Pedagogs 2
Būt vai nebūt? Es biju “Hamletu” redzējis simtiem reižu, un viņa jautājums mani nodarbināja. Savulaik nevarēju saprast, kāpēc Eduards Pāvuls Hamleta monologā pēkšņi apstājas un nevar runāt tālāk. Bet tur taču viss ir tik saprotams, tik vienkāršiem vārdiem pateikts skaidri un gaiši! Ja nebūtu bailes no kaut kā pēc nāves, nodomi vislabākie irst zem kājām… un viss, nekas nav sarežģīts, nekas. Vai viņš runā pats ar sevi? Vai viņš to Ofēlijai stāsta, gaida atbildi vai negaida? Man šķiet, ka nekā skaistāka, patiesāka, mūsdienīgāka par Hamleta monologu kā 16. gadsimtā tagad nav. Tikai es savā izrādē “Es visur aicināts un izraidīts” Daugavpils teātrī šo monologu sadalīju divās daļās – sievietei un vīrietim. Man sapnis būtu mazajā Dailes skatuvē nospēlēt šo izrādi, tur ir Šekspīra, Vijona, Bodlēra, Māra Čaklā skaistās vārsmas, Valda Zilvera mūzika. “Mēs karsti vēlamies, lai dailes roze nemirst, lai būtnes skaistākās var dzīvot nākotnē.” Tik skaistas melodijas, tik skaistas un mana partnere šajā izrādē Karina Lučiņina – brīnišķīga aktrise, ļoti patiesa, dziļa. Viņa teica, ka daudz no manis guvusi, sapratusi, ko un kā darīt uz skatuves. Jā, esmu bijis arī profesors. (Smejas.) Baltijas krievu institūtā pasniedzu aktiera meistarību muzikālajam kursam. Cik talantīgi jaunieši! Gaļina Poļiščuka bija vadītāja, bet man ļāva pilnu vaļu. Aizrāvos pamatīgi. Reiz Zinta atbrauca man pretim. Teicu, ka vēl strādājam, lai kafejnīcā pasūta pusdienas sev un man, paēdīsim un brauksim tālāk. Bet atnācu pēc trim stundām, nevarēju nodarbību pabeigt, visiem tā patika un mēs tā strādājām. No Ņemiroviča-Dančenko atziņām izrakstīju pa teikumam, no Smiļģa, Ertneres. Reiz uzliku mūziku, sadalīju studentus trīs daļās, kuri pirmie uzskries uz skatuves. Kad izskrējās un bija slapji, noguldīju uz grīdas un neļāvu elpot, lai nekustas. Tad, lai lēnām ceļas augšā un saka: mamma. Neticu! Viņš vēlreiz – mamma. Jā, ir! Un tā pamazām, pamazām…
Rēta krūtīs
Uzbekijas filmā “Kad nobirst papeles jeb Trīs drošsirdīgie” spēlēju galveno lomu – Pievolgas vācieti, izlūku, kas strādā par klaunu cirkā. Ko tikai es tur nedarīju! Jo man bija brīvība, beigās gan mani nošāva, bet tas nekas. Man vēl tagad te (rāda uz sirdi) ir rēta. Varbūt man tas sirds vārstulis tāpēc tāds… Pirms kadra mani nosaitēja, uzlika uz krūtīm finieri, tad bleķi. Bet ieroču meistars laikam bija ielicis īstu lodi. Tirgus laukumā, kā mani šāva, tā es gar zemi, sandales gaisā. Labi, ka operators bija uigurs. Tas mani piecēla, atsaitēja, dezinficēja. Lode bija izgājusi visam cauri, tāds caurumiņš man vēl tagad te ir. Nu, lūk, mans klauns visādi izpaudās. Cirka arēnā laiviņā peld skaista meitene. Es gribu tikt pie viņas. Arēna apklāta ar zilu drānu – tā jūra. Lai tiktu pie laiviņas un meitenes, pa drānas apakšu, dibenu uzcēlis, rāpoju, bet vienmēr garām. Publika kliedz – pa kreisi, pa kreisi!… Un es tikai rāpoju, izrāpoju ārā pie kameras, atelšos, jo apakšā uz zāģu skaidām ir karsti. Operators un režisors skatās uz mani, brīnās par darba rezultātu, bet aizmirst izslēgt kameru. Tik talantīgs es biju! (Smejas.) Vai, cik forši! Izspēlējos no sirds.
