– Gribu piebilst, ka pāris gadsimtu senā diplomātijā pastāv uzskats, ka reizēm vajag labāk paklusēt un pēc tam vērot, kas notiek. Tagad Eiropā, tā šķiet, rimstas virzīt jaunas sankcijas, jo esot cerības uz Krievijas labošanos. Tvaiks var tikt nolaists. Varbūt mūsu diplomātijā nav jāmeklē cilvēki, kas daudz un skaļi runā, bet vīri, kas ar apdomību tiek tālāk? Prezidenta amata kandidāti ir izsaukti vai paši pieteikušies, bet jāvērtē taču arī katra piemērotība. Ne visi ir gatavi uzņemties tik augstu amatu! 22
– Tas ir pēc būtības uzdots jautājums. Pašreiz presei derētu pajautāt partiju vadītājiem, pēc kādām mērauklām viņi izvēlēsies un atbalstīs prezidenta amata kandidātu.
– Ņems, ko tauta mīl! Harismātiskas, gandrīz apjūsmotas personas.
– Taču es runāju, cik svarīga arī starptautiskā pieredze, jo šogad ASV izlems, kur viņu spēki atradīsies Austrumeiropā. Tas ir nozīmīgs jautājums Latvijas drošībai, jo ASV ir svarīgākais mūsu partneris aizsardzībā, kad pieauguši visa veida riski. Mums jāprot pārliecināt, lai papildu spēkus izvieto iespējams tuvu Latvijai, lai tie palīdz nodrošināt mūsu aizsardzības spējas. Tā nav tikai 1 pret 1 līderu saruna, ir jāpārliecina arī amerikāņu sabiedriskā doma – ar intervijām, rakstiem, ka vērts sūtīt ASV karavīrus uz Baltijas valstīm.
– Nav domājams, ka 1000 amerikāņu karavīru mūs glābs, bet, kad atbildīgām personām jautājam, vai ir kaut viens novads, kurā nokārtots zemessardzes jautājums, viņi noplāta rokas. Ždanoka saviem atbalstītājiem teikusi – Latvijā tik ilgi nenotiks kā Ukrainā, kamēr latvieši to negribēs. Latvieši negaida ne zaļus, ne raibus cilvēciņus, bet, kas ir darīts, lai mēs paši būtu aizstāvēties spējīgi? Nav apšaubāma amerikāņu loma, materiālās, militārās iespējas, bet mūsu varai nāktos domāt un arī kārtot iekšējo drošību.
– Te būtiskas divas lietas – militārā un iekšējā drošība. Piesauktie 1 vai 2% no IKP šķiet abstrakti skaitļi, bet praktiski šis procents aizsardzībai ir ap 225 miljoniem eiro. Ja šī summa dubultotos, mēs varētu palielināt armiju divas reizes. Protams, pakāpeniski. Ar vairāk līdzekļiem varētu puišus labāk sagatavot un radīt stiprāku militāro bāzi. Un vēl nostiprinātu arī zemessardzi, kas, atvainojiet, darbojas kā entuziastu pulciņš. Turklāt viņiem baidās dot rokās ieročus, kurpretī Somijā katram vīram mājās ir šaujamais un Šveicē pat vesels arsenāls. Runa ir par kaujas ieroci, nevis medību bisītēm, kas uztur kaujas gatavībā un kas ceļ cilvēkā apziņu, atbildību par valsti. Tur katrs ārkārtas apstākļos zinās savu lomu un vietu. Mūsu zemessardze ieročus tur pāris vietās Latvijā, kas droši vien nav noslēpums ārvalstu izlūkdienestiem, un militāristi zina, kur uzbrukt vispirms, lai karavīrus atstātu plikām rokām. Mums vairāk jāuzticas zemessargiem, vairāk jārīko profesionālas apmācības dažādos kauju apstākļos. Tas ir nopietns darbs, kas prasa šos 2% no budžeta – un tāpat ir minimālā NATO prasība, ko negribam izpildīt, kaut dzīvojam blakus visai agresīvam kaimiņam.
