“Mūsu vidū ir arī cilvēki, kuri nevar vakcinēties!” Saruna ar aktrisi Baibu Broku 170
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 9. jūlijā, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Gata Šmita izrāde “Krizantēmas”, kas balstīta Barbaras Pimas romānā “Some Tame Gazelle”.
Vienu no abām māsām tajā tēlo aktrise BAIBA BROKA, kura pagājušajā pandēmijas ziemā neparasti daudz strādājusi.
Gata Šmita tulkotais un dramatizētais darbs pirmoreiz publicēts 1950. gadā un ir atzīts par vienu no britu 20. gadsimta rakstniecības augstākajiem sasniegumiem.
Autores redzējumā it kā nenozīmīgi ikdienas dzīves notikumi kādā Anglijas ciemā iegūst episkus apmērus un stāsta par dzīves aizkustinošo un neparedzamo dabu.
– Kad uzsākāt darbu pie jaunās izrādes?
B. Broka: – Sākām tikties pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas, pirms pusotra mēneša. Šodien rīta puse pagāja, mēģinot pirmo cēlienu, vēl jau esam tikai ceļā uz izrādi.
Darbs ir piņķerīgs, šobrīd notiek tapšanas posms, kura laikā viss “sakratīsies” savās vietās. Atgriežoties teātrī, izlēmām, ka ar šo pirmizrādi atsāksim darbu un vecās, jau agrāk spēlētās izrādes rādīsim vēlāk, jūlija otrajā pusē.
– Kādēļ izlēmāt iestudēt tieši “Krizantēmas”?
– Tā bija režisora iniciatīva – mēs, aktieri, pirms mūs ar darbu iepazīstināja, nebijām dzirdējuši ne par autori, ne arī lasījuši pašu romānu. Liekas, arī lielākajai daļai skatītāju šī būs pirmā sastapšanās ar šo darbu.
Gatis Šmits pats to ir gan tulkojis, gan dramatizējis, pārcēlis uz skatuvi. Stāsts ir risināts no vienas māsas viedokļa, kuru spēlē Sandra Kļaviņa. Pati esmu otra māsa. Runa ir par dzīvi komūnā jeb nelielā Anglijas ciematā, tur ir viss attiecību spektrs, spēcīga baznīcas ietekme.
Būtiska figūra ir arhidiakons, kuru spēlē Andris Keišs, ar viņu saistās gan komūnas dzīve, gan arī personiskās attiecības – simpātijas un jaunības mīlestības.
– Pagājušajā gadā skaļi izskanēja daudzsēriju mākslas filma “Aģentūra”, JRT skatītāji, domāju, izbaudīja arī projektu “JRT aktieri lasa mājās”. Ko vēl darījāt?
– Kādu brīdi pagājušajā vasarā – augustā, septembrī, vēl pat novembra sākumā – spēlējām izrādes, tas bija itin kā ievilkt elpu… Un tad kopš novembra sākās grūtāks periods.
Katram programma gan bija individuāla – kāds turpināja lasīt grāmatas, savukārt man izdevās realizēt vairākus kino projektus. Aktīvas teātra sezonas laikā es to nekad nebūtu varējusi izdarīt, jo tad ziedot filmēšanas laukumam vienu no teātra brīvu dienu ir praktiski neiespējami.
Man ārkārtīgi patīk kino, patīk filmēties, un es izbaudu citādāko spēles veidu. Decembrī, janvārī un februārī ļoti intensīvi strādāju pie vairākiem projektiem. Aktiera profesijā, pilnīgi citā veidā, man šis laiks tiešām bija ļoti piepildīts.
– Par kādām filmām jūs runājat?
– Pirmkārt, seriālā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” mana loma bija Emīlijas Benjamiņas bērnības draudzene Berta – saimniecības vadītāja, uzticības persona, arī padomdevēja un reizēm pat pelēkais kardināls.
Viņa ir bijusi reāla persona. Protams, notikumu atspoguļojumā, izmantojot faktus, scenāristi likuši lietā arī iztēli, taču – tā, kā tas varēja būt noticis.
Nākamā loma bija režisores Elzas Gaujas filmā “Mamma vēl smaida”, kas šobrīd ir tapšanas stadijā. Runa ir par trim māsām, kurām ārzemēs, Somijā, nomirst mamma. Māsām māte jāatved uz dzimto zemi, jo viņa tā ir vēlējusies.
Tā ir tā saucamā “road movie”, ceļa filma, kuras notikumi tiek attīstīti filmas gaitā. Ļoti krasās un ekstremālās situācijas ietvaros trīs māsas atklājas viena otrai, risina savas attiecības, bērnības pārpratumus, pat traumas.
Sižets atklāj, kā šī notikuma laikā izmainās viņu dzīve. Man ļoti patika veids, kā strādājām, – Elza Gauja un scenārija autore Rasa Bugavičute-Pēce gan bija iezīmējušas darba ietvaru un visu izdomājušas, bet viņas arī ļoti daudz ļāva vaļu aktieriem – gan scenārija tapšanā, pat sižeta pavērsienos un situāciju risināšanā.
Tāda līdzdalība, līdzatbildība man vienmēr ir ļoti patikusi un šī sadarbība likās auglīga.
– Tas liekas līdzīgi JRT radītajām lugām…
– Jā, absolūti, gluži tāpat – tiek izmantota katra ideja, kuru par labu atzīst visi dalībnieki, un, manuprāt, kopradīšanas darbs ir daudz veiksmīgāks, nekā viens pats cilvēks varētu radīt un izdomāt.
To šeit, teātrī, esam pārbaudījuši, aprobējuši un atzinuši labu esam. Uzklausot visas domas, Elza šo paņēmienu ļoti atbalstīja, protams, neaizmirstot realizēt arī pati savas idejas. Man ārkārtīgi patika filmēšanas process. Tas bija brīnišķīgs kopdarbs.
Pirmizrāde paredzēta šī gada beigās vai 2022. gada sākumā – šobrīd jau jebko ir grūti prognozēt. Producents Andris Gauja teica, ka tā būs īsta ziemas filma, vasarā tādu varētu būt grūti pat noskatīties.
Filmēšana notika šī gada bargajā ziemā, kāda sen nebija gadījusies, un, protams, laika apstākļi ceļa filmas var ietekmēt diezgan radikāli – filmēšanas laikā bija pat mīnus 16 grādi. Bijām paplānos mētelīšos, kailu galvu, plikām rokām.
Visu laiku filmējāmies ārā, mums nebija paredzēti eskimosu tērpi. Patiesībā tas bija piedzīvojums, un ar lielu nepacietību un trīsām tagad gaidu, kāda filma būs iznākusi.
Nākamā filma, kurā spēlēju, bija Viestura Kairiša “Janvāris” – par barikāžu laiku, jauna cilvēka pieaugšanu tolaik. Atveidoju galvenā varoņa māti. Izspēlēju mātes uztraukumu un bailes, spēju vai nespēju noskatīties, kā tavs bērns pieaug: ar visām pieaugšanas grūtībām un konfliktiem.
Tā būs interesanta arī kā vēsturiska filma, stāsta pamatā ir Viestura Kairiša, arī mans skatījums uz 1991. gada notikumiem ar jauna cilvēka acīm, kurš, iespējams, notikumus neredz globāli, paralēli risinot sava paša pieaugšanas un mīlestības lietas.
Tas arī bija interesants darbs, filmēšana notika gan Rīgā, gan Latgalē.
Vēl epizodiska loma bija Andreja Ēķa seriālā “Nebaidies ne no kā”. Un man pašai svarīga, kaut arī epizodiska, loma bija Rīgas skolas direktore Ināras Kolmanes filmā “Mātes piens”.
– Varbūt jūs arī pati atceraties Noras Ikstenas aprakstīto noskaņu padomju laika skolā?
– Biju gan mazliet jaunāka, bet izrādījās, ka abas ar Noru Ikstenu esam mācījušās vienā skolā un pat dzīvojušas netālu. Kad pirmo reizi lasīju “Mātes pienu” – vēl ilgi, pirms bija iecerēta filma –, rakstīto izjutu kā redzējumu no man pazīstama skatu leņķa un pat vietas.
Piemēram, hipodroma tuvuma sajūta man pašai ir tik pazīstama. Grāmata mani uzrunāja ļoti spēcīgi, un biju priecīga par jebkādu dalību šajā filmā.
Interesanti, ka aprakstītā direktore strādāja arī manā skolas laikā un man pat izdevās pašai atsaukt atmiņā dažas tā laika izjūtas.
Viss, ko varēju atcerēties, bija nenormālas bailes no direktores, tolaik man pat bija bail paskatīties uz to cilvēku. Tā bija stingra skola ar disciplīnu.
– Cik labi, ka par to laiku varam uzņemt filmas, bet mums tajā nav jāturpina dzīvot…
– Nekad mūžā negribu atpakaļ to laiku! Ir svarīgi uzņemt filmas, izrunāt un nekrāt sevī, slikto apzināties un palaist pagātnē. Tai skaitā padomju skolā iegūtās traumas, ne gluži fiziskas, tomēr tās bija traumas, kuras ieguva audzināšanas, disciplīnas, bardzības rezultātā…
Es priecājos, ka tas ir mainījies un tagadnes bērniem tādas sajūtas netiek radītas.
– Pandēmijas laika projektu “JRT lasa grāmatas mājās” var salīdzināt ar kara laiku un ar bēgļu laiku teātra izrādēm – kad kultūras darbinieki izjuta pienākumu garīgi uzmundrināt tautu.
– Es gan vairītos runāt par pienākumu. Ja tas ir izdevies, tad tas drīzāk ir mana darba novērtējums. Es būšu tautai noderīga, ja būšu radoša, aktīva un izdomāšu lietas, varēšu tās sniegt – tādējādi mans rūpju objekts ir pašas psihofiziskais stāvoklis; lai neapstātos, nekristu depresijā, turpinātu radoši darboties.
Valentīnas Freimanes grāmatas “Ardievu, Atlantīda!” lasīšanu veicu ar lielu prieku, priecājos, ka esmu saņēmusi labas atsauksmes, jo daudzi teikuši, ka klausījušies, ka tas viņiem bijis svarīgi.
Tas bija būtiski arī man pašai, parādot, ka process nav apstājies, un neieslīgstot bezcerībā un nejēdzībās. Lasot un uz brīdi apstājoties, piedzīvojot notikumus – iedziļināšanās tekstā palīdz garīgi.
Arī pati gatavošanās lasījumiem bija svarīga – mājās pat izveidoju mazu studiju. Tas bija rituāls mēneša garumā, kopumā lasīju teju piecpadsmit stundas. Ļoti izbaudīju procesu.
– Šobrīd radusies situācija, ka normāla teātru darbība ir samērā tieši atkarīga no vakcinēšanās gaitas – vai jums ir kādi vārdi, kā uzrunāt tos, kas negrib potēties?
– Esmu centusies mazliet iedziļināties visos viedokļos – gan sazvērestību teoriju piekritējos, gan mūsu infektologu viedokļos. Lai varētu strādāt teātrī, es pati, protams, esmu vakcinēta.
Man ļoti gribētos, ka mēs šim jautājumam pievērstos kā gudri, izglītoti cilvēki, tādi, kuri uzticas zinātnei, nevis māņticīgi, pesteļojot pieslejoties dažādu sazvērestību teoriju paudējiem.
Es domāju, ka šī attieksme ir saistīta ar izglītības līmeni, precīzāk, izglītības trūkumu. Esmu par zinātni un saprātu un aicinu vakcinēties visus, kas vien var to darīt.
Mūsu vidū ir arī cilvēki, kuri nevar vakcinēties, – kādēļ gan mēs nevaram viņus pasargāt, radīt kopējo imunitāti?
Es saprotu, ka šobrīd tiem, kuri nav vakcinējušies, ir sarežģīti – viņi nevar nākt uz teātri. Ir slikti, ka mūsu sabiedrībā ir tik liela agresija, tas radies no katra personiskajām negācijām, acīmredzot ļoti daudziem nav labs garastāvoklis.
Vairojot gaismas saliņas, teātrim būtu jācenšas mazināt šo sabiedrības agresiju.
