“Vajag zināt, bet nedrīkst to pandēmiju dziļi ielaist sevī!” “Bez Tabu” vadītāja Evelīna Strazdiņa par kuplo ģimeni un Covid-19 18
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Pie mums komandantstunda nav atcelta, pajoko Evelīna plašāk pazīstama kā raidījuma “Bez tabu” vadītāja, arī dūla un krūts barošanas konsultante. Viņu ģimenē dienas kārtību tagad nosakot mazā Ulla Birgita, kas pasaulē nāca pērn nedēļu pirms ārkārtas situācijas Latvijā. Kā pandēmijas laikā ar veselības riskiem, aizliegumiem un neskaidrību par nākotni dzīvo Strazdiņu daudzbērnu saime?
Ar Evelīnu runājamies, kā tagad ierasts, attālināti katra pie sava ekrāna, taču ģimenes karuselis nebeidz griezties. Te piezvana dēls vai paver durvis meita, istabā ieskrien suns, visbeidzot mammai klēpī sēž pati jaunākā atvase ar platu smaidu sejā. “Mana ikdiena,” viņa vienā mierā nosaka. Logā spoži iespīd saule.
Kovida laika anekdote – noskatījos televīzijā ziņas, tagad uzlikšu kādu trilleri, lai varu nomierināties. Kā ir jums?
Savā ziņā ģimenēm ar maziem bērniem šis laiks ir pat izdevīgs, tāpēc ka ar mazo tāpat nekur nevar nēsāties riņķī vai “tusēt”. Komandantstundu es pat nepamanīju, jo mums pašiem tāda ir – deviņos visi gulēt! Grūtāk ir Mereditai, jo nevar iet skolā, satikties ar draudzenītēm.
Nezinu, kā bērni atkal adaptēsies bariņam, kad būs atļauts doties uz skolu, vai šis laiks neatstās ilglaicīgas sekas savstarpējo attiecību veidošanā. Viņiem tās ir jāiemācās, lai varētu strādāt, būtu sabiedrības locekļi, taču to nevar izdarīt, tikai dzīvojot mājās, pat mūsu gadījumā, kad ģimenē esam diezgan daudz cilvēku.
Cik vien varam, dodamies ārā – dzīvojamies pa lauku, kurinām ugunskuru un uzcepam maršmelovus, slēpojam, snovojam. Ziema ar sniegu šogad atnāca kā Dieva svētība – kad visapkārt balts, arī dzīve izskatās optimistiskāka. Braucam slēpot uz Siguldas pilsētas trasi, Riekstukalnu, bet biļetes dabūt gan ir grūti. Neredzu racionālu pamatojumu, kāpēc slēpošanas trasēm vajadzēja samazināt pieejamību par 30 procentiem?
Ko pastarīte dara, kamēr mamma un tētis uz kalna?
Paliek mājās ar manu mammiņu, taču nospriedām, ka nākamreiz par Ullu parūpēsies vīrs, jo mūsu slēpotāju komandai pievienojusies arī mamma. Sāka viņa ap 50 gadiem, pat neesot īpaši sportiska, kas tikai pierāda, ka visu var iemācīties. Pa drusciņai pamēģināja ar instruktora palīdzību un tagad mierīgi slēpo pa vieglākām trasēm.
Vai laiku un prātu aizņem arī diskusijas par pandēmiju?
Esmu sapratusi, ka man neder sociālo tīklu plūsma, kurā katrs par kaut ko “cepas”. Feisbukā ieeju vidēji reizi mēnesī, paskatos – tas pats sviests, gan labais, gan sliktais, palaikam parādās kāds jauns “topiks”.
Arī darbā, apzinoties savu trauslumu, mēģinu no daudz kā norobežoties un neuztvert personīgi. Vajag zināt, bet nedrīkst to dziļi ielaist sevī. Nepiedalos karstās diskusijās, lai vērtētu, kas ir labi vai slikti, pareizi vai ne, paturot tiesības uz neitralitāti un atstājot sev atvērtus jautājumus.
Daudzbērnu ģimenēs jaunākos bērnus palīdz pieskatīt arī vecākie, kāds ir jūsu modelis?
Nav tā, ka līdz ar bērnu skaitu vecāku pienākumu sniega bumba aug proporcionālā apgrūtinājumā. Vismazākā skats parasti vērsts uz lielākajiem, kas paši darbojas un rotaļājas. Iespējams, grūtāk ir mammām, kas mājās dzīvo vienas ar bērniņu, jo ar zīdaini sarunāties nevari, visu laiku esi viņa aprūpes persona, un bērnam ar tevi arī var kļūt garlaicīgi. Dzīvojot bariņā, mazajam visu laiku mainās bilde, viņš nav fokusēts tikai uz mammu, un mammai nav visu laiku jāizklaidē zīdainītis.
Bet vecākajiem bērniem var būt savs viedoklis par kārtējo ģimenes pieaugumu.
Pusaudžu vecumā viņu reakcijas bija atšķirīgas – kad pateicām, ka gaidām ceturto, nosauca mūs par trakiem! Par Ulliņu vairs nebija pārsteigti, laikam ir sapratuši mūsu sajūtu un domu gājienu. Paši arī pieaug un vairs nav tik atkarīgi no vecākiem, tagad dzīvo netālu no mums – atsevišķi.
Mazās meitenes gan, kad pateicām, ka būs Ulliņa, vai kusa laimē! Varu padalīties ar brīnišķīgu pieredzi, ko dūlu pasaulē sauc par belly mapping*, kad uz vēdera attēlo, kā bērniņš tur guļ. Vispirms iztausta, kur atrodas galviņa, muguriņa, kājas un rociņas, pēc tam to visu uzzīmē uz punča, un mammas var reāli redzēt savu bērniņu.
Tas ir skaists piedzīvojums grūtniecības laikā, kas palīdz vēl vairāk satuvināties ar gaidāmo mazuli. Manu punci apzīmēja un izrotāja Meredita un Stīna. Kas tik tur nebija – puķītes, bēbītis, ķiņķēziņi, stikla pērlītes. Ulliņas gaidīšana mūs vēl vairāk satuvināja.
Grūtniecības laikā radās sarežģījumi, bet meitenes to zināja un man ļoti palīdzēja – kopā lūdzāmies, pārdzīvojuma brīžos, kad likās, ka nav labi, arī raudājām. Domāju, ka bērna vērtību viņu acīs tas pacēla īpašos augstumos.
Visas trīs jūsu meitas ir piedzimušas mājdzemdībās. Vai bērni arī šajā procesā piedalās?
Bērnu klātbūtne mammai var traucēt, jo neļauj koncentrēties uz dzemdībām. Kad mazā nāca pasaulē, meitenes saldi gulēja. No rīta, uzzinot, ka māsa ir klāt, skrēja un sauca – Ulliņa ir piedzimusi! Meitenēm ar mazo māsiņu ir ļoti labas attiecības, protams, kādreiz arī padusmojas, bet visi kopā esam ļoti pateicīgi, ka Ulliņa pie mums ir atnākusi.
Mājdzemdības, īpaši pēc traģiskā gadījuma Jelgavā, kad mājās dzemdību laikā nomira jauna sieviete, joprojām tiek vērtētas dažādi.
Šādos gadījumos ar tendencioziem un pat nepareiziem virsrakstiem diezgan daudz piestrādā mediji. Tā ir manas otras profesijas nelaime un posts, ka žurnālistu darba vērtējums atkarīgs arī no klikšķu skaita, tāpēc viņi uztaisa sensāciju, bet nepadomā par sekām. Pēc tam ej nu cilvēkiem ieskaidro, ka tas, ka bērns piedzimst mājās, vēl nenozīmē, ka tās ir mājdzemdības. Ja dzemdības mājās nav plānotas un asistētas, tās nevar saukt par mājdzemdībām.
Latvija nevar lepoties ar dzimstības rādītājiem, pērn jaundzimušo bija par tūkstoti mazāk nekā 2019. gadā. Kāpēc igauņiem sanāk, bet mums – ne?
Viss ir ļoti vienkārši. Mans vīrs bija ļoti sakreņķējies, ka Latvijas basketbola izlase netika uz Eiropas čempionātu. Pēc spēles viņš teica, ka tās ir sliktas sporta politikas sekas! Tieši tas pats notiek arī citās jomās – darbi šodien būvē tālāko perspektīvu. Mūsu politiķu lēmumi nav par labu demogrāfijai, lai gan cilvēki ir pamatu pamats! Ja tā turpināsies, tas ir tikai laika jautājums, ka pazudīsim no zemes virsas.
Ko darītu, ja šajā lietā būtu teikšana?
Jānoskaidro vērtības. Ja svarīga dzimstība, tad jaunie cilvēki, kuri var laist pasaulē bērnus, un ģimenes ar bērniem jāpadara par prioritāru atbalsta grupu ar sakārtotu pabalstu sistēmu, bērnudārziem vai auklītēm, labu izglītību un ārpusskolas izglītību – tam visam jābūt ļoti pārdomātam un pieejamam, lai vecāki justos droši par savu nākotni. Protams, arī naudai ir nozīme, vai tu varēsi vēl vienu bērnu izcelt vai – ne.
Vai jums ar vīru arī bija šādi racionāli apsvērumi, pirms Ulla pieteicās?
Mēs gan gribējām, gan runājām par vēl vienu bērnu, bet nevarējām saņemties, un tad tas notika!
Vai neviens neteica – vai tad nebūs gana un vēl jūsu vecumā?
Kā dūla dzemdībās tiekos ar vecmātēm, ginekologiem, un viņi saka – grūtniecība ir veselības pazīme. Ja bērniņš ir pieteicies, tas norāda, ka mēs esam vitāli, mīlējamies un paliekam stāvoklī – loģiska ķēdīte.
Var jau būt, ka kāds arī ko padomāja, bet neviens neko neteica, tomēr ar savu pieredzi gan padalījās – par vecumu, kādā laiduši bērnus pasaulē, skaitu, drošību…
Ko teiksit par 500 eiro valsts atbalstu katram bērnam kovida laikā? Dažs labs tīmeklī pamanījies šo lēmumu nokritizēt.
Vecākiem ar bērniem šogad ir bijusi milzīga slodze. Savā ziņā neiespējamā misija – turpināt strādāt un pieskatīt skolniekus. Man tas šķiet labs žests – mēs jūs atbalstām! Šajā brīdī daudziem tā ir nozīmīga palīdzība – gan bērni, gan pieaugušie ir uz izdegšanas robežas. Vecākiem atbildība ir daudz lielāka, salīdzinot ar cilvēku, kuram nav jārūpējas par bērniem. Un tās negatīvās runas jāliek malā – nu kas tas ir?
Kā visvairāk pietrūkst sērgas laikā?
Sajūtas, ka varam būt brīvi, iešanas uz operu, teātri, koncertu. Sanākšanas ar draugiem, kad vari parunāties, padalīties iespaidos par kultūras lietām, kas izlasīts vai redzēts, – re, kāds Hermanim jaunais seriāls! Esmu diezgan liela ballētāja, man patīk arī viesus uzņemt, kaut ko pagatavot un priecāties, ka visiem tas garšo. Ikdienā gan būšana virtuvē dzen zemē, jo katru dienu jāizdomā, ko atkal rīt ēdīs.
Vai esat vecāki, kas arī pašus mazākos ņēma līdzi uz koncertiem, ceļojumos?
Visam savs laiks. Taču gandrīz katram vecākam šķiet, ka viņam ir brīnumbērns, īpaši pirmais, kas tiek ņemts līdzi uz visiem pasākumiem, arī rokkoncertiem, pat nepadomājot, cik lielu stresu mazajam tas rada. Paldies Dievam, bērna ķermenis ir gudrāks par vecākiem – tas vienkārši “izslēdzas” un mazulis guļ.
Mazi bērni arī grūti pacieš lidojumus, īpaši pie pacelšanās, un pēc tam viņus ir grūti nomierināt.
Es arī piedzīvoju dažus satraucošus reisus, kad ar trīs meitām devos pie vīra uz Indiju, kur viņš strādāja pusotru gadu. Stīniņai tikko bija palikuši divi gadi. Bērns lidmašīnā sāk brēkt brīdī, kad viņu sēdina blakus sēdeklī, nevis ļauj palikt mammai klēpī. Apkārtējie arī jūtas slikti, jo trauksme lidmašīnā no bļāvieniem veidojas milzīga. Daudzas aviokompānijas to ir atrisinājušas, piesprādzējot bērnu un mammu vēl ar papildu jostu. Pēc viena lidojuma biju apņēmusies rakstīt vēstuli, arī mūsu “Air Baltic”, kāpēc vienas aviokompānijas spēj iedziļināties situācijā un nodrošināt cilvēcīgu risinājumu, bet citas – ne?
Nupat politiskos augstumos apspriež ģimenes jēdzienu Satversmē – vai atšķirīgus kopdzīves modeļus, kādi tie, piemēram, ir gejiem un lesbietēm, var saukt par ģimeni?
Esmu gana liberāla un augusi viena kopā ar mammu. Vai tā nav ģimene? Jautājums, no kā baidāmies, ja paplašinām ģimenes jēdzienu? Vai tā būs mazvērtīgāka, ja adoptēs bērnu, kas vientulībā nīkst bērnunamā? Cilvēki drīkst paši izvēlēties, kas ir viņu seksuālie partneri, un neredzu tajā neko tik ļoti apdraudošu.
Pazīstu brīnišķīgus lesbiešu pārus, kas ir adoptējušas vai laidušas pasaulē bērnus un dzīvo laimīgi, bet juridiski viņu attiecības ir ļoti sarežģītas – apprecēties nevar, nav drošības par bērnu vai otru partneri, ja ar vienu kas atgadās. Man šķiet, ka drīzāk jāveic izmaiņas likumos, kas skar partnerattiecības, jo ne tikai viendzimuma pāri, bet arī sievietes un vīrieši, dzīvojot kopā nereģistrētā laulībā, ir pakļauti mantiskai nedrošībai.
Cilvēku nebeidzamās problēmas risināt televīzijas raidījumā “Bez tabu”, kuru vadāt 18 gadus. Vai neapnīk?
Apnikums var iestāties pirmajā grūtību rutīnā, bet es jau sen esmu saaugusi ar to, kas tur notiek. Ar Juri (Šteinbergu. – I. P.) un Agnesi (Drunku. – I. P.) strādājam tik ilgu laiku, ka varētu veikt antropoloģiskus pētījumus, kas risinās mūsu sabiedrībā, – kā simt un vienu reizi cilvēki uzkāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Un kā mums izdodas atšķetināt šīs situācijas. Tas ir gandarījums! Raidījums “Bez tabu” ir ļoti ietekmīgs, jo reāli atrisina mazā cilvēka problēmas.
Un cilvēkiem tā patīk savas rūpes uzlikt uz citu pleciem.
Gadās, ka cilvēki gaida, ka mēs sakārtosim lietas, paši nemaz nemēģinot iepriekš tās risināt. Tad gan mēs sakām, ka vispirms varēja parunāties ar kaimiņu, namīpašnieku. Vai to ir izdarījis? Nē, es jums tūlīt ziņoju. Bet parasti ir otrādi – tūkstoš durvīs klauvējuši, noguruši un bezpalīdzīgi, zvana mums.
Aprīļa vidū tiešsaistē vadīsit ģimenes psiholoģijas centra “Līna” konferenci “Labi vecāki šodien”. Vai sevi ar vīru uzskatāt par labiem vecākiem?
Mēs augam kopā ar saviem bērniem – viņi mūs ir izmācījuši. Esam sapratuši, ka mums abiem pieaugušajiem ir ļoti jāsadarbojas, lai panāktu rezultātu. Jo tā fronte, kas ir mums pretim, ir diezgan liela un aktīva. Abi esam vienīgie bērni ģimenē, bet mēs mācāmies, lasām, esam gājuši arī vecāku efektivitātes kursos, lai veidotos kopīgs skatu punkts.
Nesen “Līnas” vadītājai Vitai Kalniņai iznāca grāmata par vecāku attiecībām ar bērnu vecumā no trīs mēnešiem līdz sešiem gadiem ar zīmīgu nosaukumu “Niķu nav!”. Nav jau niķu, tas ir veids, kā mazais cilvēks kaut ko mēģina pateikt, un pieaugušajam viņu jācenšas saprast.
Šogad “Līnas” konferencē runāsim par atdalīšanās tēmu, kas mani pašu ļoti intriģē, jo atdalīšanos piedzīvojam dažādos vecuma posmos, sākot ar brīdi, kad bērniņš piedzimst, tad jānošķir no krūts, jāpalaiž bērnudārzā, pēc tam nāk pusaudža vecums, kad viņš saka, ka pieaugušie neko nesaprot, un tā tālāk. Līdz šim visu laiku dzīvoju bērnu “tusiņā”, bet gan jau arī man pienāks brīdis, kad vismazākais pateiks – čau!
Kādu to iedomājaties?
Ar vīru varēsim kaut ko darīt tikai divi vien, kas tagad ir nereāli. Pat ja braucam trijatā, mums ir sajūta, ka esam divatā. Citkārt visu laiku apkārt rosās tik daudz cilvēku.
Bērniem ir vajadzīga vecāku uzmanība, kā to izdodas visiem sadalīt?
Grūti. Kad viens caur otru man kaut ko saka vai jautā, cenšos pievērst uzmanību vienam, noklausīties, ko vaicā, un atbildēt, bet viņi jau visu laiku grib runāties un runāties. Ja nav iespējams veltīt atsevišķu laiku, bērnam jāsajūt, ka ir sadzirdēts.
Vai mūsdienās viņi netiek pārlieku pieskatīti? Atceros, mana bērnība pagāja daudz lielākā brīvībā, kas nāk par labu patstāvībai.
Arī mana bērnība pagāja, daudz joņojot pa āru bariņā, kad savos klejojumos devāmies diezgan patālu. Mūsdienās drošības areāls ir krietni sarucis, nav vairs tās sajūtas – brauciet un viss būs kārtībā. Ko gan atļaujam saviem bērniem, kad viņi ir ārā, lai brīvi darbojas – urķējas pa smiltīm, bradā pa peļķēm un dara vēl daudz ko citu, nebaidoties, ka var nosmērēt drēbes.
Bērni tik daudz ko izmaina pieaugušo dzīvē. Kas mainījās jūsu ģimenē?
Ar viņiem ienākusi milzīga atbildība. Abi esam atbildīgi par šīm dvēselītēm – viņu labklājību, emocionālo, garīgo stabilitāti šodien un izaugsmi nākotnē. Taču kā vīrs un sieva meklējam iespēju arī nedaudz no bērniem aizlaisties – pilnīgi pretējas sajūtas! Kā reizē būt atbildīgiem gan par viņiem, gan mūsu attiecībām, lai tās neizšķīstu ikdienas rūpēs un mazo ugunsgrēku dzēšanā?
Līdz ar rūpēm bērni ienes arī daudz prieka. Kāds ir jūsu lielākais prieks?
Kad redzu, ka ne tikai es mīlu viņus un viņi – mani, bet arī viens otru un citus cilvēkus. Ka apskauj viens otru. Man prieks par to, ka viņi veidojas par sakarīgiem cilvēkiem – spēj domāt, uzdot jautājumus, atrast atbildes, būt labi pret citiem. Ar viņiem ir forši būt kopā. Tas ir mans mammas prieks – vienkārši būt kopā ar saviem bērniem.
* Latviski – vēdera kartēšana.
Evelīna Strazdiņa
daudzbērnu mamma, TV raidījuma “Bez tabu” vadītāja, dūla un krūts barošanas konsultante
Dzimusi 1976. gada 6. aprīlī Rīgā.
Studējusi Kultūras akadēmijā krievu kultūru.
Beigusi Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes nodaļu.
Par žurnālisti sākusi strādāt televīzijas kompānijā “LNT” un “Radio Rīgai”, vēlāk bijusi ziņu diktore.
Strādājusi par radio dīdžeju un vadītāju “Star FM” un “FIT FM”.
Kopš 2003. gada vada “TV3” raidījumu “Bez tabu”, vairākus gadus vadījusi ceremoniju “Latvijas lepnums”.
Praktizē kā dūla un krūts barošanas konsultante.
Precējusies ar Ivaru Strazdiņu, IT speciālistu. Mamma pieciem bērniem: Fridriham (24), Beatrisei (21), Mereditai (10), Stīnai (6) un Ullai Birgitai (1).
