Atis Klimovičs: Vajadzīgi citi instrumenti attiecībās ar Kremli 0
Tā vietā, lai noteiktu iedarbīgas sankcijas par izvairīšanos no atbildības barbariskajā pasažieru lidmašīnas notriekšanā, Eiropas Savienība pieņēmusi deklarāciju, kurā vēršas pie Krievijas ar aicinājumu atzīt savu atbildību par šo 2014. gada jūlijā pastrādāto noziegumu.
Iespējams, ne viens vien ES ierēdnis uzsvērtu, cik nozīmīga šāda vēršanās pie krieviem, taču īstiem austrumu politiskā virziena pārzinātājiem tas varētu izraisīt vienīgi skeptisku smīnu. Jau vairāk nekā dekādi pierādījusies mums neglaimojošā patiesība, ka Kremlis sava saimnieka Vladimira Putina personā atklāti smejas, pat ņirdz par 28 valstu savienību.
Krievijas prezidents uzskata, ka ar to var runāt augstprātīgā tonī, muldēt kā pa ķešu, neturēt vārdu, kas reiz dots, un aizvien vairāk izrādīt militāros muskuļus ES robežu tuvumā.
Reiz nodemonstrētais vājums (Gruzijas gadījums) atstājis sliktas sekas – krievi vispirms pārliecinājās, ka eiropieši negrasās kategoriski uzstāt uz solījumu izpildi pēc 2008. gada Piecu dienu kara Gruzijā.
Tolaik Maskava solīja atvilkt savas armijas vienības uz iepriekšējām pozīcijām, taču nevienu mirkli to necentās izpildīt. Savukārt ES uz to faktiski gluži mierīgi noraudzījās, nosūtot savus novērotājus uz Gruziju. Ar to gan acīmredzami bijis par maz. Kā redzams, šāda izturēšanās iedvesmojusi Kremli, un tas līdzīgā stilā darbojas arī tagad. Tādējādi aizvien vairāk tiek mainītas robežas Eiropā.
Ar starptautiskajām ziņām sevi ne pārāk noslogojoši cilvēki mēdz uzdot spēcīgu jautājumu – kā tas nākas, ka minētā pasažieru lainera notriekšana un citi noziegumi jau sen ir atklāti, bet ļaundaris tā arī nav saņēmis jūtamu sodu? Šķiet, par vienu no galvenajiem iemesliem varētu minēt noziedznieka kategorisko atteikšanos atzīt savu vainu. Turklāt pie šādas pozīcijas tas turas ārkārtīgi konsekventi.
Līdz šim nav izdevies panākt Maskavas atzīšanos ne tikai pasažieru lidmašīnas notriekšanā, bet arī iebrukumā Ukrainā, šīs valsts apšaudīšanā ar smagajiem ieročiem no Krievijas Federācijas teritorijas – šāda izturēšanās ieguvusi nosaukumu – “Mūsu tur nav”. Visbeidzot, pat zināmā mērā paradoksāli – nozieguma noliegšana ir pa prātam arī daudzviet uz rietumiem no Krievijas.
Bijis savādāk, nenāktos viegli aizstāvēt viedokli, ka ar Maskavu jāuztur attiecības par katru cenu, ka vispār jāatjauno bizness kā ierasts.
Beidzamā laika kliedzošākais gadījums neapšaubāmi ir Krievijas darbības atjaunošana Eiropas Padomē, kas apliecina pilnīgu piekāpšanos revizionisma ideju pārņemtai un strauju militārisma programmu īstenojošai valstij.
Var norādīt, ka atsaukšanās uz eiropiešu 1938. gada pieredzi ir banāla un tas zināmā mērā ir taisnība, tomēr derīgi atcerēties, kur novedusi šāda spēlēšanās ar uguni. Jau labu laiku kā apstiprinājies, ka savu milzīgo iekšējo problēmu aizvien vairāk novārdzinātās Krievijas autoritārais vadītājs sekmīgi manipulē ar uzticamo auditoriju, novirzot sabiedrības neapmierinātību pāri savas valsts robežām.
Vēsturē gadsimtos pazīstams noskaņojums, ka visās Krievzemes nelaimēs vainīgi bijuši visi citi – latvieši, somi, poļi, vācieši un ukraiņi. Paskatieties kādu Krievijas TV kanālu, un taps skaidrs, ka nekas nav mainījies.
