Zinātnei zudušie 0
Alfrēds uzsver, ka sevišķi grūti ir rezidentiem, kuri dodas no dežūrām uz apmācībām, un otrādi. “Viņi iegūst lielu pieredzi. Taču, redzot, kā medicīnas sistēma Latvijā attīstās, daudzi pēc studijām meklē mierīgāku dzīvi ārzemēs vai privātajā medicīnā. Zinātnei viņi “vispār zūd”.” Viņš uzskata, ka vainojama apmaksas sistēma. “Ja es 15 vai 20 gadus atpakaļ domāju, ka viss nupat mainīsies, tad tagad saprotu, ka manā laikā kardinālas izmaiņas nav sagaidāmas, un, lai turpinātu strādāt, jābūt diezgan lielam fanātiķim. Es neko citu arī negribu darīt. Ja man pirms 20 gadiem būtu citas intereses, es jau sen nebūtu medicīnā, bet, tā kā man ir tāds dzīves uzstādījums, ka tas ir labākais, ko es varu darīt, tad arī daru labāko, ko varu un gribu darīt. Savienojot to visu lielā, intensīvā dzīves ritmā. Ja ir atvaļinājums kādas trīs nedēļas gadā, tad izjūtu, cik ļoti diena ar nakti ir sajukusi. Bet protams, tas var arī atspoguļoties darba kvalitātē.”
Garīgs un fizisks izsīkums: reizi nedēļā
Alfrēds atklāj – kā minimums, reizi nedēļā viņam uznāk morāls un fizisks izsīkums. “Tad izjūtu vienaldzību un apnikumu – neko negribas, liekas, kam gan vispār kaut ko dari. Tad situāciju sāku uztvert citādāk – varu kļūt, īsti gribot vai negribot, bezatbildīgs, palaist garām kaut ko nepamanītu, kā nedrīkstētu būt. Jā, tā mēdz gadīties. Paiet 10-15 minūtes un ir jāsavācas, jāpārstartē sevi. Tā ir lielākajam vairumam manu kolēģu.”
Tomēr medicīnas personāls nezaudē cerību – Svetlana uzsver, ka pacients ir pirmajā vietā un netiek uztverts kā gaļas gabals uz operāciju galda. “Mediķi dzen sevi līdz brīdim, kad ir kļūda dēļ noguruma. Mana kļūda varētu būt, ka esmu aizmirsusi vienu instrumentu, ko parasti vienmēr izmanto – tas ir tepat, bet nav sagatavots. Tas nav dzīvībai bīstami, bet, kad man to paprasa, man ir jāpasaka, lai to atnes, attaisa, un tad es to iedodu. Tas paņem laiku. Es to uzskatu par ļoti lielu kļūdu.” Svetlana min, ka dienas beigās, saskaitot maznozīmīgu neuzmanības kļūdu laiku, varētu paspēt izoperēt vēl vienu pacientu. “Mana sagatavotība ietekmē to, cik raiti ritēs operācija.”
Svetlana secina, ka daudzveidība ir tas, kas notur virs ūdens: “Es uzskatu, ka nedrīkst strādāt darbu, kas noved līdz izdegšanai. Es pa šo laiku esmu tik daudz izmēģinājusi, ka man ir prieks, un tas man arī ļauj noturēties profesijā, kuru es mīlu.”
Portāls Veselam.lv turpinās rakstu sēriju par mediķu pārslodzi un nepilnīgo, netaisnīgo likumdošanu attiecībā pret mediķu darba stundām. Stāstīsim pieredzes stāstus, kāpēc mediķi izvēlas šādu darba slodzi un kā to iztur. Rakstīsim par pierādījumiem, kādas ir sekas pārslodzei. Meklēsim iespējamos risinājumus. Ja jums ir, ko teikt par šo tēmu no pieredzes, varat rakstīt Veselam.lv redaktorei: [email protected]
