Lidostas sajūta 2
Kad šovasar tuvojās mana 75. dzimšanas diena, mūsu ciema priekšnieks gribēja sarīkot svinības. Kad protestēju, viņš tik klusi un mīļi, kā tikai gultā zem deķa, teica: “Paulīti, lūdzu, nemaisies iekšā. Lūdzu!” Grūti nācās, bet ļāvu arī. Un bija skaisti. Mazpilsētā nebija kur nolikt mašīnu. Visi smējās – trakās dienas Daudzevā.
Kā uzturu labu formu? Vienmēr esmu tonusā, ir vai nav lomas. Kā nav? Visu laiku rakstu, domāju, iedziedu dziesmas. Nāk prātā gadījums ar kādu balerīnu. Aizgājusi pensijā 35 gados, bet līdz 95 gadu vecumam bijusi vingra, jo gaidījusi, ka atkal būs loma.
Kādus četrdesmit gadus divreiz nedēļā lidoju tālus ceļus uz filmu studijām. Tagad, braucot garām Rīgas lidostai, bieži iebraucam lidostā, pastaigājam, sastopu vēl kādu pazīstamu, iedzeram kafiju, parunājam. Tur dzird svešas valodas, no pasaules, kur esi bijis… Jā, pietrūkst. Kaut vai to smaržu sajust. Atceros Jaltā viesnīcā “Intūrists” atveras lifts, izveļas vācieši. Un tad vari mierīgi pateikt: “Guten Morgen!” un pasmaidīt.
