Vairosimies Latvijai? Nē, paldies! Kāpēc cilvēki izvēlas “būt brīviem no bērniem” 10
Valdība grasās palielināt atbalstu ģimenēm ar bērniem, lai pamudinātu cilvēkus laist pasaulē otro, trešo vai ceturto mazuli. Taču arvien vairāk ir tādu cilvēku, kam vispār nav nevienas atvases. Iemesli ir dažādi, bet daudzos gadījumos tas ir apzināts un pārdomāts lēmums.
Laurai (39) vienmēr ir patikuši bērni, iespējams, tieši tādēļ viņa izvēlējās skolotājas karjeru. Darbs viņai sagādā gandarījumu, bet Laura atzīst, ka ļoti gribētu pati savu atvasīti, taču līdz šim viņai savu sapni nav izdevies piepildīt. “Agrā jaunībā par bērnu vēl nedomāju, jo šķita, ka viss vēl priekšā.” Kad tuvojās 30 gadu vecums, vēlme pēc mazuļa kļuva arvien izteiktāka, bet Lauras toreizējais draugs bijis izvairīgs un teicis, ka vēl nejūtas gatavs precībām un bērniem. Domstarpības šajā jautājumā bija viens no iemesliem, kādēļ abu attiecības pirms dažiem gadiem izjuka, un kopš tā laika Laura ir viena.
Skolā ir sieviešu kolektīvs, tādēļ iespējas iepazīties darbā ir diezgan minimālas. Laura izmēģināja laimi interneta iepazīšanās portālos, bet nekas nopietns nav sanācis. “Ģimene un tuvākie cilvēki zina par manu situāciju, bet visvairāk kaitina tālāki radi un paziņas, kas prašņā, kad beidzot tikšu pie vīra un bērniem, jo laiks nestāv uz vietas, drīz jau 40. It kā es pati to nezinātu!” Laura smejas, ka laikam nāksies samierināties ar vecmeitas statusu. “Iegādāšos kaķi, tad man būs pilns vecmeitas komplekts!”
Laura, tāpat kā citi šajā rakstā aptaujātie cilvēki, kam nav bērnu, nevēlējās, lai tiktu minēts viņa uzvārds, jo sabiedrībā šī joprojām ir tabu tēma un cilvēkiem bez bērniem nereti nākas saskarties ar negatīvu, nosodošu attieksmi. Uz viņiem bieži vien raugās kā uz egoistiem, kas nevēlas apgrūtināt sevi ar bērnu audzināšanu un “parazitē” uz sabiedrības rēķina.
Gribēja, bet nevarēja
Gadsimtu gaitā kristīgās mācības sekotāji tika mudināti “augļoties un vairoties”, un arī latvieši ilgu laiku apzinīgi sekoja šim aicinājumam, kam bija arī praktiska nozīme. Vēl pirms gadsimta lielākā daļa latviešu dzīvoja laukos un nodarbojās ar lauksaimniecību, tādēļ darbarokas bija ļoti vajadzīgas. Pirms modernās medicīnas attīstības liela daļa bērnu nemaz nenodzīvoja līdz pilngadībai, tādēļ bērnu radīšanā dominēja princips: jo vairāk, jo labāk. Mūsdienās stāvoklis ir mainījies, cilvēkiem ir daudz vairāk iespēju ar kontracepcijas palīdzību kontrolēt dzimstību un pašiem izlemt, cik bērnu laist pasaulē: divus, trīs, četrus, vienu vai nevienu.
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka Latvijas iedzīvotājiem vēlamais bērnu skaits ģimenē ir vidēji 2,3, taču faktiski tas ir krietni zemāks. Uz jautājumu, kas traucē sasniegt vēlamo bērnu skaitu, izplatītākā atbilde ir nestabili ienākumi un nedrošība par nākotni, tāpat bieži minēts piemērota partnera trūkums, karjeras plāni, veselības problēmas u. c.
“Starp cilvēkiem, kuriem nav bērnu, vairāk ir tādu, kas gribēja, bet nevarēja, nekā tādu, kas varēja, bet negribēja,” secina demogrāfs Ilmārs Mežs. “Nebūtu pareizi stimulēt vai piespiest radīt bērnus cilvēkiem, kas nolēmuši, ka nevēlas pēcnācēju. Mums jākoncentrē uzmanība uz tiem, kas paši vēlas bērnus.”
Tam piekrīt arī Saeimas deputāts, Demogrāfijas lietu apakškomisijas vadītājs Imants Parādnieks: “Vairākums cilvēku vēlas vairāk bērnu, nekā viņiem ir, un valsts varētu vairāk atbalstīt šo cilvēku grupu. Piemēram, jāveicina neauglības ārstēšanas programmas, lai palīdzētu cilvēkiem, kas vēlas bērnu, bet nevar pie tā tikt. Iespējams, varētu mīkstināt vecuma ierobežojumus, kas uzlikti sievietēm, kuras pretendē uz mākslīgo apaugļošanu.”
Brīvas no bērniem
Pēc demogrāfa Pētera Zvidriņa domām, pat ar visiem demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanas pasākumiem būs ļoti grūti panākt ievērojamu dzimstības līmeņa uzlabošanos. “Latvijā tāpat kā citās attīstītās valstīs ir notikusi pāreja no augstas dzimstības un augstas mirstības uz zemu dzimstību un zemu mirstību. Pasaules pieredze rāda, ka pēc tam paaugstināt dzimstības līmeni ir ļoti grūti.”
Par demogrāfiskās kampaņas efektivitāti šaubās arī psihoterapeite Aina Poiša, jo bērnu skaitu ģimenē nevar regulēt ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. “Šobrīd tas viss notiek tādā lozungu, skaļu saukļu līmenī. Padomju laikā bija sauklis “Visi uz ražas novākšanu!”, bet tagad brīžiem šķiet, ka valdības nolūks ir pavēstīt: “Visas sievietes uz demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanu!””
Sociālantropologs, bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis uzskata, ka valdībai, lai paaugstinātu dzimstību, vairāk jāorientējas uz tiem cilvēkiem, kuriem jau ir vismaz viens bērns, jo ir lielāka iespēja, ka viņi gribēs vēl kādu. “Daudzas valstis dzimstības palielināšanai ir izvēlējušās bērnu “nopirkšanas” stratēģiju, apsolot dažādus labumus vecākiem, kas apņēmušies laist pasaulē bērnu. Savukārt dzīve bez bērniem parasti ir diezgan skaidra izvēle, ka cilvēks nolēmis dzīvot bez pēcnācējiem. Un vairumā gadījumu tas nav materiālu iemeslu dēļ.”
Rietumvalstīs pēdējos gados pieņēmusies spēkā sieviešu kustība, kuras dalībnieces uzsver, ka dzīve bez bērniem nav kaut kas tāds, par ko vajadzētu kaunēties. Šīs sievietes uzsver, ka ir nevis “childless” (bez bērniem), bet gan “childfree” (brīvas no bērniem), tādējādi norādot, ka šāda izvēle ir apzināta un pārdomāta. “Pēcnācēju skaits ir individuāls lēmums, kas katram jāpieņem pašam. To nevar risināt ar valsts noteiktām kvotām. Ko tad iesākt ar tiem, kas nevar atrast sev partneri, lai radītu bērnu?” vaicā sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. “Sevis atražošana, bērnu laišana pasaulē nav vienīgā dzīves jēga. Ja raugās uz pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, tad jāsecina, ka bērnu skaits pasaulē ir gana liels. Un arī mums Latvijā diemžēl ir daudz bērnu, kas ir piedzimuši, bet vecākiem viņi nav vajadzīgi.”
Patērētāju sabiedrība
Rietumu pasaulē izskanējis viedoklis, ka patērētāju sabiedrības vērtības mudina cilvēkus ieguldīt brīvos līdzekļus savu vēlmju apmierināšanā, nevis bērnu radīšanā un audzināšanā. Pēc sociologu domām, spilgts piemērs ir Brazīlija, kas pēdējās desmitgadēs piedzīvojusi strauju dzimstības kritumu. Pirms 50 gadiem Brazīlijas sievietes dzemdēja vidēji vairāk nekā sešus bērnus, bet pēdējā laikā šis rādītājs noslīdējis zem divi. Kā viens no iemesliem tiek minētas Latīņamerikā populārās “ziepju operas”, kurās arvien retāk attēlotas daudzbērnu ģimenes. Brazīlijā veiktais pētījums rāda, ka 72% seriālu varoņu vispār nav bērnu un 21% ir tikai viens bērns. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka dzimstības kritums Latvijā sākās līdz ar “Verdzenes Izauras” un citu ārzemju “ziepju operu” parādīšanos mūsu TV ekrānos. Arī pēdējo gadu populārākais pašmāju seriāls “UgunsGrēks” neizcēlās ar kuplu bērnu pulciņu, sieviešu mīlulim Leonam bija tikai viens bērns, kas seriālā gandrīz nemaz neparādījās. “UgunsGrēka” scenārija autore Gunta Kalniņa gan atzina, ka bērnu trūkums seriālā nav saistīts ar centieniem iedragāt Latvijas demogrāfisko stāvokli. Vienkārši bērnus esot grūtāk filmēt, tādēļ viņi netiek iekļauti scenārijā.
Dzīvi bez bērniem izvēlējusies arī juriste Sanita (32), kurai tas bijis pārdomāts lēmums. “Man nekad nav patikuši mazi bērni. Arī doma par dzemdībām uzdzina šausmas.” Sanita raugās uz savām draudzenēm, kurām ir bērni, un neredz, par ko viņas apskaust. “Brīžiem šķiet, ka viņas palikušas par klukstēm, kurām visa dzīve riņķo ap pamperiem, bērnu pulciņiem un treniņiem. Mums vairs nav par ko parunāt, un tiekamies arvien retāk. Ja aicinu aiziet uz kādu koncertu vai vienkārši pasēdēt kafejnīcā, bieži vien nākas dzirdēt atrunas, ka nav laika vai naudas.”
Bezbērnu nodoklis
Ilmārs Mežs norāda, ka finansiālas grūtības ir svarīgs apsvērums, kas nereti attur cilvēkus no bērna laišanas pasaulē. “Ja cilvēki bez bērniem redz, ka ģimenes ar bērniem ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, tad šāda situācija, protams, neveicina vēlmi radīt bērnus un pasliktināt savu materiālo stāvokli.” Aina Poiša spriež, ka vidējās paaudzes cilvēki šobrīd ir kā iespiesti starp dzirnakmeņiem: valsts prasa, lai viņi strādā un maksā nodokļus, dzemdē un audzina bērnus, kā arī vienlaikus parūpējas par saviem pensijas vecuma vecākiem. “Tā ir diezgan liela slodze, kas cilvēkus uztur nepārtrauktā stresa stāvoklī.”
Padomju laikā cilvēki, kam nebija bērnu, bija spiesti maksāt bezbērnu nodokli, un ik pa laikam šādas idejas parādās arī mūsdienu Latvijā. Pēc ekonomista Edgara Voļska domām, šāda nodeva nav nemaz tik slikta doma. “Ja cilvēks izvēlējies dzīvot bez bērniem, viņam varētu piemērot bezbērnu nodevu, jo tā būtu solidaritātes izpausme pret cilvēkiem, kam ir bērni. Lai izskolotu un izaudzinātu bērnus, jārēķinās ar ievērojamiem izdevumiem. Kad bērni izaugs un paši kļūs par nodokļu maksātājiem, viņi ar nodokļiem uzturēs ne tikai savus vecākus, bet arī tos cilvēkus, kuriem nav bērnu.” Ilmārs Mežs gan ir skeptisks par šāda nodokļa lietderību: “Latvijā jau ir bezbērnu nodoklis, tikai tas izpaužas citā veidā: kā nodokļu atvieglojumi par apgādībā esošo bērnu. Tie, kam nav bērnu, maksā pilnu ienākuma nodokli, bet cilvēkiem ar bērniem pienākas atlaides.”
Negribu būt vecs tēvs
Māris (42) strādā valsts iestādē un sevi uzskata par tipisku vecpuisi, jo līdz šim galveno uzmanību veltījis karjerai. Viņam bijušas vairāk vai mazāk ilgas attiecības ar sievietēm, bet līdz laulībām tā arī nav nonācis. “Ar pēdējo draudzeni nodzīvojām kopā četrus gadus. Viņa sāka runāt par kāzām un bērniem, bet es to negribēju. Ja pavisam godīgi, nebija sajūtas, ka viņa ir īstā, ar kuru esmu gatavs dzīvot kopā līdz mūža galam.” Draugi viņu mierina, ka bērnu jautājumā vēl ir laiks pārdomāt, jo vīriešiem bioloģiskais pulkstenis tikšķ lēnāk. Lūk, Mikam Džegeram vai Aivaram Lembergam jau pāri 60, bet pie sāniem jauna sieva un mazs bērns! Māri šāda perspektīva gan pārāk nesajūsmina, jo viņam šķiet, ka bērni kautrējas no veca tēva, ko citi nereti notur par vectētiņu. Pēdējos gados viņš gan sācis aizdomāties par vecumdienām, jo apzinās, ka gadījumā, ja viņam tā arī nebūs bērnu, nāksies visu rūpīgi izplānot. “Ceru, ka man būs pietiekami lieli uzkrājumi, lai varētu sevi uzturēt.”
Arguments par drūmo dzīvi vecumdienās ir viens no tiem, ko visbiežāk nākas uzklausīt cilvēkiem bez bērniem. Sak, kas tev pienesīs ūdens glāzi pie gultas? Taču arī bērnu esamība to nebūt negarantē, it sevišķi mūsdienās, kad daudzi dzīvo nevis kopā ar vecākiem, bet gan tālu projām vai pat ārzemēs.
Vecumdienās noderēs
Amerikāņu ekonomists Braiens Keplans secina, ka jaunībā cilvēki pārāk zemu novērtē ieguvumu, ko nākotnē viņiem varētu sniegt bērni. Jaunībā, kamēr esi aizņemts ar karjeras veidošanu, pat viens bērns var šķist pārāk daudz, jo negribas atteikties no ierastām ērtībām, mainīt pamperus un samierināties ar negulētām naktīm. Taču vecumdienās ļoti noderētu pieci bērni, kas regulāri apciemotu un sagādātu mazbērnu pulciņu.
Guntis (37) ir precējies un gribētu bērnus, bet viņa sievai Agnesei bijušas veselības problēmas, kuru dēļ tas nav iespējams. Sieva viņam teikusi: ja ļoti vēlies bērnu, varbūt šķiramies, un tev būs iespēja atrast kādu citu, kas varēs laist pasaulē pēcnācēju. “Es teicu, lai nerunā muļķības; negrasos šķirties, jo mīlu viņu. Taču nevar noliegt, ka esmu domājis: kā tas būs, ka mani nekad nesauks par tēti, nebūs kam nolasīt pasaciņu pirms miega vai iemācīt spēlēt futbolu.” Guntis ar sievu apsver domu par adopciju, lai gan tas, protams, ir ļoti sarežģīts un atbildīgs lēmums. “Ja nav sanācis tikt pie bērna pašiem, varbūt varam veltīt savas rūpes kādam citam.”
Uzziņa
Bezbērnu nodoklis PSRS
Padomju Savienībā ar bezbērnu nodokli aplika bezbērnu vīriešus vecumā no 20 līdz 50 gadiem un precētas bezbērnu sievietes vecumā no 20 līdz 45 gadiem. Nodoklis bija 6% no ienākumiem. Saskaņā ar noteikumiem atsevišķas iedzīvotāju grupas bija atbrīvotas no bezbērnu nodokļa, piemēram, studenti, karavīri un invalīdi.
