Rēta pie pašas sirds. “Mājas Viesis” turpina sarunu ar kino leģendu Paulu Butkēviču 2
Kinoaktieris PAULS BUTKĒVIČS (75) stāsta par rētu pie pašas sirds, ko atstājusi lode filmēšanā. Tā nevajadzēja notikt, tā bija ieroču meistara kļūda. Tomēr – vai tas nav simboliski? Pauls Butkēvičs lomās ir tik patiess, ka viss notiek pa īstam. Klausāmies tālāk žurnāla pagājušajā numurā aizsāktos aktiera stāstus!
Visur savējais
Kā spēju ar visiem saprasties? Varbūt visgrūtāk ar latviešiem, bet ar pārējiem – nekādu problēmu ne Eiropā, ne Āzijā, ne Amerikā. Pirms braucu uz Tadžikistānu, Indiju, Itāliju, Zviedriju, Angliju, Franciju, iemācījos pārdesmit vārdus un pēc divām nedēļām jau runāju. Pasaki tadžikam viņa valodā – labrīt, paldies, vai tad grūti? Dari otram to, ko tu gribētu, lai dara tev, un sapratīsieties. Pie mums dzird sakām – šitie falšie amerikāņi ar savu: have are you? (kā klājas – angļu val.) Nav tā. Tu vienreiz sasveicinies ar suņa īpašnieku, viņš tev būs draugs uz mūžu. Pasveicini pastnieku un pārdevēju. Atšķirībā no mums tur veikalos strādā arī ar poleomielītu slimie. Viņi ir tik laipni, tik rūpīgi iepako. Braucu ar mašīnu, jūs stāvat pie pārejas, jums jātiek pāri, vai man ir grūti apstāties un parādīt ar roku – lūdzu, ejiet pāri! Ar roku, lai jūs būtu pārliecināta, ka var iet. Vēl viens piemērs. Oklendā stāv Zinta milzu šosejas malā, lielā fūre apstājas un palaiž viņu pāri. Neiedomājami! Draugi mīļie, sūdzieties vēl par amerikāņiem! Kad mana meita ASV studēja un strādāja, nodzīvojām tur trīs gadus un audzinājām manu mazdēlu Jānīti. Redzēju gan Brodvejas izrādes, gan uzvedumus citās zālēs, kur darbus iestudē ģeniāli režisori no visas pasaules. Tur es uzrakstīju savas muzikālā teātra izrādes “Ziemassvētku pasaciņa”, “Mīlestības vēstuļu putas”, “Visur aicināts un izraidīts” u. c. Naktī pamodos, pēkšņi vajadzēja izteikt savas domas uz papīra, trīs četras stundas rakstīju, izlādējos un varēju ķerties pie brokastīm.
Pauls un Zinta
Pauls Butkēvičs jau kādu laiku ir stāstījis un tālab par to, kā abi iepazinušies, viņš aicina pastāstīt savu dzīvesbiedri Zintu Jansoni. – Iepazināmies darbā. Es strādāju televīzijas studijā par kostīmu mākslinieci. Paulu uzaicināja filmēties kardināla Vulzija lomā televīzijas filmā “Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē”. Kardināla tērps bija sarkans, briesmīgi garš un šaurs paltraks. Lai tērpu varētu uzvilkt, es to turēju vienā galā, viņš pa otru galu skatījās iekšā. Tā tas sākās. Pēc tam bija televīzijas seriāls “Kaķis uz nokarsēta skārda jumta”, un tad Pauls teica: nav ko pretoties liktenim! Un mēs apprecējāmies. Viss notika mierīgi, it kā nemanot, dabiski. Es jau smejos, ka Pauls apprecēja vecu un bagātu, jo esmu astoņas dienas par viņu vecāka un mana pensija ir par 20 eiro lielāka, jo Paulam visi darba gadi Savienībā neskaitās, bet mēs par to nekreņķējamies. Kas piesaista? Paula maigums, miers, – aizdomājas Zinta.
Bet ko Pauls Butkēvičs novērtē sievietēs?
– Ir viens vārds – labestība. Tālāk – lai nebūtu muļķe, jo mani neinteresē skaistums. Ne, ne, ne. Nu, ja nāk kaut kas klāt, labi, bet pats galvenais ir labestība. Ir sirds, dvēseles un prāta gaišums. Tas nāk no iekšienes, un tad ikviens ir skaists. Par tādu saka – kāds gaišs cilvēks! Tomēr šīs lietas ir ļoti grūti savienojamas. Kam daba devusi skaistumu, tam nekā nav iekšā, kaut kā pietrūkst. Vecuma starpībai gan nav nekādas nozīmes. Mana pirmā sieva bija vienpadsmit gadus vecāka par mani, otrā tikpat gadu jaunāka, Zinta ir manā vecumā. Sieviete vienmēr ir sieviete, – Pauls džentlmeniski spriež.
Partnerība
Esmu sodīts, man nekad nav bijusi tāda loma kā lieliskajā franču filmā “Vīrietis un sieviete”. Rīgas kinostudijas filmā “Hipokrāta zvērests” (1965) man vajadzēja bučoties ar aktrisi Aleksandru Zavjalovu, nekas neiznāca. Režisore Ada Neretniece dusmojās. Zavjalova tolaik bija zvaigzne, filmējusies “Drūmupē”, bet man kaut kas viņā nepatika. Ko lai dara? Nācu uz grimētavu sešos no rīta, skatījos, kā Zavjalovu ķemmē, grimē, un tā pamazām, pamazām noskaņojos uz to, ka mums būs jādejo un jādomā par dzīvi. Labākā sadarbība? Varbūt ar Viktoriju Fjodorovu (ko skatītāji atceras no Rīgas kinostudijas filmas “Divi”) moldāvu filmā “Naids”. Tomēr lielāko tiesu aktieri ir šausmīgi egoisti, katrs velk deķi uz savu pusi. Filmā “Es visu atceros, Ričard!” mēs ar Hariju Liepiņu sastopamies, runājamies, bet viņš lielām zilām acīm skatās uz kameru. Vai es ar viņu runāju, ar ko es runāju? Arī lielie krievu aktieri režisoram teica – lūk, šeit vajadzīgs mans tuvplāns! Un tad es iemācījos vienu labu lietiņu – ak tā, jūs gribat tuvplānu, bet man jāsēž ar muguru pret kameru!? Un es sēžu arī. Iemācījos spēlēt ar muguru, ar pakausi, ar ķermeni, kas ir simtreiz grūtāk. Nu, lūk, filma beidzas, sākas montāža, bet mana varoņa sejas nav, kur tad Pauls Paulovičs? Mani sauc vienu pašu un tad tikai ņem tuvplānus, tik ņem tuvplānus. Šitādus te (rāda un smejas)! Kad manam partnerim uzņem tuvplānu, es aizeju aiz kameras un runāju vēl daudz spēcīgāk un izteiksmīgāk, nekā kadrā būdams, lai viņam palīdzētu. Vai viņi arī tā rīkojās? Ne vienmēr.
