Vairākums grib būt zem auto jumta 2
Neils Balgalis, uzņēmumu “Grupa93” un “Mad City” dibinātājs, gadskārtējo starptautisko modernu pilsētu plānošanas konferenci Rīgā (30.–31. maijs) šogad bija nolēmis ieskandināt ar neparastu pārvietošanās līdzekļu braucienu cauri pilsētas centram – no VEF Kultūras pils līdz Dzelzceļa muzejam Daugavas otrā krastā. Gaidīju dalībniekus finišā. Un redzētais vedina uz pārdomām.
Pagaidām – klasisku velosipēdu hegemonija
Alternatīvas, klusas, ekoloģiskas, daudz vietas ierobežotajā lielpilsētas platībā neaizņemošas pārvietošanās piekritēju nav daudz. Skaļi ievēroti viņi tiek vien tad, ja savācas divriteņu “Kritiskajā masā”. Un arī tad tiek nevis slavēti, bet lamāti.
Kā liecina “Kantar/TNS” veiktā aptauja, klasiskais divritenis jau ir visai populārs. Rīgas pilsētas robežās ar velosipēdu pēdējo 12 mēnešu laikā pārvietojušies 23% iedzīvotāju (no tiem izteikti vairāk jaunieši vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem – 34%).
Savukārt citi pārvietošanās mikromobilitātes rīki Rīgā pagaidām lietoti maz.
Kopumā 10% iedzīvotāju Rīgas robežās pēdējā gada laikā pārvietojušies ar kādu mikromobilitātes pārvietošanās rīku (no tiem 18% tos izmantojuši izklaides nolūkos).
Ar skrejriteni pārvietojušies vien 3% iedzīvotāju, ar elektroskuteri 2% iedzīvotāju un tikpat ar skrituļdēli vai longbordu, un tikai 1% pārvietojušies ar elektroriteni, giroskuteri vai segveju (attiecīgi 1% katrā grupā).
Bet populārākā (tiesa, izklaides nolūkos) ir pārvietošanas ar skrituļslidām – 7%.
Līdzīga aina “Mad City” brauciena finišā. Četras piektdaļas divriteņu. No tiem tikai daži ar elektropiedziņas piedevu.
Kāpēc? Tieši šāda naktī akumulētas enerģijas piedeva varētu ļaut garāku ceļu veikt ne tikai jauniešiem. Varētu. Ja nebūtu tik dārga.
Firmas ražots elektrisks velosipēds maksā vairāk par 1000 eiro. Naudiņa, par kuru var nopirkt vecu gan, bet joprojām braucamu auto.
Un rīdzinieku vairākums grib būt zem jumta. Bleķu (kaut sarūsējušu) būra aizsargāti.
Lētāk parastu ričuku par “hibrīdu” var pārvērst paša spēkiem. Interneta veikalos tiek piedāvāti pārbūves detaļu komplekti. Čatos atrodami pieredzes stāsti un padomi. Bet – tā sauktā tehniskā jaunrade nav jaunāko paaudžu prioritāte.
Cik trīsdesmitgadīgo vairs māk dzelzi griezt? Un metināt? Ja māk – vai grib?
Juridiskas šaubas
Ja arī kaut ko būvējam paši, eksperimentus diemžēl mēdz pavadīt traucējošas šaubas un neziņa.
Vai drīkst atrasties satiksmē līdz bērnudārzam ar tādu pagarinātu divriteni, kāds bija “Mad City” braucieniņa finiša uzmanības centrā? Vai tas ir drošs? Vai pilotmāmiņu nevajadzētu īpaši licencēt, apdrošināt utt.?
Vai “likumīgs” ir trīsriteņu velosipēds, kura saimnieks acīmredzami jūtas ļoti ērti, ir gatavs komfortablam ceļojumam pat tad, ja tajā ātrumi kļūs ļoti mazi vai būs bieži jāapstājas? Kur viņam īsti jābrauc? Pa ietvi? Veloceliņu? Brauktuvi?
Šādās spīlēs ir arī šeit redzamā četrriteņu “velo/auto” autori un saimnieki. Kā automobilis šis Latvijā nav reģistrējams.
Kā “atpūtas rīkam” tam jābrauc pa ietvi. Bet tā uz Gaisa tilta izrādījās pārāk šaura un brauciens beidzās, tā īsti nesācies.
Dzelzceļa muzeju šis sasniedza piekabē. Šeit pagalmā brauca skaisti un neparasti – šņākdams… Jā. Arī šāds dzinējs ir iespējams. Ir firma, kas piedāvā pneimatiskas piedziņas komplektus.
“Degviela” – saspiests gaiss. Nekādu izmešu. Nekādu aizdegšanās briesmu. Slavējami. Popularizējami!
Mazi riteņi, infrastruktūra, ātrums
Sirms kungs, kādus vairāk esam raduši redzēt no lieliem džipiem izkāpjam, no VEF līdz Daugavas kreisajam krastam atbrauca ar – skrejriteni. Bez elektromotora.
Juris Zvirbulis, LAMB prezidents: “Mierīgi! Arī tu velti no šāda piedāvājuma atteicies. Vienīgās problēmas – “infrastruktūra”. Šie mazie ritenīši neder Barona ielas bruģim. Šis vizuāli maldinošais skats (cilvēks vienkārši stāv…) rada problēmas uz ietvēm, jo tomēr ir ātrs (sevišķi ja vēl motoru pieliksim). Vajadzētu veloceliņus visur…”
Ar Juri spriedām arī par kardinālākām pilsētplānošanas iespējām. Piemēram, šādu.
No Bolderājas līdz centram veloceliņu neuztaisīsim. Pārāk dārgi. Turklāt vispirms pati Daugavgrīvas iela kravas un sabiedriskajam transportam jāsakārto.
Bet ja nu izsapņotā ziemeļu tilta vietā būtu prāmītis? Tāds neliels. Ne automobiļiem, bet mums – ar divriteņiem, skrejriteņiem? Un veloceliņu uz centru vajadzētu tikai labajā krastā?
Tāda bija “Mad City” organizētā diskusiju ieskaņa.
Un arī šeit minētie jautājumi būs nākamnedēļ startējošās divdienu konferences darba kārtībā, kur tiks spriests par to, kura lielpilsēta trakākā – šī, pierastā, automobiļiem piebāztā, vai tomēr citāda – raibāka, daudzveidīgāka, iespējams, mazliet lēnāka, tomēr – smaidīgāka.
