Vairogs pret amatpersonām vai mediju ētikas uzraugs? Kā top mediju ombuds 1
Personas, kuras jūtas aizskartas par kādiem plašsaziņas līdzekļu rakstiem vai sižetiem vai arī saskatījušas neētisku uzvedību kāda žurnālista rīcībā, ar savām sūdzībām tuvākajā nākotnē varēs vērsties ne tikai tiesā, bet arī īpaši šādiem jautājumiem radītā institūcijā – mediju ombudā.
Dažas amatpersonas gan paudušas satraukumu, ka šāda institūcija var kļūt nevis par ieroci cīņā par ētiskāku žurnālistiku, bet gan par vairogu, kas piesegs negodprātīgus žurnālistus.
Piedāvā trīs scenārijus
Kultūras ministrijā (KM) noslēgumam tuvojas darbs pie dokumenta par mediju ombuda un vienota plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksa izveidi Latvijā.
Tuvāko nedēļu laikā šis jautājums tiks skatīts Ministru kabinetā.
Mediju ombuds no vienas puses iecerēts kā uzraugs, lai plašsaziņas līdzekļi ētiski, atbildīgi un kvalitatīvi nodarbotos ar savu galveno pienākumu – informēt un izglītot sabiedrību. No otras puses – kā neatkarīgs, objektīvs vārda brīvības un citu pamattiesību sargs.
Kurai no šīm lomām būtu jābūt vadošajai? Un kā institucionāli jāveido šis ētikas uzraugs – kā valsts institūcija vai nozares pašregulācijas instruments, kur nozares pārstāvji paši kontrolē ētikas kodeksa ievērošanu?
Par šiem jautājumiem šķēpus jau ne pirmo gadu lauž eksperti, amatpersonas un nozares pārstāvji.
Šīs diskusiju rezultātā, kā arī izvērtējot ārvalstu pieredzi, KM sagatavojusi konceptuālo ziņojumu “Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks”, kurā piedāvāti trīs iespējamie scenāriji.
Pirmais no tiem paredz veidot valsts institūtu “Mediju tiesībsargs”. Tā darbību regulētu īpašs likums, mediju tiesībsarga kandidātu izvirzītu nozare, bet amatā viņu ieceltu Saeima.
Viņš vienpersoniski darbotos kā starpnieks, izskatītu sūdzības un pieņemtu lēmumus par konstatētajiem pārkāpumiem mediju jomā. Tie būtu saistoši visiem Latvijas jurisdikcijā strādājošajiem medijiem. Valsts veidots institūts pastāv, piemēram, Lietuvā (Žurnālistu ētikas inspektors).
Otrais ir pašregulācijas variants, kurš paredz, ka nozare izveidotu biedrību, kuras vadībā būtu vienpersonisks mediju ombuds ar savu sekretariātu. Arī viņš darbotos kā starpnieks, izskatītu sūdzības, bet viņa lēmumi attiektos tikai uz tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas brīvprātīgi iesaistījušies šajā pašregulācijas mehānismā (tostarp gan privātie, gan sabiedriskie mediji).
Trešais arī ir pašregulācijas variants, tikai vienpersoniska ombuda vietā tiek piedāvāts izveidot veselu ētikas padomi, kurā sabiedriskā kārtā darbotos pat deviņi nozares pārstāvji – no drukātajiem un elektroniskajiem medijiem, akadēmiskajām aprindām un reklāmistiem.
KM konceptuālais ziņojums arī paredz, ka valsts šādu pašregulējošo modeli atbalstītu ar finansējumu (aptuveni 50 000 eiro gadā).
Par šādu summu iespējams uzturēt nelielu biroju, tādēļ pārējās izmaksas segtu nozares pārstāvji ar biedru naudām vai ziedojumiem. Paši padomes locekļi savus pienākumus veiktu sabiedriskā kārtā. Nekādus naudas sodus vai tamlīdzīgas sankcijas gan šāda pašregulējoša padome nevarētu uzlikt. Taču tā varētu izteikt aizrādījumus par negodprātīgu rīcību, sniegt rekomendācijas.
NEPLP satraucas par funkciju pārklāšanos
KM veidotajā darba grupā eksperti un amatpersonas vairākumā nosliekušies par labu trešajam scenārijam – pašregulējošam modelim ar mediju padomi. Tomēr Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) norāda uz vairākiem trūkumiem.
“Kopumā mēs noteikti atbalstām mediju ombuda izveidi, bet KM piedāvātajos scenārijos ir daudz neskaidrību. Pirmkārt, ombudam paredzēts noteikt plašas funkcijas, kas dažos gadījumos pārklājas ar NEPLP kompetencēm, piemēram, satura uzraudzībā un neatbilstoša satura izvērtēšanā. Otrkārt, nav skaidrs, kā šī jaunā institūcija tiks finansēta no valsts un kā par to atskaitīsies. Turklāt kārtējo reizi sākam no nepareizā gala. Vispirms tiek veidots ētikas uzraugs, bet vienots mediju ētikas kodekss vēl nemaz nav tapis,” norādīja NEPLP pārstāve Gunta Līdaka.
Viņasprāt, labākais variants būtu veidot ombudu, kurā ar līdzvērtīgām tiesībām darbotos gan nozares, gan valsts pārstāvji.
Turpretim RSU Komunikācijas studiju katedras vadītāja Anda Rožukalne uzskata, ka mediju ētikas padomes izveide būtu pareizākais rīcības scenārijs.
“Katram modelim ir savi plusi un mīnusi, bet es piekrītu un augstu vērtēju industrijas gatavību vērtēt un iesaistīties ētikas stiprināšanā. Tas liecina par gatavību sakārtot vidi un risināt konfliktus,” teica Rožkulane.
Mediju eksperte arī nepiekrīt NEPLP iebildumiem par valsts finansējuma piešķiršanu šādai padomei.
“Pasaules pieredze rāda – ja ētikas kontrole ir atkarīga tikai no pašiem medijiem, tad pieaug risks, ka šī padome kļūs atkarīga no industrijas spēcīgāko spēlētāju spiediena un mazināsies motivācija rūpīgi izvērtēt kolēģu ētikas pārkāpumus. Tieši valsts finansējums nodrošina balansu, lai atsevišķi mediju uzņēmumi nesāktu diktēt noteikumus ombudam,” teica Rožukalne.
Drīkstēs pamācīt arī amatpersonas
KM sagatavotajā ziņojumā teikts, ka mediju ombuds izteiktu aizrādījumus ne tikai žurnālistiem par mediju darbības neatbilstību ētikas normām, bet varētu sniegt atzinumu arī amatpersonām, piemēram, par informācijas nesniegšanu medijiem. Šāds starpnieks pēdējā laikā kļūst arvien nepieciešamāks.
Saasinātajā priekšvēlēšanu laikā bija vairākas epizodes, kad politiķi uz asiem žurnālistu komentāriem reaģēja ar apvainošanas, atteikšanos sniegt komentārus vai pat vārdiskiem uzbrukumiem preses pārstāvjiem. Arī mediju ombudam iecerētās tiesības pamācīt amatpersonas izsaukušas neapmierinātību. “Izskatās, ka viss aiziet nepareizā virzienā.
Tā vietā, lai kontrolētu mediju ētiku, šāds ombuds kļūs par piesegu subjektīviem žurnālistiem un ieroci, ko izmantot pret amatpersonām,” atzina kāds ar mediju politiku saistīts ierēdnis.
Latvijas Preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis gan noraida bažas, ka mediju ētikas padome varētu tikt izmantota savējo piesegšanai vai nepamatotiem uzbrukumiem amatpersonām.
“Šāds risks būtu iespējams pie vienpersoniska ombuda, bet mediju ētikas padomē darbosies deviņi cilvēki, kas pārstāvēs dažādas jomas – radio, TV, interneta medijus, drukāto presi, akadēmiķus un reklāmas speciālistus. Nu diez vai kādam mediju zinātniekam būs vēlme piesegt ētikas normas pārkāpušu žurnālistu,” teica LPIA pārstāvis.
Viņš arī noraidīja Līdakas pārmetumus, ka uzraugs tiek veidots pirms vienota ētikas kodeksa. Mediju nozares darba grupa, kurā apvienojušās dažādu žurnālistikas organizāciju un uzņēmumu pārstāvji, jau tagad strādājot pie šāda ētikas kodeksa.
Iecerēts, ka ombuds iesaistīsies arī medijpratības veicināšanas un dezinformācijas ierobežošanas darbībās, piemēram, publicējot informāciju par “klikšķu lapām”, izglītojot gan mediju darbiniekus, gan sabiedrību.
