kas Ukrainā notiek. Cilvēkus nevar no mājām dabūt prom! Nabaga Severodonecku artilērija slaucīja nost no zemes virsas, septiņi tūkstoši tomēr palikuši, kaut gan visiem bijusi iespēja aiziet.
Arī es esmu savā ģimenē runājis. “72 stundu somu” var īsā laikā nokomplektēt gan sev, gan saviem vecākiem, kuri, ja arī kaut kur dotos, tad tikai kopā ar kādu radinieku. Katrā ģimenē jāizrunā par X stundu: ko es darīšu, ja… Scenāriju jau daudz. Sākot ar to, ka ir tiešs apdraudējums un lēmums jāpieņem minūtes laikā – kur ir drošākā telpā mājās, vai tuvumā ir pagrabs, vai ir ar ko aizklāt logus – un beidzot ar to, ka ir uzbrukuma draudi valstij.
Jāsaprot, ka valstij neviens neuzbruks rīt. Mēs esam pietiekami stipri, lai tā vienkārši pie mums ienāktu. Jā, var bombardēt un laist virsū raķetes, bet arī tad tā būs sagatavošanās nākamajai karadarbības fāzei. Un tieši gatavošanos šai fāzei noslēpt nav iespējams.
Bet ģimenēs ir jārunā un jābūt gataviem emocionāli, psiholoģiski un fiziski jebkādiem risinājumiem. Aktīvi jāseko informācijai medijos un jādomā. Ukrainā jau vairākus mēnešus bija iespējams cilvēkiem gatavoties, jo Krievijas darbības pie robežas nebija noslēpjamas, par to runāja, rakstīja. Apmēram tāds pats laiks Krievijai būs nepieciešams arī jebkur citur, lai savāktu lielus resursus un uzbruktu. Jebkuram no mums būs laiks pieņemt lēmumu.
Tas īsti tomēr nav saprotams: valdība ļaudīm liks kaut ko darīt vai katrs varēs pieņemt savu lēmumu? Mans vectēvs savās piezīmēs raksta, ka tad, kad sākās Pirmais pasaules karš un Vācija iebruka Kurzemē, kas tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā, cara ierēdņi likuši pamest mājas un doties bēgļu gaitās Igaunijas virzienā ar visiem lopiem.
Nav jāteoretizē. Skatāmies, kas praktiski notiek Ukrainā. Protams, valsts aizstāvēs savus pilsoņus un nepieciešamības gadījumā aicinās evakuēties. Ar varu nevienu rokudzelžos nevedīs. Protams, būs virkne pasākumu, kas obligāti būs visiem jāveic, bet par tiem tagad detaļās negribētu runāt. Par to ir domāts, un cilvēki par to uzzinās, kad būs nepieciešams.
Vai mēs pilnīgi visam esam gatavi? Godīgi pateikšu, ka ne. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc piekritu būt ministrs: lai lielāka vērība tiktu pievērsta civilajai aizsardzībai. Ukraina karam gatavojās, jo tur jau atsevišķā reģionā reāla karadarbība notika kopš 2014. gada, tātad apguva praksi, ne tikai teoriju.
Kopš kara sākuma 24. februārī reizi nedēļā komunicēju ar Ukrainas glābšanas dienesta vadītāju, lai saprastu, kas tur notiek, ko paredzēt un no kā var izvairīties. Galvenais, kas no ukraiņu pieredzes secināms: jābūt gataviem visiem iespējamiem scenārijiem. Daudz varam mācīties no kara Ukrainā.
Es tomēr no jums nedzirdēju par ukraiņu kļūdām. Varbūt viņi bija gatavi karam tiktāl, cik lielas bija iespējas?
Neraugoties uz to, ka karu ukraiņi reāli gaidīja trīs mēnešus, bet gatavojās tam kopš 2014. gada, pirmās trīs dienas bija zināma panika. Kļūdas bija, bet ne tik daudz sistēmas, cik pašu cilvēku darbības vai bezdarbības dēļ. Civilā aizsardzība ir mijiedarbība starp valsti un iedzīvotājiem. Valsts var būt izdarījusi visu iespējamo, bet tas nenozīmē, ka cilvēki ir tikpat gatavi un ir emocionāli un psiholoģiski apsvēruši savu rīcību. Visās sistēmās vienmēr vājākais posms ir cilvēciskais faktors. Kā es kā valsts institūcijas pārstāvis varu zināt, ko darīsiet X stundā? Es lūgšu evakuēties, bet jūs izdomāsiet palikt. Un sākas problēmas, jo pat kara laikā valstij jānodrošina jūsu drošība.
Arī Ukrainā valsts saka, ka jāevakuējas, bet tūkstoši paliek. Tas nozīmē, ka jāpaliek arī kādiem policistiem, glābējiem, mediķiem, vēl kādam no pašvaldības, jāatvēl resursi. Varam izdarīt secinājumu, ka tā tas būs arī pie mums un tam jābūt gataviem. Tas ir ļoti sarežģīti, un to mēs redzam Ukrainā, kuras civilās aizsardzības sistēma strādā ļoti labi, pat fenomenāli, ar milzīgu pārliecību un ticību savai valstij, milzu enerģiju un optimismu, neskatoties uz kolaboracionistiem un Krievijas militāro agresiju.
Ukrainas pieredze rāda, ka civilās aizsardzības sistēmai jābūt elastīgai, jo karadarbība ir ļoti neprognozējama. Skatoties kartē, ja Krievija uzbruks Latvijai, Baltijai, tad karadarbības aktīvā fāzē mums nebūs iespējams evakuēties ne pa gaisu, ne jūru, ne sauszemi – būs jādomā krietni iepriekš.
Ukraina par cilvēku evakuāciju var domāt joprojām – pa sauszemi virzienā uz Rietumeiropu. Mums šaurais Suvalku koridors ir vienīgais sauszemes ceļš uz Rietumiem un kara laikā noteikti nebūs pieejams. Varēsim domāt tikai par evakuāciju valsts ietvaros.
Karš Ukrainā aktualizējis patvertņu jautājumu.
Par to valdība un institūcijas diskutē, jautājums ir atvērts. Padomju laika patvertņu jautājums pēc neatkarības atgūšanas bija palaists pašplūsmā. Esmu pārliecināts, ka jāizmanto tas, kas mums ir. Gandrīz zem jebkuras sabiedriskās ēkas ir pagrabs – vai to var izmantot kā patvertni? Par lielāko daļu šo pagrabu neviens neko nevar atbildēt, jo neviens ar šādu domugājienu – vai pagrabu var izmantot kā patvertni, vai tur var uzturēties cilvēki, cik daudz un cik ilgi, vai ir ventilācija, ūdens, kanalizācija – tos nav apsekojis. Tas būtu jādara Būvniecības kontroles birojam sadarbībā ar pašvaldību būvvaldēm, un tas ir viens no risinājumiem, ko virzām.
Tas, ka mums nav palikušas patvertnes atomkara draudiem no padomju laikiem, ir skaidrs. Bet tās sabiedrībai nebija pieejamas arī padomju laikos: tās, kuras bija, paredzēja kompartijas un citai padomju valsts nomenklatūrai.
Katrs no mums jau var apsekot arī savas mājas vai dzīvokļa pagrabu, ja tāds ir. Tas nav tikai valsts uzdevums, tā ir arī personīgā atbildība. Neliksim tagad katrai privātmājai būvēt pagrabu, bet jaunceļamās sabiedriskajās vai dzīvojamajās ēkās gan patvertnēm būtu jābūt.
Kas to būtu domājis, ka tagad par to jāsāk uztraukties…
Jā, savulaik Latvijas valdība atteicās no padomju laika patvertņu uzturēšanas, bet sagrauts jau nekas nav, tās tikai nav darba kārtībā. Tagad ir pavisam cita pārliecība, kādā drošībā dzīvojam un kas mums nepieciešams.
Bet nepārspīlēsim padomju laika patvertņu nozīmi – tās savulaik bija paredzētas aptuveni pieciem procentiem sabiedrības, turklāt ne visiem: līdztekus nomenklatūrai tikai tai sabiedrības daļai, kas bija svarīga sistēmai, piemēram, militāro rūpnīcu strādniekiem.
Vai Putins patiešām ir tik traks, ka var tagad palaist kādu raķeti vai bumbu Latvijas virzienā?
To nevar izslēgt. Vai daudzi domāja, ka iespējams Krievijas iebrukums Ukrainā? Es tam neticēju. Tas nelikās adekvāti un loģiski. To jau tagad redzam, cik ļoti Krievija pārrēķinājās, dzīvojot savā ilūziju pasaulē, nespējot kritiski izvērtēt, cik ļoti Ukraina mainījusies kopš 2014. gada. Krievijas vara ir lielās pārdomās un, cerams, saprot, kas to sagaida iebrukuma gadījumā Baltijā, NATO valstīs. Tāpēc esmu optimists un ceru, ka Krievija to neuzdrošināsies.
Jūsu CV liecina, ka 1997. gadā esat ieguvis augstāko ugunsdrošības inženiera izglītību Maskavas Ugunsdrošības akadēmijā. Kāpēc deviņdesmitajos gados, kad Latvija jau bija neatkarīga valsts, mācījāties Krievijā, Maskavā, nevis kādā Eiropas valstī?
Līdz pat 1998. gadam Latvijai bija sadarbība ar šo Maskavas augstskolu, jo bija līdzīga normatīvā bāze. Situācija mainījās, un mēs sadarbību pārtraucām. Mums joprojām nav sadarbības dienestu līmenī ne ar vienu citu augstskolu Rietumos, jo ir atšķirīgas apmācību programmas. Protams, var par savu naudu iegūt kādā Rietumu augstskolā izglītību ugunsdrošības, glābšanas jomā, bet nezinu nevienu tādu cilvēku, jo tas ir ļoti dārgi. Latvijas glābēji augstāko izglītību iegūst Rīgas Tehniskajā universitātē, bet mums ir jāattīsta nacionālās izglītības kapacitātes.
Ministra amatā jūs ievirzīja partiju apvienība “Attīstībai/Par”. Esat izteicies, ka vēl neesot domājis, vai stāties kādā politiskajā spēkā, taču pieļaujat, ka lēmumu par to pieņemsiet tad, kad jaunajā amatā sāksiet sajust vairāk kritikas un “sitienu” no oponentiem. Kā tad tagad jūtaties?
Politisku sitienu nav, ir jautājumi, kuros nav politiska atbalsta. To es saprotu, jo katram politiskajam spēkam ir savas intereses. Par atsevišķiem jautājumiem notiek politiska ķīvēšanās, ko saprotu, bet pret jomu – valsts drošība – nedrīkst izturēties bezatbildīgi un raustīt kā deķi. Īpaši šajos drošības apstākļos. Apzinoties sava amata pienākumus, neizslēdzu iespēju pievienoties kādam politiskajam spēkam, piemēram, “Attīstībai/Par”.
Kad jūsuprāt beigsies karš Ukrainā?
Neredzu, ka tas var notikt tuvākajos mēnešos. Karadarbību var mazināt, iesaldēt.
Kad nojauks pieminekli Pārdaugavā?
Saeima ir lēmusi, ka piemineklis jānojauc līdz 15. novembrim. Tā nojaukšanai drošības iestādes mērķtiecīgi gatavojas.
