Uldis Šmits: Mazliet atsedz “Putina pavāra” aktivitātes Vācijā, Baltijas valstīs un Polijā 4
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kremlis nebūt nav atmetis t. s. maigās varas pasākumus, kuri arvien tiek rīkoti arī dažādu starptautisku konferenču veidā. Nereti zem Eiropā reģistrētu bezpeļņas organizāciju vai firmu izkārtnes.
Par to stāstīts Mihaila Hodorkovska izveidotā centra “Dosjē” (“The Dossier Center”) sadarbībā ar citiem medijiem veiktajā pētījumā, kurā mazliet atsegta “Putina pavāra” jeb miljardiera Jevgeņija Prigožina struktūru un tām pietuvināto personu loma šajās aktivitātēs, kas izvērstas Vācijā, Baltijas valstīs un Polijā.
Krievijas apmaksāto saietu sākotnējais mērķis ir bīdīt “vajadzīgās tēzes noteiktā rakursā”.
Tam noder arī aktuālas šķietami politiski neitrālas tēmas kā klimata pārmaiņas vai cīņa pret pandēmiju, ko labprāt atspoguļo plašsaziņas līdzekļi. Tādējādi tiek veidoti sakari un nolūkots priekšdienām varbūt noderīgu ekspertu loks.
Var teikt – nekā īpaši jauna. Ja neskaita to, ka Prigožina ļaudīm ir atrasts papildu darba lauks līdztekus vairāk ierastajai “troļļu fermu” apsaimniekošanai un algotņu uzturēšanai.
Prigožins mēdz kalpot par aizsegu ne pārāk maiga rakstura specoperācijām (un ne velti tagad ir izsludināts FIB meklēšanā), tāpēc viņa iesaistīšana rimti akadēmiskas dabas jomā izskatās pirmajā mirklī pēc pārpratuma.
Iespējams, Kremlī tika ņemta vērā “pavāra” daudzkārt apliecinātā lojalitāte režīmam, pieredze hibrīdkara frontēs vai bija vēl kādi citi grūti nojaušami apsvērumi.
Katrā ziņā viņš ir gatavs maksāt ne tikai troļļiem un algotņiem, bet arī ārzemju kompānijai, kas uzņemas organizēt starptautisku konferenci, ja tā neatklāj, no kurienes nāk pasūtījums.
Žurnālistu pētījumā pieminēts gada sākumā Berlīnē notikušais “Baltijas jūras reģiona stratēģiskais dialogs”, veltīts “jaunam pēcpandēmijas nākotnes skatījumam”, kurā piedalījās vairāki valdību un parlamentu pārstāvji, tostarp Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols, kas nezināja pasākuma organizatoriskās aizkulises.
Cik noprotams, ir bijusi vai joprojām pastāv iecere Prigožina kantori sūtīt talkā Baltijas jūras reģionā jau esošajiem Kremļa ietekmes izplatītājiem. Kaut gan tur tādu nav mazums. Nevilšus jāatceras “stratēģiskie dialogi”, kurus Latvijā izmanīgi šķetinājis “Baltijas forums”. Jau daudzus gadus un ar diezgan lielu vērienu, taču bez jūtamām sekām.
Ko nevarētu gluži teikt par Vāciju, kur no diskusiju platformām palaistās “vajadzīgās tēzes noteiktā rakursā” izskan arī valdošās koalīcijas politiķu runās, un ne obligāti tajās, kas pievēršas gāzesvadam “Ziemeļu straume 2”.
Ārlietu ministrs Heiko Māss, pauzdams atbalstu sankcijām pret Maskavu Navaļnija nelikumīgās apcietināšanas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmuma ignorēšanas sakarā, neiztrūkstoši piebilda, ka jārauga “saglabāt dialogu” ar Kremli, jo “Krievija mums nepieciešama daudzu starptautisku konfliktu atrisināšanai”.
Tā tad arī ir pati galvenā no “vajadzīgajām tēzēm”, proti, ka Putins ies risināt konfliktus, kurus pats izraisījis vai uztur.
Atliek vienīgi prātīgi sarunāt un varbūt drusku piekāpties, sacīsim, mīļā miera labad neņemt Gruziju un Ukrainu Ziemeļatlantijas aliansē un pārlieku neuzstāt uz Krimas deokupāciju. Lai vienotos kopīgā cīņā pret klimata sasilšanu.
Ko tamlīdzīgu jau labu laiku piedāvā Rietumu politiskajās virtuvēs. Tomēr daudzviet produktam trūkst pieprasījuma, un neviens pavārs to nespētu padarīt baudāmu.
