Vairums vēlas rūpēties par vidi, bet dara to nepareizi 0
Attīstītās valstis ir pieteikušas karu atkritumiem, kas piesārņo dabu. Videi draudzīgus problēmas risinājumus cenšas atrast ne tikai uzņēmumi, bet savu iespēju robežās arī ikviens no mums.
Kāds mēģina atteikties no fasētu produktu iegādes, cits cenšas izvēlēties dabai draudzīgāku variantu (un dažkārt kļūdās šajā izvēlē), bet vēl kāds rūpējas par dabu, vēlreiz izmantojot iesaiņojumu.
„Izrādījās, ka šāda vēlreizējas izmantošanas pieredze ir veseliem 68 % Latvijas iedzīvotāju!” komentē uzņēmuma, kas ir iniciatīvu „Save Food”, „ResponsibleCare” un ANO Globālā līguma dalībnieks, prezidente Irīna Mirošņika.
„Tomēr, ja raugāmies lietišķi, šos risinājumus nav iespējams paplašināt, tāpēc galvenokārt ir jāpievēršas pareiza pārtikas un nepārtikas preču iesaiņojuma izvēlei.”
Attīstītās valstis ir pieteikušas karu vides piesārņošanai: pēc nedaudz vairāk kā 10 gadiem lauvas tiesa atkritumu ir jāpārstrādā, zinātnieki, tostarp Latvijā, veic pētījumus, kā plastmasas mikrodaļiņas ietekmē mūsu ūdeni, pārtiku un gaisu, bet valsts iestādes pieņem jaunus likumus un plāno informatīvās kampaņas iedzīvotāju vidū par atkritumu daudzuma samazināšanas, šķirošanas un pārstrādes svarīgumu.
Sadzīves līmenī kāds cenšas atteikties no fasētu preču iegādes, bet cits — vēlreiz izmantot iesaiņojumu. Var šķist, ka šī pieeja ir pieņemamāka vecākajai paaudzei, kas ir piedzīvojusi padomju laikus. „Tā nav,” komentē „ImmerGroup” prezidente.
„Pētījums liecina, ka par 51 gadu vecāku ļaužu vidū ir 64 % rokdarbnieku, kas, protams, arī ir ievērojams skaits, bet 18 līdz 30 gadus vecu jauniešu vidū iesaiņojuma vēlreizējas izmantošanas piekritēju ir par 14 % vairāk, tas ir, ¾ (78 %) no šī vecuma respondentu kopskaita. 31 līdz 40 gadus vecu respondentu vidū kaut kā izgatavošanas pieredze no iesaiņojuma ir 72 %, bet 41 līdz 50 gadu vecuma grupā mazliet mazāk — 65 %.”
Vai pastāv atšķirības starp lielajām pilsētām un lauku apvidiem? Pastāv, bet nenozīmīgas: laucinieki un mazpilsētu iedzīvotāji tradicionāli ir zaļāki — viņu vidū 73 % ir iesaiņojuma vēlreizējas izmantošanas pieredze, bet lielo pilsētu iedzīvotāju vidū tādu ir mazliet mazāk — 65 %.
Tomēr svarīgākais nav tas, vai mums ir rokdarbu vai nefasētu preču iegādes pieredze, bet gan cik regulāri mēs to darām. Protams, ne katrs Latvijas iedzīvotājs var un grib iepirkties veikalos, kuros pārdod nefasētas preces. „Un tas arī nav vajadzīgs, jo šāda iepirkšanās liek novirzīties no ierastā maršruta, ir laikietilpīgāka, iepriekš no mājām ir jāpaņem līdzi tara pirkumiem un tā tālāk, turklāt higiēnas jautājums šajā gadījumā paliek atklāts,” komentē Mirošņika.
„Tas pats attiecas uz vēlreizēju izmantošanu: cik daudz lietu mēs tiešām varam pārtaisīt, strādājot rokdarbus, un vai tas patiesi ir vajadzīgs? Šie risinājumi var mazliet palīdzēt cīņā ar atkritumiem, bet tos nekādi nav iespējams paplašināt. Mūsdienu pasaules galvenais uzdevums nav atteikties no plastmasas, bet padarīt to dabai draudzīgu.”
Iniciatīvu „Save Food”, „ResponsibleCare” un ANO Globālā līguma dalībniece paskaidro, ka elastīgais iesaiņojums jau tagad pēc vairākiem rādītājiem ir videi draudzīgāks. „Šis iesaiņojuma veids ir saistīts ar mazāku dabas resursu patēriņu.
Elastīgā iesaiņojuma ražošanai vajag par 97 % mazāk ūdens un par 82 % mazāk enerģijas nekā kartona iesaiņojuma ražošanai.
Ja mums vajadzētu safasēt tonnu krējuma, tad būtu nepieciešami 26 kravas automobiļi, lai piegādātu trauciņus šādam preces apjomam, bet tikai viens, izvēloties elastīgo iesaiņojumu. Elastīgajā iesaiņojumā pārtika saglabājas svaiga ilgāk, un no tā var izņemt gandrīz 100 % produkta, bet parastajā tarā paliek aptuveni 15 % ēdiena. Vai esat gatavi visu laiku izmest pārtiku, par ko esat samaksājuši? Šaubos! Nemaz nerunājot par to, ka izmestais ēdiens veido 11 % no kopējās ogļskābās gāzes izplūdes — gandrīz kā automobiļi, lidmašīnas un kuģi! Padomājiet, cik daudz mazāk mēs varētu piesārņot vidi, tikai izvēloties videi draudzīgāku iesaiņojumu!”
Varbūt kāds iebildīs: „Šie argumenti nav nozīmīgi, jo polimēru iesaiņojums sadalās simtos gadu.” Taču tā nav taisnība. Jau ir izstrādāta un gadu tiek ražota kompostējama plēve, ko var izmantot vairāku pārtikas produktu iesaiņošanai un maisiņu ražošanai.
Šī plēve sadalās par ūdeni, ogļskābo gāzi un humusu tikai 6–12 mēnešos, un tajā var saiņot, piemēram, makaronus, riekstus, saldumus, garšvielas un tā tālāk.
„Ir produkti ar agresīvāku vidi, piemēram, kafija, taču arī tai atradīsies risinājums, vajag tikai cītīgi strādāt un nepārtraukt pētījumus. Nav jāizcērt koki, lai ražotu kartona iesaiņojumu, un nav jāpiesārņo gaiss un ūdens, ražojot stikla burkas. Nemaz nerunājot par cietā iesaiņojuma piegādi ar milzīgu skaitu kravas automobiļu. Tas ir nepareizi, jo mūsu nākotne pieder gudram un praktiskam iesaiņojumam,” komentē I. Mirošņika.
