Vajag nobīdi no normas. Saruna ar režisoru Matīsu Kažu 0
Jaunā kino režisora un producenta MATĪSA KAŽAS trīs valstīs – Latvijā, ASV un Japānā – trīs gadu laikā tapusī un 5. martā pirmizrādi piedzīvojusī otrā pilnmetrāžas dokumentālā filma “Klejotāji” par trim divdesmitgadniekiem nepaguva pilnībā izdzīvot savu mūžu lielajos ekrānos, kad pandēmijas dēļ kinoteātrus slēdza.
Tagad filma redzama interneta vidē. Bet režisors studijā “Deep Sea Studios” patlaban montē savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Kur vedīs ceļš”, kas aizvadītajā gadā filmēta Latvijā, Itālijā un Zviedrijā.
Matīss Kaža (1995) dzimis Stokholmā Zviedrijā kinorežisores Unas Celmas un žurnālista Jura Kažas ģimenē.
Patlaban interneta vidē jaunais režisors piedāvā noskatīties spēles īsfilmu “Meierholda lidojums”, kurā krievu avangarda režisoru Vsevolodu Meierholdu atveido JRT aktieris Kaspars Znotiņš, Gunta Bojāra dokumentālo portretstāstu “Vīrietis un dālijas”, kā arī 2017. gadā tapušo un jau vairākos starptautiskos kinofestivālos apbalvoto viņa pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Vienu biļeti, lūdzu!” par 78 gadus veco Ņujorkā dzīvojošo indiešu izcelsmes kundzi Nikiju Kokrenu, kura pēdējos divdesmit piecus gadus katru dienu noskatās vismaz vienu teātra izrādi Brodvejā, taupot pat uz ēdienreižu rēķina.
– Matīs, kāda ir jūsu sajūta – apkārt ir ļoti daudz interesantu cilvēku, par kuriem būtu vērts uzņemt kino, vai ar uguni jāmeklē?
Matīss Kaža: – Divējādi. Katrā cilvēkā ir kaut kas īpašs un atklāsmes vērts, bet ne vienmēr var iznākt kinematogrāfisks stāsts.
Ir daudz vecāku cilvēku, ar kuriem padomju gados un vēl agrāk noticis daudz interesantu notikumu, bet dokumentālajā kino bez īpašiem formas meklējumiem tur sanāktu vienīgi “runājošās galvas”. Jāmeklē kinematogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem piemērotie stāsti, kuros ir tas īpašais, savpatīgais.
– Un kas bija tas savpatīgais, kas jūsu režisora aci piesaistīja līdz šim tapušo dokumentālo filmu varoņiem?
– Ar teātra kaislību apsēstā Nikija man vienkārši apsēdās blakus teātrī Ņujorkā. Uz visiem pirkstiem dārgi gredzeni, bet vairākos maisos arī uz teātri stiepj līdzi vai visu savu iedzīvi.
Uzreiz redzams – kinematogrāfisks tēls!
Ievieto jebkurā vidē un būs interesanti skatīties, kā viņa rīkojas, jo darbībā būs kāda nobīde no tā dēvētās “normas”. Un šādas nobīdes ir arī viņas dzīvesstāstā. Tāpat kā “Klejotāju” varoņiem.”
Nepareizums” ir visā, ko dara dzejas sarīkojumā “Valtera dzejas pirmdienas” pirmoreiz satiktais, abus vecākus ugunsgrēkā zaudējušais jaunais grāmatu izdevējs Valters (filmas laikā no jauna zēna, kurš stiepj savu grāmatu maisu, viņš pārvēršas nobriedušā jaunā vīrietī ar bārdu un citu pieredzi acīs – V. K.). Nu kāpēc, piemēram, dzeju lasa uz veciem klozetpodiem?
– Patiesi – kāpēc?
– Īstenībā, Valteraprāt, tā ir atsauce uz avangarda mākslas vēsturi, uz Marsela Dišāra slaveno “Strūklaku” – izstāžu zālē ienesto pisuāru, kas mūsu filmas gadījumā tiek interpretēts dzejas performances veidā.
Klozetpods ir pasmags priekšmets, bet ne pārāk, tas ir parocīgs, var visur aizvest un izmantot kā tādu “nepareizāku” ķeblīti, krēslu vai parastu bluķi, uz kā apsēsties.
Simtgades laikā, kā atceraties, radās visādas ierosmes par simt dāvināmām lietām Latvijai.
Tur bija gan vērtīgas ierosmes, gan arī gaužām smieklīgas, uz kurām Valtera aizsāktā akcija par simt podiem bija kā ironiska atbilde.
Mana līdzdalība tikai tāda, ka atsevišķās epizodēs mēs ar operatoru palīdzējām izkārtot tualetes podus tā, lai tie atrastos mums kinematogrāfiski izdevīgi.
Piemēram, ainā ar dzejas lasīšanu Pētera baznīcas balkonā izdomājām, ka podi varētu būt pie pašām margām,
lai jaunie dzejnieki pār tām vērtos tā filozofiski tālumā uz pilsētu.
Ar otru filmas varoni dejotāju un fitnesa treneri Taņu, ar kuru esam pazīstami kopš vidusskolas laikiem, ir citādi.
Viņā “nobīde” vai” nepareizība” parādās dzīves vietas izvēlē.
Amerikas dienvidu štatā, uz kuru viņa aizklejojusi, nav nekā no tā, ko jauns cilvēks tradicionāli izvēlētos. Ne tur lielpilsētas bohēma, ne īpašas studiju iespējas…
– Un iemīlas viņa vīrietī ratiņkrēslā, par kuru pašas māte saka – kā vari būt kopā ar vīrieti, kas vecāks par tavu tēvu…
– Un arī tajā ir šī “nobīde”. Savukārt trešā filmas varoņa lietotņu veidotāja, arī mana klasesbiedra Tomasa “nobīde” ir viņa dzīvesveidā. Puisis pastāvīgi ir ceļā, nekad nepaliek ilgi vienā vietā.
Kā tāds digitālais nomads te viņš ir Brazīlijā, te Japānā, te Berlīnē.
Un “nobīde” parādās arī tajā, kā viņš piedzīvo attiecības starp cilvēkiem – attālināti, distancēti. Filmā ir ļoti daudz ainu, kur Tomass sarunājas ar cilvēkiem caur ekrānu.
– Ja turpināsies pandēmija, kas nu jau skar visu pasauli, mums šī attālinātā saskarsme varbūt drīz nemaz vairs neliksies nekāda “nobīde”.
– Starp citu, man ir viens projekts, kurš aizsākās nesaistīti ar vīrusu, bet nu pandēmijas izraisītā situācija to padarījusi vēl interesantāku.
Tā ir dokumentāla īsfilma par četru blokmāju ieskautu pagalmu un cilvēkiem ēku logos.
Brauksim un uzmanīgi filmēsim, kā tur tagad izskatās. Filmu nozarē strādājošiem, kuri nav saistīti ar pēcapstrādi, šis laiks ir šausmīgs, jo pārtrauktas filmēšanas kā Latvijā, tā ārzemēs.
– Dokumentālajā kino arvien vairāk parādās spēles elementi. Piemēram, jūsu darbā “Vienu biļeti, lūdzu!” Brodvejas teātra izrādes, kuras noskatās Nikija, patiesībā nospēlē latviešu teātra aktieri. Spēlfilmās savukārt parādās dokumentāli kadri. Vai pārlieka formu tuvināšanās nevar kļūt bīstama?
– Tas atkarīgs no katras dokumentālās filmas individuālā uzstādījuma un profesionālajiem principiem. Dokumentālā un spēles filmas saplūsme nav nekas jauns.
Amerikas dokumentālā kino tradīcija ir konservatīvāka, bet Eiropas kino tas mūsdienās notiek ļoti bieži, un ir dažādi eksperimenti ar dažādām kino formu kombinācijām.
Neko sliktu te neredzu, drīzāk tajā ietvertas refleksijas par to, vai vispār tāds dokumentālais kino var eksistēt, cik lielā mērā kameras klātbūtne rada pamatu domāt par to, ka filmas varonis tomēr uzvedas citādāk nekā dzīvē.
– Ir nevis viņš pats, bet neprofesionāls aktieris, kurš spēlē sevi…
– Jā, pieglaužot frizūru skaistākam izskatam, rūpējoties, vai pareizais krekls mugurā, tādējādi mēģinot apslēpt savu nedrošību. Bet patiesībā
kino ir spēcīgs tikai tad, kad aktieris vai dokumentālais varonis ir garīgi un emocionāli atkailināts.
Tikai tad varam piekļūt viņa būtībai. Es saviem varoņiem nekad nelieku darīt to, ko viņi nedarītu dzīvē, kas nav viņiem organiski. Bet, ja cilvēks radis apciemot savu mammu vai omu, tad varam vienoties arī par konkrētu dienu, kas izdevīga filmēšanai.
Tiesa gan, es varoņiem neļauju ietekmēt filmas režiju, iejaukties montāžā – šo ainu iekļausim, bet šo nē…
Iepriekš mēs ļoti daudz laika ar saviem varoņiem pavadām kopā arī ārpus filmēšanas, kopā ar operatoru un skaņu režisoru dodamies uz filmas varoņiem būtiskiem notikumiem, šo to pafilmējam, citreiz nē, tā pieradinot cilvēkus pie tā, ka viņiem tagad visur sekos kamera, kas vismaz uz kādu laiku kļūs par viņu dzīves sastāvdaļu.
Ar Nikiju es veselu sezonu nostaigāju pa dažādām teātra izrādēm visdažādākajos nostūros no jamaikiešu kultūras centra līdz visdīvainākajiem pagraba teātriem kaut kur Bruklinas otrā galā.
– Vai bijāt gatavs tam, ka filmas varone, bārā naudiņu taupot, savējā šķīvī pārliks atliekas no paēdušās meitas maltītes…?
– Nē, vēl ilgi pēc tam, kad aina bija nofilmēta, tā saglabāja manī šokējošo iespaidu. Viss materiāls ar konfliktu starp māti un meitu filmā neiekļuva. Filmējot gribējās savu varoni aizstāvēt, bet nē, nedrīkst, jāļauj notikumiem ritēt savu gaitu.
Uzņemot “Klejotāju” upes epizodi,
domājām – dzejnieki, sēžot upītē uz klozetpodiem, vienkārši palasīs dzeju,
bet negaidīti upē atvērās slūžas, ūdens līmenis tajā vietā zem tilta, kurviņi, mēreni iedzēruši, ļāvās savai kaislībai, strauji cēlās, un pavisam negaidīti sākās ārprātīgais brauciens lejup pa upi ar vannu. Mums ar operatoru nācās dzīties viņiem pakaļ ar kameru pa upes krastu…
– Visai satriecoši redzēt, kā cilvēks savās mājās nakti pavada tādā kā iedobē starp milzīgu mantu kaudzi, saiņiem un pakām…
– Manās filmās varoņu dzīves detaļas nekad nav izdomātas. Tādā mantu kaudzē Nikija arī guļ. Taču cilvēki zina, ka viss, kur viņi atļāvuši mums būt klāt, var parādīties filmā un būs redzams tūkstošiem skatītāju. Tāda nu ir dokumentālā kino būtība.
– Esat teicis, ka arī pati filmas “Klejotāji” forma pielīdzināma klejojumam- pa īsiem mirkļiem, izvēlēm,kas veido mūsu dzīvi, kā arī pa spēcīgām un pretrunīgām izjūtām. Vai tā ir zināma pēctecība, ka arī savas pirmās, vesterna stilā uzņemtās pilnmetrāžas spēlfilmas nosaukumā “Kur vedīs ceļš” esat ietvēris meklējumiem tuvo ceļa jēdzienu?
– Zināmā mērā. Filmā stāsts ir par jauniešiem, kuri sarežģītā laikmetā arī meklē savu vietu pasaulē. “Kur vedīs ceļš” ir absolūti citā žanrā, specifikā, ļoti ironiska, bet ar mūsdienu pasaules izjūtu.
Citādi jau nav vērts taisīt kino, kura darbība risinās citā vēsturiskā laikmetā, lai arī tas ir stilizēts un neatbilst konkrētiem vēsturiskiem notikumiem un faktiem, ja nebūtu sakabes ar kādiem mūsdienu procesiem, norisēm un laikmeta izjūtas emocionālu caurviju.
Filmas pamatā ir mans un Ilzes Akmentiņas oriģinālscenārijs. Viss filmā notiekošais stāsts ir mūsu abu izdomājums,
varētu teikt, ka tā ir pasaka, kam pēc struktūras būtībā ir līdzīgi arī vesterna scenāriji.
Ietekmējāmies no vesterniem, 19. gadsimta vēstures notikumiem, lasījām tā laika daiļliteratūru, arī Amerikas vesternu romānus, franču kinozinātnieku jūsmīgās apceres par vesternu.
Filmas “Kur vedīs ceļš”centrā ir baltvācu barona aizbildniecībā uzaugusi aristokrātiska jauniete Eva, kura īsi pirms savām kāzām pazūd no muižas. Aizdomās par nolaupīšanu tiek turēts latviešu skrīveris Mikus.
Viņu sāk meklēt barona rokaspuiši, vietējie žandarmi un citas ieintersētas personas. Filmas avots ir plašs iedvesmu kokteilis, kura pamatā ir mana mīlestība pret vesterna žanru un tā vēsturi.
– Esat teicis, ka būšot tāds austrumu vai Baltijas “īsterns”.
– Filmā varēs redzēt, kā tādi vesterna arhetipiskie tēli kā šerifs, kovbojs, plantators pēkšņi diezgan organiski darbojas Latvijas teritorijā 19. gadsimtā un īstenībā
notiekošajā saskatāmas diezgan lielas paralēles ar mežonīgajiem Rietumiem.
Protams, viss būs eiropeiski un balstīsies tā laika Eiropas norisēs, bet sabiedrības struktūra un kārtu sistēma kā šeit nebija sveša toreiz, tā būs atpazīstama arī tagad.
– Dzirdot, ka filmā izmantoti vairāk kā divdesmit zirgi, aktieriem ir īpašas nodarbības jāšanā, nāk prātā slavenās dailēnietes Olgas Dreģes jaunības stāsts, kā viņa nokritusi zemē, lecot zirga mugurā “Vella kalpos”, ko varbūt varētu saukt par tādu padomju laika vesternu…
– “Vella kalpu” darbības laiks vesternam mazliet par agru. Kino vesternu sižetu norise sākas ar 18. gadsimta beigām.
Turklāt latviešu klasiskajā filmā nedarbojas arī vesternam raksturīgie arhetipiskie varoņi.
Bet, jā, vēsturiskajā piedzīvojumu filmā “Vella kalpi” ainās ar zirgiem, jāšanu un kaujām ir vesternam raksturīgie elementi…
– Vesternu “Kur vedīs ceļš” filmējāt Latvijā, Itālijā un Zviedrijā
– Itālijā mums bija nepieciešamā vide filmas sākumam – Austrumungārija, kalni, ainavas, kādas Latvijas kino parādās reti, lai neteiktu nemaz. Zviedrijā mūs interesēja 19. gadsimta kuģis.
Tā kā pēc visādu spēkstaciju izraisītām traģēdijām ar Staburaga appludināšanu un citiem postījumiem, tādas īstas Daugavas senlejas kā 19. gadsimtā vairs nav, ko līdzīgu atradām Itālijā, meklējot pēc vecām Daugavas senlejas fotogrāfijām.
– Starp daudziem filmā iesaistītiem slaveniem aktieriem līdz šim nav dzirdēts “Kur vedīs ceļš” galvenās varones atveidotājas Žanetes Zvīgules vārds.
– Viņa ir septiņpadsmit gadus veca meitene, kuru atlasījām kastingā.
Sagadījies, ka viņa ir aktieru Kaspara Zvīguļa un Sandras Kļaviņas meita.
Atlase nebija viegla, norisa vairākās kārtās, piedalījās gandrīz piecsimt pretendentes.
– Vai tajā, ka dzīvē esat izvēlējies kino, ir arī jūsu mammas, kinorežisores Unas Celmas ietekme, jeb tā vienkārši sagadījies?
– Protams, ka nē, tā nav sagadīšanās. Manā interesē par kino ir gan mammas, gan arī opapa liela ietekme. Starp citu viņš (Juris Celms– V.K.) “Vella kalpos” strādāja kā otrais režisors, kas vada masu skatus un administrē laukumu. Interesi par kino esmu ieelpojis ar mājas gaisu.
