Kā bērzu sulas saglabāt līdz siena laikam? 3
Atkal pavasaris, atkal bērzi kļūst par donoriem. Pirms caurumu urbšanas droši vien tikai retais bērziem pavaicā, vai viņi vēlas dot mums savu sulu. Bet, ja tie nevēlētos, tad taču nedotu vis un netecētu ne pile mūsu noliktajās burkās, spaiņos, kannās. Kad nu bērza sulas esam dzēruši un dzēruši un ziemas nogurumu aizskalojuši, jādomā, kā sulas saglabāt arī siena laikam, kad slāps. Mūsu lasītājiem ir šis tas prātā.
Ventspilnieks Mārtiņš Zivtiņš atceras sava vectēva metodi – bērzu sulai pielika upeņu zariņus un rozīnes un burkas nolika klētī tumšā, vēsā vietā. “Sula bija garšīga, vēl siena laikā tik svaiga! Vairs nekad tik labu neesmu dzēris kā toreiz, puika būdams,” atmiņas silda Zivtiņa kungu.
Viņam pāri visai Latvijai Preiļu pusē atsaucas Roberts Peisinieks, teikdams, ka katrā burkā upeņu zariņiem un rozīnēm klāt jāpiemet vēl arī pusglāze cukura. Kāpēc cukura? Tad dzēriens ir vēl atspirdzinošāks un tāds kā viegls šampanietis, tikai bez grādiem. Jātur stikla burkās pagrabā, citādi sāks glumēt un saskābs.
Mazliet garāks bērzu sulas uzglabāšanas ceļš ir zināms Ārijai Beņķei no Babītes novada. Viņa bērzu sulas salej lielā traukā un tur siltā telpā, lai ieskābst. “Šogad pat nesāka pelēt. Citus gadus gan pelējums bija jāņem nost. Tad saleju trīslitru burkās un katrā burkā iemetu ēdamkaroti cukura. Plastmasas vāciņu virsū, un burkas salieku zemē izraktā bedrē, lai būtu aukstumā, un ar dēļiem pārsedzu. Kad kādu sulu burku atnesu mājās, pirms dzeršanas piemetu cukuru. Sāk šņākt un putot kā šampanietis. Ilgāk gan par Jāņiem nevar bērzu sulas saglabāt.”
Bet turpat Babītē ir cits viedoklis – var gan saglabāt ilgāk par Jāņiem, līdz pat septembrim var.
Roberts Ozoliņš atklāj šo noslēpumu, kas gan neesot viņa paša, bet tantes. “Svaigas sulas, kas jau ieskābušas ar citronu un rozīnēm, tante sterilizēja kā ābolu sulu, un tik tiešām bija laba garša līdz rudenim. Atceros, pēc kara cukura nebija. Lai bērniem sagādātu saldumu, mežsarga sieva ņēma talkā bērzu sulas. No 10 litriem bērzu sulu viņa vārot dabūja 500 – 600 gramus sīrupa. Un bērniem bija liels prieks,” stāsta Ozoliņš. Bet Siliņš no Kocēniem puspajokam jautā – kā gan var uzticēties, ka kāds mūsu burkai vai spainim ar bērzu sulām pa nakti nav kaut ko piešāvis klāt?
