“Kašķi jāliek pie malas un jāmēģina situāciju izmantot par labu pilsētai.” Saruna ar arhitektu Andri Kronbergu 2
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Arhitekts ANDRIS KRONBERGS pēdējos 30 gadus līdz ar kolēģiem birojā “Arhis” lielā mērā veidojis Rīgas seju, kādu to pazīstam. Jaunākie projekti ietver Preses nama pārbūvi un Filozofu rezidenci tuvējā Pārdaugavā, topošo biroju centru “Verde”, Latvijas Gaisa satiksmes kontroles torni un citus. Nupat paziņots, ka divi “Arhis” projekti – jau pieminētā Filozofu rezidence un Vecrīgas “Hilton Garden Inn” viesnīca – nominēti ikgadējai prestižajai Mīsa van der Roes balvai.
Būdams Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes loceklis, Andris Kronbergs vienmēr skatījies uz galvaspilsētu plašāk nekā katras atsevišķas celtnes kontekstā, tādēļ intervijā runājām par būtiskākajām izmaiņām, kuru priekšā patlaban esam.
– Pandēmijas gads ir bijis traumējošs daudzām nozarēm, arī būvniecība kārtējo reizi sabremzējusies. Toties tas devis laiku un telpu, kurā lēmumus pirms pieņemšanas apsvērt un izspriest. Kā vērtējat 2020. gadu savā dzīvē – vai tas nesis jaunas atziņas, vai sākti jauni darbi, vai, tieši pretēji, kaut kas no aizsāktā apstājies?
A. Kronbergs: – Skatoties statistiku, nevar teikt, ka būvniecība būtu apstājusies, ir specifiskas nozares, kuras pat pieaugušas. Protams, ja jautājat par arhitektiem, gads pagāja citādā režīmā.
Mūsu kolēģi strādāja, kā juta – ja kādam jābrauc uz darbu ar vairākiem transportiem, varēja strādāt attālināti, daļēji strādājām klātienē, ar visu tikām galā. Un, protams, attālinātā komunicēšana ieguva jaunu apmēru, jo mēs savā darbā esam saistīti ar inženieriem daudzās pasaules vietās, un tā jau ir pavisam cita mēroga komunikācija, ļoti plašs starptautisks pasākums.
Kas attiecas uz darbiem, par savu mazo uzņēmumu nevaru sūdzēties – pērn pabeidzām vairākus lielus projektus, sākušies būvdarbi gan Preses nama, gan Skanstes rajonā, pabeidzām jauno Latvijas Gaisa satiksmes novērošanas torni.
Mums bija labs gads tādā nozīmē, ka bija daudz darba. Mēs arī interesantā kārtā tikām pamanīti un novērtēti ar Arhitektūras lielo balvu par rekonstrukciju Miesnieku ielā – tas bija pārsteigums, bet, iespējams, ārzemju žūrija šajā darbā pamanīja kaut ko atzīstamu.
Tā ka mēs nekādi nevaram teikt, ka būtu bijis liels sitiens.
– Es nekādā ziņā nedomāju, ka viss apstājās, tomēr dzīve kļuva lēnāka. Iespējams, tas deva iespēju padomāt par lielajiem projektiem, iepauzēt, un to domāju arī pilsētplānošanas nozīmē. Rīgai stāv priekšā nopietnas pārmaiņas, un, kaut gan cenšos sekot līdzi, teiksim, projekta “Rail Baltica” attīstībai, man ir sajūta, ka vēl nesaprotu, kā pilsēta mainīsies.
– Varu jums piekrist, domāju, šis visai Rīgai ir ļoti svarīgs laika sprīdis, sevišķi saistībā ar ļoti nozīmīgo “Rail Baltica” projektu, būtisks no dažādiem aspektiem un ar ievērojamu ietekmi. Man laikam jāpiekrīt, ka līdz galam viss vēl nav skaidrs, es arī, piemēram, vēl nezinu, kā līdz galam tiks atrisināta zona pie Zasulauka un Torņakalna – kādi būs pārvadi, kā tie ietekmēs vecos tiltus Torņakalnā, kas ir unikāla pilsētas zīme.
Taču sabiedrība ir pamodusies, cilvēki šos jautājumus kustina, un es personīgi domāju, ka šī iespēja līdz ar “Rail Baltica” milzu investīcijām mums būtu saprātīgi jāizmanto.
Šis ir brīdis, kad kašķi jāliek pie malas un jāmēģina situāciju izmantot par labu pilsētai.
Ir jautājumi, kuri jau gadiem nav tikuši atrisināti, piemēram, savienojums starp Imantu un Zolitūdi/Pleskodāli. Ir zināms, ka Anniņmuižas bulvāris jāsavieno ar Zolitūdi, tas jau sen bija nolemts.
Tas taču nav normāli, ka šīs pilsētas daļas savieno tikai viena šaura pārbrauktuve, kura turklāt bieži ir ciet!
Tādēļ līdz ar jaunās dzelzceļa līnijas celtniecību, kas būs ātrāka, stingrāk norobežota par pašreizējo, jāmeklē citi savienojuma veidi, un tas jau tiek darīts, vismaz kaut kādā mērā. Es uzskatu – šis ir izcils brīdis, kad atrisināt visai pilsētai nepieciešamas lietas.
– Tas izklausās labi – pārtraukt kašķus un vienoties pilsētas labā. Bet kuram, jūsuprāt, būtu jānāk ar iniciatīvu?
– Es jums mazliet pastāstīšu par vēsturi – kad noslēdzās konkurss par “Rail Baltica”, Satiksmes ministrija kopā ar konkursa komisiju un uzņēmumu vienojās, ka jāveido visaugstākā līmeņa padome, kas aizstāvētu gan valsts, gan pilsētas, gan sabiedrības intereses, tā varētu pieskatīt projektu, neļaujot tam novirzīties no kursa.
Tāda apņemšanās ir bijusi, bet šķiet, ka īstenota tiek tādos kā viļņos, kas, protams, nav pārāk labi, jo projekts ir ļoti apjomīgs, un ir jāseko, lai tiek aizstāvētas sabiedrības intereses.
Tajā pašā laikā zinu, ka notiek tikšanās Pilsētas attīstības departamentā un, man šķiet, jau diezgan daudz ir panākts. Teiksim, ja runājam par centru, tad esam diezgan labi tikuši galā tajā rajonā, kur šobrīd uzbērums atdala autoostu no Vecrīgas.
Vienojoša telpa starp Maskavas forštati, tirgu un Vecrīgu – to esam gaidījuši gadus 25, un beidzot tāda būs, ļaujot attīstīties arī autoostai!
Paralēli notiek plānošana, kādā veidā būtu jāmainās dzelzceļa stacijas priekšlaukumam, 13. janvāra ielai, jāvelta vairāk teritorijas gājējiem un sabiedriskajam transportam, varbūt jāievelk tramvaja līnija stacijas priekšlaukumā.
Tās ir tiešām lielas iespējas, un jautājums, kā pilsētas politiskā, tehniskā vadība plāno tās izmantot.
– Kā kopumā šobrīd raugāties uz Rīgas pilsētplānošanas tendencēm? Ik pa brīdim dzirdam asas sadursmes starp tiem, kas vēlas paplašināt telpu gājējiem un velobraucējiem, un tiem, kas to uzskata par niekošanos. Protams, arhitektam svarīgākā ēka, tomēr…
– Tas jau tieši ir noteicošais, kas notiek ap ēku! Arhitektam ir ļoti svarīgi, kas notiek ar pilsētvidi, kas notiek uz ielām, ar dzīves kvalitāti pilsētā. Tas, ko šobrīd redzam, ir tādas kā krustceles, kad daļa sabiedrības mēģina mainīt mobilitātes paradumus, pārvietošanās veidus, samazināt izmešus, autotransporta skaitu.
Tas ir jautājums par dzīves kvalitāti, un šis virziens, es domāju, uzvarēs, mums būs jāmācās, kā visiem sadzīvot, jo neviens transporta veids nav iznīcināms, jāiemācās lietot tos visus inteliģentā veidā, lai iestātos līdzsvars.
Tas ir dzīves kvalitātes jautājums – kājām uz Piebalgu makšķerēt, sēņot vai apciemot lauku mājas neaiziesim, mašīnu vajadzēs, cita lieta, ka tās, iespējams, drīzumā būs elektriskas.
Mēs vēl tikai sākam mācīties tolerantu attieksmi starp dažādiem rīkiem un principiem, un tas nenotiek ātri. Pilsētplānošana vispār nav kampaņveida rīcība, tā ir lēna, pakāpeniska pārmaiņa, kas vispirms notiek galvās, pēc tam uz papīra, un tad desmit, divdesmit, trīsdesmit gados pamazām dzīvē.
– Un tikmēr situācija vēl izmainās, un mēs sākam no gala.
– Precīzi, precīzi. Patlaban arī, piemēram, atgriežas vecais princips, ka mazāk ir vairāk – redz, gluži labi varam strādāt no mājām, varbūt kaut ko varam neuzcelt, nedarīt, ietaupīt – šis jautājums kļūst arvien aktuālāks.
– Viens no projektiem, pie kuriem strādājat, ir lielas viesnīcas izbūve, un šis gads arī parādīja, cik pēkšņi viesnīcas vairs nevajag…
– Par viesnīcu runājot, man šķiet, ir laba pasūtītāja izvēle, ka viņi nenojauc Preses nama ēku, bet izmanto citai funkcijai – mēs arī esam allaž iestājušies par to, ka jāsaglabā tas, ko varam saglabāt, cita lieta, ja ēkas nolietojušās, tad nākas būt skarbiem un nomainīt pret jaunām.
Tā atkal ir dažādība, spēja reaģēt uz vajadzībām atšķirīgos apstākļos.
– Lūk, runājot par līdzsvaru, esat izteicies, ka koncertzāli redzat kā jaunu ēku, pilsētas zīmi. Pērn kultūras ministrs izteica viedokli, ka varētu nojaukt bijušo Pasaules tirdzniecības centra ēku Elizabetes ielas sākumā. Uzreiz izraisījās diskusijas, vai tiešām vecā ēka jānojauc un ko īsti darīt ar koncertzāli.
– Ja gribat dzirdēt vēlreiz manu personisko viedokli, esmu samērā konservatīvs tādā ziņā, man šķiet – ir labi reiz pieņemtus lēmumus, izdiskutētas rīcības novest līdz galam, nevis kādā brīdī sākt visu no jauna.
Pilsētplānošanā tā man nešķiet sevišķi laba prakse. Mums ir lielas grūtības noformulēt tik nozīmīgas idejas, lielus projektus, principus, ko realizēt ilgā laika posmā.
Teiksim, ideja par kreisā krasta veidošanu par jauno centru – tā ir diezgan sena, bet tikai tagad pamazām sāk īstenoties.
Tur Daugavas areālā varētu rasties tiešām izteiksmīgi, nozīmīgi arhitektūras darbi, tur jau ir visi iedīgļi – ir universitātes kampuss, Tehniskā universitāte, Stradiņa universitāte, ir skolas, sporta laukumi…
– … tagad jau kādu laiku arī Nacionālā bibliotēka…
– Tieši tā, kultūras objekti, arī Dzelzceļa muzejs, un, ja koncertzāle būtu tajā vietā, kura galu galā starptautiskā konferencē tika izvēlēta un tika rīkots starptautisks skiču konkurss – es teikšu vēl vairāk, tur starp bibliotēku un koncertzāli varētu būt arī trešais objekts, Laikmetīgās mākslas muzejs, tad tur jau būtu kultūras centrs, vēl tiltiņš pāri uz Ķīpsalas dienvidu galu, kur sāk veidoties biznesa centrs – tas varētu būt projekts, kuru pietiekami skaidri noformulējot un sistēmiski realizējot pēc gadiem 50 mēs varētu iegūt jauno centru.
Kā Oslo – pie Operas nama tur ir Modernās mākslas muzejs, Munka muzejs – vesels kultūras klasteris. Es tur viesojos maijā, visa upmala bija pilna cilvēkiem, nebija kur ābolam nokrist. Domāju, ja mēs skaidri noformulējam lielu ideju un mēģinām to ilgi un nepārtraukti realizēt, tas dod atbildes uz daudziem jautājumiem.
Citādi lieki tērējam intelektuālos resursus un arī naudu – konkursiem, projektiem, atkal un atkal.
Tas nenozīmē, ka nedrīkst pārdomāt, bet kaut kādiem principiem, pēctecībai jābūt. Tas dotu stabilu sajūtu un kaut kādu lielāku mērķi visai mūsu sabiedrībai, ja skaidri un gaiši pasakām: jā, mēs gribam savu izglītības un kultūras jūdzi vai divas jūdzes, un mēs zinām, ka pēc piecdesmit vai simt gadiem tā būs.
– Vai problēma, ja mazliet ekstrapolē, nav tā, ka mēs īsti neticam rītdienai? Jo ideāli un mērķi uz simt gadiem var rasties tikai tad, ja ticam, ka tie simt gadi būs…
– Kā tad mēs varam neticēt, ja viss turpinās, dzīve turpinās! Nē, es domāju, mēs ticam.
– Es domāju tādā aspektā, ka mēs kā zeme esam 20. gadsimtā tā malti, ka sabiedrībā valda sajūta – pēc 20–30 gadiem viss atkal var mainīties. Vai arī kādam tiktāl apnicis patlaban notiekošais, ka viņš domā – tikko atcels ierobežojumus, braukšu prom…
– Laikam esmu pārāk konservatīvs, šādu rīcību neatbalstu. Braukt mācīties jā, bet citādi – te ir tik daudz ko darīt, te ir brīva vieta, kur darīt.
Kad kādreiz nokļūstu kādā biezāk apdzīvotā vietā, teiksim, Ņujorkā, kur slavenais Centrālparks, – cilvēki tur skrien pa celiņiem kā tādā demonstrācijā, viens pie otra piespiedušies.
Salīdziniet to ar mūsu pludmali, kur var aiziet, būsiet dabā un neredzēsiet nevienu cilvēku. Tas ir grūti salīdzināms.
– Jūs esat optimists.
– Jā, laikam esmu optimists. Tādā ziņā, ka man ļoti patīk šeit, es ļoti mīlu šo zemi. Esmu diezgan pieaudzis cilvēks, man ir ar ko salīdzināt, bet Latviju tiešām ir grūti salīdzināt ar kaut ko citu.
