Zemessargs: Vajag pretestību, ne varoņa nāvi 10
“Jaunajā aizsardzības koncepcijā Zemessardzei ir nepamatoti uzlikts aizsardzības mugurkaula uzdevums. Tad klajā nāca “Potomac Foundation” pētījums, kurā tika minēts, ka Zemessardze ārvalsts agresijas gadījumā zaudētu 80 procentu savu aktīvu. Tomēr šīs problēmas tiek notušētas un teikts, ka viss ir kārtībā. Veselības nozarē nerisinātas problēmas jūtam, kad cilvēku ieved slimnīcā, izglītībā – līdz ar jauno mācību gadu, arī aizsardzības jomā neizdarības sekas var būt ļoti dramatiskas, bet bieži to saprot, kad jau ir par vēlu,” tā sarunā ar “Latvijas Avīzi” saka zemessargs, kurš sevi sauc par “Ivaru Čiekuru” (vārds izdomāts). Plašāku uzmanību viņš ieguvis kā interneta emuāra jeb bloga “ciekurs.blogspot.com” autors. Zemessargs pauž satraukumu, par to, ka plānotais nākamā gada aizsardzības budžets “nošņāpts” ar pamatojumu, ka IKP nepieaug tik strauji. Viņaprāt, būtu jārunā arī par Zemessardzes lomu – vai militārā konflikta gadījumā zemessargi nekļūs par “lielgabala gaļu”. Blogā viņš apraksta gan gaitas Zemessardzē, gan izsaka spriedumus par Latvijas aizsardzību un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Lai gan anonimitāte dod ieganstu aizdomām par to, kas patiesībā stāv aiz šiem rakstiem, tomēr gan uzdotie jautājumi, gan kopējā noskaņa liek domāt, ka te nav runa par kādiem Krievijas “troļļiem” vai citiem Latvijas nelabvēļiem. Tāpēc “Latvijas Avīze” uzrunāja “Ivaru Čiekuru”, aicinot izteikt savu viedokli, ar domu, ka tas varētu veicināt tālāku diskusiju par Latvijas aizsardzību. Jo valsts aizsardzības jautājumi un to apspriešana attiecas ne tikai uz nozares vadību un profesionāļiem, bet uz visu sabiedrību. Tai ir tiesības uzdot jautājumus, izteikt vērtējumus un arī kritiku. Un sabiedrība gaida atbildes un skaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām. Drošības un valsts aizsardzības jomā amatpersonas gan atbilžu vietā piesedzas ar valsts noslēpumu, bet kritiķus nosaukt par hibrīdkara dalībniekiem.
Aizsardzības ministrija, atbildot uz “LA” jautājumiem, pamatoja, kāpēc nebūtu efektīva obligātā militārā dienesta atjaunošana, un vienlaikus jautā: “Kura interesēs ir iznīcināt pašlaik funkcionējošu valsts militārās aizsardzības sistēmu, kura pēc finanšu samazinājuma gadiem beidzot sāk atkopties un kļūst par reālu spēku, lai aizstātu to ar obligātā militārā dienesta karavīriem jeb “lielgabalu gaļu”?
Aizsardzības ministrija nekad nav vairījusies no atklātas diskusijas par mūsu bruņotajiem spēkiem, to attīstību un uzdevumiem, tajā skaitā par nepilnībām, kas jānovērš, bet mēs nekad neiesaistīsimies anonīmu blogeru diskusijās, kuri, slēpjoties aiz neesošas identitātes, izplata melīgu informāciju un cenšas tās izplatīšanā iesaistīt arī masu medijus.”
Zemessargs ar segvārdu “Ivars Čiekurs” pēc nelielām pārdomām piekrita sarunai ar “Latvijas Avīzi” klātienē. Īsto vārdu atklāt gan nevēloties. “Dienests Zemessardzē sniedz personisku ieskatu aizsardzības nozarē, uz kādu nevar cerēt, atrodoties ārpus tās. Sāc iepazīties ar jomu, pienākumiem, saskaries ar nebūšanām un pretrunām – un tad pamazām rodas jautājumi. Bija sajūta, ka līdz galam īsti šī joma nav aprakstīta. Pirmais grūdiens bloga uzsākšanai man un maniem domubiedriem bija satraukums par notikumiem Ukrainā un šķietams reakcijas trūkums uz tiem pie mums,” par savu ieceri stāsta autors.
Kādas ir galvenās problēmas, kuras jūs redzat aizsardzības nozarē?
Zemessargs “Ivars Čiekurs”: Galvenais ir apzināties, ka pēc iestāšanās NATO mūsu aizsardzības nozares virziens nebija vērsts uz konvencionālo teritoriālo aizsardzību, tā koncentrējās uz atbalstu sabiedrotajiem. Tā laika politiķi iestāšanos NATO uztvēra kā apdrošināšanas polisi, un vienīgais uzdevums no viņu puses bija nekaitināt sabiedrotos. Aizsardzības nozares vadībai pirmais solis būtu atzīt, ka vairāk nekā desmit gadu mūsu aizsardzības koncepcija bijusi kļūdaina, un to labot. Mums nav bijusi konceptuāla reakcija uz Ukrainas notikumiem, un tas ir pretēji tam, kā rīkojās kaimiņi. 2014. gadā pēc Krimas aneksijas un Krievijas atbalstītā kara sākuma Ukrainas austrumos Lietuvas NBS jaunais komandieris ģenerālmajors Jons Vītauts Žuka pirmajā intervijā atzina, ka viņu bataljoni vien ir tukši nosaukumi, bet satura nav. Tika veikts audits par pieejamo personālu un spējām, un to, kas jāmaina. Rezultāts: Lietuva jaunā formātā atjaunoja obligāto militāro dienestu.
Arī Lietuva iepriekš mēģināja kā kodolu savai aizsardzības sistēmai ņemt profesionālo militāro dienestu, bet tad saprata, ka ar to nepietiek valsts aizsardzībai. Viņi pieļāva tās pašas kļūdas, ko mēs. Obligātā militārā dienesta atjaunošana nozīmētu 3000 jaunu karavīru katru gadu, nevis kā pie mums dara – mēģina salasīt iepriekšējo desmit gadu laikā dienējušos. Tagad lietuviešiem ir arī saraksts arī ar 30 000 cilvēku, kurus iespējams iesaukt dienestā. Igauņi obligāto militāro dienestu saglabāja visus šos gadus.
Ko darīja mūsu aizsardzības nozares vadība? Tā gribēja tikt cauri pa lēto. Parādījās ideja, ka Zemessardze būs pirmā, kas atbildēs uz konvencionālu apdraudējumu, noņemot tai rezerves lomu. Tad sekoja komiskie mēģinājumi sasaukt rezerves karavīrus, kuru mums esot ap 7000. Bet šai sistēmai nav resursu, jo šogad uz mācībām no 1000 aicinātajiem, ieradās vien 168 karavīri.
Kā jūs vērtējat Zemessardzes spējas? Iespējams, tā ir labi sagatavota un spējīga atbildēt uz draudiem.
Nozares vadība apgalvo, ka mums ir 8000 zemessargu, taču, cik patiesībā ir kaujasspējīgu zemessargu, diez vai uzzināsim. Šausmas pārņem, kad jaunais Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš medijos pauž, ka visi zemessargi ir būtisks spēks, jo ir izgājuši pamatapmācību. Saturiski tā ir civilās aizsardzības apmācība – “kad šauj, tad nogulies”. Ar šo apmācību zemessargs nav kaujasspējīgs. Ir arī citi, tālāki apmācību veidi Zemessardzē pēc pamatapmācības, bet par to, cik cilvēku tos izgājuši, zinām ļoti maz. Neskatoties uz to, Zemessardzei ir uzkrauts uzdevums – konvencionālā teritoriālā aizsardzība, šaubos, vai kāda cita Eiropas valsts šim mērķim izvēlas paramilitāru organizāciju ar nepilna laika karotājiem. Eiropas vēsturē šāda organizācija ir tikai vienu reizi uzvarējusi konvencionālā karā – tā bija revolucionārās Francijas armija pret kaimiņvalstu koalīciju 1793. gadā. Ir gan citi uzdevumi, kur Zemessardze var labi pildīt savus pienākumus, taču tai ir jābūt atbalsta funkcijai, nevis galvenajam triecienspēkam.
Domnīcas “Potomac Foundation” prezidents Filips Kārbers uzsvēris, ka tā saucamajā X stundā Zemessardze zaudētu 80 procentus no saviem aktīviem. Taču komandieris apstrīd šos secinājumus.
Ja Zemessardzei uzliek šo uzdevumu, var runāt pat par lielākiem zaudējumiem, nekā minējis eksperts. Vairākus gadus tiek runāts par ieroču glabāšanu mājās, bet tur arī ir neskaidrības – komandieri iepriekš teica, ka zemessargi jau var glabāt ieročus mājās, bet tagad tiek paziņots, ka ir sākts projekts. Pieņemsim, ka notiek uzbrukums Latvijai, ir labākais scenārijs – zemessargiem ieroči ir mājās, viņi salec humpalu kravas mašīnās, kas ir pārsegtas ar brezentu. Bet pretinieka rīcībā, visticamāk, būs cienīga bruņutehnika, viņu karavīri būs lielākā skaitā un labāk sagatavoti. Šādā gadījumā tas bataljons, kas saskarsies ar potenciālo pretinieku, cietīs lielus zaudējumus, un labi, ja izdosies pa ceļam neuzskriet uz pretinieka slēpņa. Pārējie 17 bataljoni gan varēs veidot ierakumus, piemēram, ap pilsētas vai pagasta domas ēkām, bet tiem, kas reāli saskarsies ar pretinieku, iespējas “ierakties” nebūs. Runāsim brutāli – zemessargs ir vieglais kājnieks un “ierakšanās” ir vienīgā iespēja, jo ne viņam pašam bruņu, nedz transportlīdzekļiem. Tādēļ ir noziedzīgi izlikties, ka zemessargiem ir vērā ņemamas spējas konvencionāla uzbrukuma gadījumā, īpaši, ja sadursmes apstākļus nosaka agresors.
X stunda var pienākt rīt, jo pašlaik ir kritiskākais brīdis – no ASV prezidenta vēlēšanām līdz inaugurācijai 20. janvārī. Pretinieks var izmantot situāciju, ka kanādiešu vadītais bataljons ieradīsies pavasarī. Jāapzinās, ka esam kaimiņos Krievijai un tā ir un paliek mūsu galvenais apdraudējums. Kad ieradīsies kanādieši, tad mūsu spējas dubultosies, bet līdz tam laikam risks pastāv. Mūsu pašu spējas – 1272 trenēti karavīri profesionālajā dienestā, kas tiešām ir arī karotāji. To medijos atzinis Sauszemes kājnieku brigādes komandieris Ilmārs Atis Lejiņš. Mūsu komandieri runā par koncepcijām un ka 2019. gadā viss būs kārtībā. Bet līdz tam laikam viss šeit var būt trīsreiz izkarots. Ko dara kaimiņi? Zviedrija acīmredzamā steigā izvelk no muzeja pretkuģu raķetes, bet tikmēr mēs turpinām rakstīt koncepcijas. Ar pašlaik esošajiem aizsardzības nozares uzstādījumiem nevaram cerēt uz jēgpilnu pretestību, bet gan uz tā saucamo varoņa nāvi.
