Nogurumu pārvarēt palīdz pieradums 0
Svetlana uzskata, ka daudzo darba stundu iemesls sakņojas atalgojumā, kurš pat ar pārspīlētu darba slodzi sanākot smieklīgs. “Es gribu pelnīt tik daudz, lai varu nomaksāt visus komunālos pakalpojumus. Protams, kolēģiem ir arī pa kādam kredītam.”
Alfrēds atzīst, ka nogurumu pārvarēt palīdz pieradums – tāds ritms jau ir iegājies. Viņš uzsver, ka lielu nozīmi piešķir finansiālajam guvumam, izvēlētos strādāt vairāk. “Strādājot vienā vietā, valsts slimnīcā, vienu slodzi, finansiāli pat nav vērts to darīt! Tad ir jāņem klāt viss iespējamais – dežūras, pieņemšanas poliklīnikā tā, lai sanāk vairāk vai mazāk saprātīgs, atbilstošs cipars.” Alfrēds arī uzskata, ka ārstam, kurš strādā privātajā sektorā, visticamāk, šāda situācija būs sveša, taču pats nedodas uz privātu iestādi, jo tāda pakalpojuma, ko viņš sniedz, tajās nav.”
Alfrēds piebilst – ja pamata darbavieta ir valsts slimnīca, nākas piestrādāt jebkur, kur iespējams, taču, ja strādā privātajā sektorā, tad “piestrādā atbilstoši vēlmēm, varēšanai un interesēm. Daudziem kolēģiem vēl pamata darba vieta ir valsts slimnīca, bet viņi arī citās privātās iestādēs veic tādas pašas operācijas, tikai jau par citu samaksu.”
Uz privāto sektoru Svetlana nedodas viena apsvēruma dēļ: “Tur darbs ir pakļauts pacienta un ārsta vēlmēm. Medicīnas māsas netiek ņemtas vērā.”
Lēmums pamest darbu valsts klīnikā radies spontāni kādā diennakts maiņā, kad Svetlana sapratusi, ka, stāvot divdesmitajā operācijā, viņa atkārto jau sen zināmo, darot to pašu bez izaugsmes iespējām. ”Man uznāca žēlums pret sevi. Visām māsām nav vēlmes profesionāli augt, attīstīties. Ir dažādi cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām, bet es gribēju ko mainīt. Tad bija periods, kad varēju strādāt dažādās jomās, kas saistītas ar ķirurģiju – mikroķirurģijā, traumatoloģijā, plastikā, oftalmoloģijā. Mainoties piedzīvo izaugsmi. Ja visu laiku strādā vienā jomā, var sākties izdegšana.”
Pietrūkst enerģijas savas profesijas celšanai
Svetlana iezīmē sāpīgu problēmu: “Būtu jau labi, ja mūs vispār sadzirdētu. Vecajiem nav laika pievērsties jaunajiem, izdomāt kaut ko, lai viņus piesaistītu. Pietrūkst enerģijas savas profesijas prestiža celšanai. Ja ārpus darba dzirdu neapmierinātu pacientu, es bieži vien noklusēju, ka esmu mediķis. Galu galā par visiem kolēģiem nevaru būt atbildīga.”
Zaudējot prieku strādāt, zūd “iedvesma darīt kaut ko vairāk, lai kolēģim no rīta būtu mazāk uzdevumu. Es izdaru tikai savu, no – līdz – un viss, atdeve vairs nav tik liela. Es nezinu, cik lielam ir jābūt algas pielikumam, lai šo ierūsējušo sistēmu un nevēlēšanos darīt vairāk, kā paredzēts, izkustinātu. Vismaz lai pamodinātu vidējā līmeņa personālu, kas mums tagad ir. Jauno ir ļoti maz un viņi negrib palikt šajā darbā, saņemot šādu atalgojumu. Slodze ir tik liela, bet atalgojums mēneša beigās ir smieklīgs.”
Taču Svetlana neuzskata, ka algas pielikums būtu vienīgais risinājums. “Jūs zināt, ka apetīte aug ēdot. Tāpēc jebkuram gribēsies piepelnīties. Jāmeklē citi motivēšanas veidi. Un, protams, jāpaaugstina atlīdzība, citādi drīz medicīnā būs krahs. Ir daudzas iestādes, kur ir aiztaisītas zāles, un nevis viena, bet vairākas, jo nav, kam strādāt. Pat studenti vairs nenāk, agrāk viņi atslogoja nakts maiņas. Pa dienu viņi mācījās un naktī nāca palīdzēt strādāt.”
