FOTO. No vēstures pie vēderpriekiem! Vaivaru stacija pārdzimst picērijā 6
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Tāpat kā pilīm un muižām arī dzelzceļa staciju ēkām katrai ir savs laimīgāks vai bēdīgāks liktenis. Dažas tiek pamestas laikazoba graušanai, citas – iegūst jaunus saimniekus un sāk pildīt jaunas funkcijas, bet stāsts par Vaivaru staciju dzelzceļa līnijā Rīga–Tukums ir pavisam neparasts, jo necilo koka ēku vispirms nojauca un pēc tam agrākajā veidolā uzbūvēja pilnīgi no jauna apmēram divsimt metrus attālu no iepriekšējās vietas Skautu ielas malā.
Lai atjaunotā stacijas ēka nestāvētu tukša, tās īpašnieks “Latvijas dzelzceļš” piedāvāja to iznomāt uzņēmējiem. Interese nebija liela, jo stacijas telpas nav plašas, tomēr jauni saimnieki tika atrasti, un šā gada sākumā ēka pārtapa picērijā, kurā picas ar Jūrmalas teritorijas dzelzceļa staciju nosaukumiem malkas krāsnī cep Kārlis Leitis un Anete Siņavska.
Kūrortam vajadzīgs dzelzceļš
1872. gada 1. jūlijā, rosinot privātos investorus ķerties pie jaunu dzelzceļa līniju būvniecības, cariskās Krievijas satiksmes ministrs šajā sarakstā iekļāva arī Rīgas–Tukuma līniju. Lielā mērā tas notika, pateicoties Ķemeru kūrortam, kura attīstībai Krievijas cars Nikolajs I jau bija atvēlējis simt tūkstošus rubļu, un 1838. gadā tur bija uzcelta pirmā sērūdens peldu iestāde, izpelnoties lielu piekrišanu impērijas augstdzimušo aprindās. 1873. gada 8. februārī Rīgas rātskungam Aleksandram Faltinam tika izsniegta koncesija Rīgas–Tukuma Dzelzceļa sabiedrības izveidošanai, un jaundibinātais uzņēmums inženiera P. fon Getes vadībā sāka dzelzceļa līnijas būvniecību 1875. gada 13. maijā. Sarežģījumus radīja Lielupes tilta celtniecība un Lielupes krasta nostiprināšana pret izskalošanu pavasara plūdos posmā Majori–Dubulti, kur būvējamais sliežu ceļš visciešāk pietuvojās upei. Tādēļ dzelzceļa līnijas būvniecība ievilkās un aizņēma vairāk nekā divus gadus. Viensliežu trasi 58 kilometru garumā atklāja pa posmiem, un Majoru–Tukuma posmu – vien 1877. gada 21. septembrī. Savukārt 1891. gadā dzelzceļa līnijas ekspluatāciju pārņēma valsts.
Pieturas punkts klajā vietā
Līdz ar dzelzceļu būvēja un atklāja arī lielākās stacijas tagadējās Jūrmalas teritorijā: Bilderlingshofu (Buldurus), Edinburgu (Dzintarus), Majorenhofu (Majorus), Dubeln (Dubultus), Karlsbādi (Pumpurus), Asarus, Sloku, Ķemerus. Pieturas punkts starp Asariem un Sloku parādījās tikai pirmās Latvijas brīvvalsts laikā – 1927. gadā – ar nosaukumu Asari II , kaut gan jūrmalnieku atmiņās pavīd fakts, ka vilciens te sācis piestāt 1911. gadā, taču mazā pieprasījuma dēļ pieturvieta drīz atcelta. Tobrīd līdz Slokai jau bijis izbūvēts otrs sliežu ceļš, kurš Pirmā pasaules kara laikā tika noņemts un atjaunots vien 30. gadu vidū. 1928. gadā Asaros II uzbūvēja koka stacijas ēku ar nojumi un bagāžas šķūni, taču nosaukumu “Vaivari” stacija ieguva tikai desmit gadus vēlāk.
To, ka sākumā stacija atradusies nomaļā vietā, apliecina vēl pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzņemtā fotogrāfija, kurā aiz stacijas ēkas tālumā redzamas vien dažas privātmājas. Taču laiki mainījās. Padomju varas gados dzelzceļa līnija Rīga–Tukums bija ļoti noslogota, jo pa to ātri un ērti varēja nokļūt Jūrmalā, kas tolaik bija iecienīts Vissavienības kūrorts. 1950. gadā reizē ar tilta atjaunošanu pār Daugavu līniju elektrificēja līdz Dubultiem un gadu vēlāk – līdz Ķemeriem. Vaivaru stacija gan īpaši nemainījās, tādējādi pēc neatkarības atgūšanas sagādājot lielas galvassāpes “Latvijas dzelzceļam”.
Vecās stacijas jurģi
Apgūstot Eiropas Savienības Kohēzijas fonda naudu, 2015. gada 28. oktobrī “Latvijas dzelzceļš” Vaivaros sāka īstenot infrastruktūras modernizācijas projektu, kurā ietilpa peronu pārbūve un vecās stacijas ēkas nomaiņa pret jaunu, drošības prasībām atbilstošāku, jo pēc rekonstrukcijas tā atrastos zemāk par jauno peronu. Tā kā vēsturiskā stacija bija vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, to nevarēja vienkārši nojaukt. Pēc lielas cīņas ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kas tagad pazīstama kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, Vaivaru stacijas veco koka ēku nolēma restaurēt. Iepirkumu konkursa uzvarētājam SIA “LVS Building” tika dots uzdevums izstrādāt ēkas pārcelšanas projektu, ietverot tās nojaukšanu un uzstādīšanu uz jauniem pamatiem, iespēju robežās saglabājot vēsturiskos materiālus. Pārcelšanas projektā tika iekļauta arī senā stacijas tualete. Darbu veikšanas laikā jūrmalnieki sociālajos tīklos pauda bažas par vēsturiskā mantojuma likteni, jo nojauktie materiāli kādu laiku mētājās apkārt, pieejami katram bomzim.
Jau 2016. gada sākumā peronu modernizācija bija pabeigta, bet ar Vaivaru staciju tik viegli negāja. Projektu nācās trīsreiz pārstrādāt, līdz Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija to apstiprināja. Senās ēkas nojaukšana un aizvietošana ar metāla konteineriem izraisīja ļoti lielu sašutumu vietējā sabiedrībā un medijos. Turklāt būvnieks pilnsabiedrība “RBS SKALS”, veicot darbus, nebija ņēmis vērā inspekcijas prasību konteineru apšuvuma dēlīšus izvietot horizontāli, kā tas raksturīgi Jūrmalas ēkām, un bija piestiprinājis tos vertikāli. Vēlāk neizdarība tika izlabota un mainīts arī dēlīšu krāsojums no zilpelēka uz smilšu krāsas toni, likvidējot arī sarkanos akcentus jumta pārseguma konstrukcijā, taču tas nemainīja lietas būtību. Kā tolaik atzina mākslas zinātnieks, Jūrmalas Aizsardzības biedrības pārstāvis Rihards Pētersons, Vaivaros notikušais bija liela kļūda, taču vienlaikus labākais risinājums tā brīža apstākļos, kad “Latvijas dzelzceļu” spieda Eiropas naudas apguves termiņi.
Pēc pārcelšanas restaurētā ēka vairs nepildīja stacijas funkcijas un piecus gadus bija brīvdabas muzeja eksponāts. Aktīvākie Vaivaru iedzīvotāji, tostarp jūrmalniece, 13. Saeimas deputāte Inese Ikstena vēlējās panākt, lai vietējā atpazīstamības zīme – vēsturiskā Vaivaru stacija – no meža malas tiktu pārcelta atpakaļ uz perona, un šo tēmu pat atspoguļoja raidījumā “Kultūršoks” 2019. gada nogalē. Taču diezin vai šī vēlme piepildīsies, jo “Latvijas dzelzceļš” joprojām apgalvo, ka tehniski tas vairs nav iespējams.
Biļešu vietā picas
Kamēr tika gudri spriests, stacija stāvēja tukša, līdz ūdens sakustējās. “Sākumā gribējām picēriju veidot Asaru stacijā, kur arī bija pieejamas komerctelpas. Vietu apskatot, redzējām, ka būs nepieciešami lieli ieguldījumi telpu savešanai kārtībā, bet Vaivaros viss jau bija gatavs, lai tūlīt sāktu darbu,” atceras picērijas “Stacija Vaivari Pizza” līdzīpašnieks Kārlis Leitis. “Protams, iesākumā bija mazliet bailīgi, jo ēka meža malā daudzus gadus nebija apdzīvota, ieaugusi zālē un arī iela līdz dzelzceļam vēl nebija noasfaltēta, tomēr uzrunāja stacijas stāsts, un mums likās, ka varēsim šeit izveidot veiksmīgu biznesu. Atvērām picēriju šā gada sākumā, un nu jau šī vieta ir ļoti iecienīta. Vasarā pieprasījums bija pat lielāks, nekā spējām piedāvāt. Plānojam paplašināties, taču picas uz mājām piegādāsim tikai ziemā, kad tūrisma sezona beigusies un pasūtījumu mazāk. Vasarā šis darbs paņemtu pārāk daudz laika un enerģijas, un negribam zaudēt kvalitāti.”
Picēriju Kārlis izveidojis kopā ar savu draudzeni Aneti, taču nu picērijas kolektīvs izaudzis līdz divpadsmit cilvēkiem, ieskaitot apkopēju un grāmatvedi. Kārļa pārziņā virtuve, bet Anetes – bāra lete un sociālie mediji. Pusgada laikā “Stacija Vaivari Pizza” piesaistījusi teju piecus tūkstošus sekotāju gan feisbukā, gan instagramā. Kārlis nāk no Kuldīgas, Anete – no Ventspils, abi iepazinušies studiju laikā, kaut katram sava izglītība – Kārlim juridiskā, Anetei – komunikāciju zinātnē. Kad sākuši dzīvot Jūrmalā, pamanījuši, ka uzņēmējdarbība te pieklibo. “Bija kovidlaiks, izklaidēties varējām, tikai ejot uz jūru, un mums pietrūka vietas, kur omulīgā gaisotnē pavakarēt, tādēļ nolēmām paši tādu izveidot. Tā kā dzīvojam apkaimē starp Asariem un Vaivariem, pamanījām ziņu, ka stacija tiek iznomāta, un tāda iespēja labi saderēja ar mūsu plāniem,” atklāj picērijas līdzīpašniece Anete Siņavska.
Gardumi ar staciju nosaukumiem
Par picērijas nosaukumu ilgi domāt nav vajadzējis, jo līdz šim vietējie ļaudis šo ēku uztvēra kā staciju. Tad radusies doma arī ēdienkarti sasaistīt ar dzelzceļu. Kāpēc gan apmeklētāji nevarētu iegādāties picu kā simbolisku biļeti uz kādu no stacijām? Picas te tiek ceptas malkas krāsnī, un jāatzīst – dzīvā uguns dod pavisam citu, neatkārtojamu garšu. “Tas arī bija galvenais arguments, kāpēc iegādājos malkas krāsni, jo mēs cepam Neapoles stila picas, kam vajadzīga augsta temperatūra, lai tās būtu garšīgas. Jūrmalā citur nekur tā necep. Turklāt ar malku kurināmā krāsns ir krietni ekonomiskāka par elektrisko krāsni. Jo īpaši ar pašreizējām elektrības cenām,” priekšrocības min Kārlis.
Picas “Vaivari” oriģinālo garšu rada parmezāna, mocarellas un kazas siers, tomātu mērce, panceta (sālīta cūkgaļas pavēdere), nduja (pikanta, smērējama cūkgaļas desa), sarkanais sīpols, rukola. Izklausās garšīgi, un tā arī ir! Kārlis, kurš ir picu recepšu autors, teic, ka šī esot vispikantākā, un atzīst, ka īsti pamatotu garšu koncepciju tomēr neesot izdevies izveidot, lai gan daži mēģinājumi ir manāmi. Piemēram, gatavojot picu “Pumpuri”, tiek izmantotas sēnes, jo šī apkaime ir mežaina, savukārt pica “Sloka” ir vislētākā, jo šī stacija atrodas vistuvāk Vaivariem. “Mums ir kur augt, jo mūsu ēdienkartē vēl nav Ķemeru, Bulduru, Lielupes un Priedaines picu,” smej Anete. Toties ir “Galapunkts” – tas nozīmē, ka pasūtītājs savu picu var sakomplektēt pats, izvēloties tādas sastāvdaļas, kas visvairāk garšo.
