Vajadzīgs tulks? 0
Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad kādam no valdošajiem politiķiem izdodas piekļūt pavisam tuvu. Bez laika limitiem, bez kabinetiem, bez liekām ausīm, bez šlipsēm. Kādas tur šlipses – pirts priekškambarī esam un puspliki. Gandrīz divatā. Labāk nekā divatā. Man palīdz sens draugs un domubiedrs, šī nama saimnieks un piedevām lielas pilsētas mērs.
Tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad kādam no valdošajiem politiķiem izdodas piekļūt pavisam tuvu. Bez laika limitiem, bez kabinetiem, bez liekām ausīm, bez šlipsēm. Kādas tur šlipses – pirts priekškambarī esam un puspliki. Gandrīz divatā. Labāk nekā divatā. Man palīdz sens draugs un domubiedrs, šī nama saimnieks un piedevām lielas pilsētas mērs.
Palīdz bīdīt, kā saka, projektu. Ar satiksmes drošību, protams, saistītu. Esmu sagatavojies ne pa jokam. Visam šeit teiktajam pamatā pašmāju un ārzemju pētījumi, ekspertu viedokļi, dzelžaina, manuprāt, loģika. Un pie apvāršņa reāls ieguvums visiem, kas pa Latvijas ceļiem brauc. Ja vien to visu “darba kārtībā iekļautu”…
Deputāts klausās un pieri saraucis domā. Tad noburkšķ – tas neies cauri… Vai pat – šito nepirks… Kaut ko tamlīdzīgu (precīzi neatceros, daži gadi tomēr pagājuši), galēji skeptisku un noraidošu. Neticot savām ausīm, jo nav taču šis kungs ne lempis, ne muļķis, ne bezcerīgi korumpēts, lai ko arī mani amata brāļi par vadoņiem reizēm sarakstītu, mēs, rallisti, viņu pazīstam jau ilgi un esam drosmīgā darbībā redzējuši. Kopā ar asistentu skaidrojam ieceri vēlreiz, šķiet, vēl loģiskāk, ar vēl lielāku iedvesmu un skaļāk. “Nu neies, es jums saku…” Un iemalko vīnu. Mēs arī. Un, vēl vairāk atraisījušies, ķeramies pie tautas ieročiem – sākam kritizēt (lai neteiktu – lamāt) parlamentu vispār un kopumā.
Ko jūs tur allaž bakstāties, stiepjat visu garumā, neko reālu un kardinālu nespējat izdarīt, saņemieties taču – tauta jūs mīlēs, tikai tad mīlēs un nākamreiz atkal par jums balsos! Deputāts pasūta mūs uz vienu vietu un aiziet gulēt.
Jau rītam austot, mērs vēl palīdz man saprast (iztulko) eksministra domu gaitu un viedokli. Aizgājēja skepsē nav neviena argumenta pret mūsu projektu kā tādu. Kā cilvēks, kā braucējs viņš to pat ar sajūsmu pieņem.
“Nepirks” attiecas uz pašreizējo situāciju mums visiem, pilsoņiem, būtiskus lēmumus pieņemošajā (vai nepieņemošajā) vidē, spēku samēriem koalīcijā, opozīcijā, komisijās un padomēs, vienam vai otram no to “locekļiem” vajadzīgo balsojumu sarežģītajiem līdzsvara likumiem, kurus “tu nezini un neviens tev tos atklāti neskaidros, sevišķi tad, ja žurnālisti arī turpmāk bliezīs tik rupji un sekli”.
Tā saka politikai tuvais draugs, vēl piebilstot – kā man tas viss apnicis (viņam tikko 50), un arī dodas uz migu. Pie brokastīm TV piedāvā premjera komentāru par pašreizējo situāciju. Žēl, ka tulks vēl nav pamodies – atkal ne velna nesaprotu. Stulbs esmu, vai, par spīti diplomiem un prāvam IQ skaitlim?
Tas bija sen. Nakts sarunas skeptiķis no politikas nu aizgājis. Premjers gan vēl tas pats. Un vajadzība pēc tulka arī (jābrauc laikam pie mēra – viņš cīņu ar apnikumu pagaidām uzvar). Pat šķietami vienkāršos jautājumos skaidrojums nepieciešams. Vasaras sākumā ieliku “Latvijas Avīzē” divas ironiskas replikas par ātrumu ierobežojošām ceļa zīmēm, kuras grezno praktiski pabeigtus remonta posmus un tā traucē un demoralizē satiksmi. Nesavaldījos un lietoju vārdiņus “stulbi” un “bezkaunīgi meli”. Speciālistu komentārus saņemt traucēja mans un viņu atvaļinājuma laiks, nevaļa un steiga pēc tā.
Zīmes joprojām stāv savās stulbajās vietās. Beidzot gan esmu atradis vienu cilvēku, kuram laika izglītojošām sarunām šobrīd gana. Biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Zigmārs Brunavs ārstē vaļasprieka (moto) neveiksmes traumu un nekur nesteidzas. Runājam stundas divas un vienojamies, ka turpmāk tiksimies biežāk – lai mēģinātu ceļinieku kļūmes saprast, nevis vienkāršoti lamāt. Te īss runātā konspekts. “Kāpēc tās zīmes? Katrs gadījums, katra vieta būtu jāvērtē atsevišķi. Taču kopumā šādas nepilnības ir lielo ceļu būves problēmu sekas. Satiksmes organizācija remonta laikā nav (diemžēl) būvētāju prioritāte. Pēc Eiropas finansētāju “uzbrauciena” par kvalitāti un garantijas laika pagarināšanas katrs celtnieks pirmkārt rūpējas par darbu atbilstību projektam – tas noņem atbildību pretenziju gadījumā. Projekti bieži nav pašas augstākās kvalitātes (lētākais piedāvājums!). Izpildi nu tādus… Otrkārt – pēdējos gados veikto darbu (finansējuma) apjoms samazinājies. Akcīzes atskaitījumu un ceļu fonda nav. Dzīvojam no Eiropas naudas, kura turklāt draud 2014. gadā “aizķerties”. Tātad spēku un rezervju arī mazāk. Darbi mēdz ieilgt. Reizēm kādam uzņēmējam pat izdevīgi nesteigties – īsāka būs sezonālā dīkstāve. Pārvietot zīmes, ja konkrētajā posmā atlicis kaut kas darāms (vēl viena virskārta, nomales, līnijas utt.), maksā naudu. Lai uzvarētu konkursā ar lētāko piedāvājumu, tāda parasti nav paredzēta. Piedevām: nemaz jau nav slikti, ja pa jauno segumu kādu laiku brauc lēnāk – slodze un tātad arī iespējamās deformācijas mazākas, bet garantijas laiks rit. Tādēļ tās zīmes, piedodiet…”
Var pieņemt vai kritizēt šādu skaidrojumu. Taču tas ir. Saprotams bez tulka. Nevis kā “Vitronic” un fotoradaru epopejā, kur noklusēšana un miglas pūšana turpinās. Kur palicis, piemēram, ierosinājums par izmaiņām administratīvo pārkāpumu kodeksā, kuru gluži vai ar varu sabiedrības balss izspieda no CSDD un Satiksmes ministrijas? Sapinies labirintos, kuru ģeogrāfiju spēj saprast tikai izredzētie? “Neiet cauri”? Stāstiet vairāk tautai, politiķi un ierēdņi! Latviski stāstiet!
