2
Manu uzmanību piesaistīja Satversmes tiesas nupat publiskotais spriedums lietā par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta neatbilstību Satversmes 106. pantam, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pieteikumu bija iesniedzis kāds pedagogs, kurš bija notiesāts par smaga nozieguma izdarīšanu un kuram tika liegta iespēja strādāt savā profesijā, proti, par skolotāju. To aizliedz Izglītības likums, ja izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums. Satversmes tiesa nolēma, ka Izglītības likuma apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu kopš 2018. gada 1. jūnija. Vai tas nozīmē, ka, piemēram, bijušie slepkavas vai izvarotāji varēs strādāt skolā?
Pieteikuma iesniedzējs bija labs pedagogs, bet likuma norma viņam liedza turpināt darbu, jo šis cilvēks agrā jaunībā 90. gadu sākumā bija notiesāts par zādzību. Satversmes tiesa ļoti rūpīgi strādāja pie šā sprieduma. Personai bija uzlikts pilnīgs aizliegums jebkad strādāt par pedagogu, bez iespējām to pārskatīt vai jebkad vērtēt, vai persona apdraud bērnus. Demokrātiskās valstīs, kur respektē cilvēku pamattiesības, šāds aizliegums plašam cilvēku lokam kaut ko darīt uz mūžu bez iespējas to pārskatīt pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos.
Satversmes tiesa atzina Izglītības likumā noteikto normu par neatbilstošu Satversmei, jo likumdevējs bija izvēlējies uzlikt aizliegumu milzīgai cilvēku grupai. Aizliegums aptvēra ap 280 Krimināllikuma pantu ar vairāk nekā 300 noziegumu sastāviem. Smagos un sevišķi smagos noziegumos ir iekļauti ne tikai miesas bojājumi, zādzības, tur ir arī ekoloģiskie noziegumi, autoavāriju izraisīšana… Likumdevējs, uzliekot šādu pilnīgu aizliegumu, nebija rīkojis pienācīgas parlamentārās debates, apspriežot to, kuros gadījumos personas pagātnē izdarītais noziegums ir bijis vērsts pret tādu objektu, ka tas varētu apdraudēt bērnus. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prasa pirms tik plašu aizliegumu noteikšanas rīkot vispusīgas parlamentārās debates. Runa nav par to, ka Saeima nebūtu tiesīga ierobežot pēc noteiktu noziegumu izdarīšanas personai tiesības strādāt par pedagogu, bet gan par to, ka drošības dēļ ar aizliegumu bez pienācīgām debatēm tika aptverts ļoti plašs noziegumus izdarījušu personu loks. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir minēts krietni šaurāks ierobežoto personu loks.
Turklāt ja mēs atzīstam, ka soda ideja ir personas resocializācija, tad ar Izglītības likuma attiecīgo normu ir izdarīts pavisam kas pretējs – cilvēks uz visu mūžu diskvalificēts savā profesijā. Jāatzīmē, ka valsts izveidota institūcija jau tagad vērtē, vai ir kādi riski, kuru dēļ par mazāk smagu noziegumu sodīts cilvēks nedrīkstētu strādāt skolā.
Jūs reizēm starptautiskajās konferencēs lasāt lekcijas par ģimenes tiesībām un laulību institūciju. Ko jūs teiktu antropologam Robertam Ķīlim, kurš uzskata, ka ar centieniem definēt laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti Latvija atgriežas viduslaikos?
Esmu kristīgs cilvēks un uzskatu, ka laulības mērķis ir dzīvot mīlestībā un saticībā, un radīt pēcnācējus.
Veicot pētījumu par Satversmes tiesas judikatūru jautājumos, kas skar ar ģimenes dzīvi saistītu pamattiesību nodrošināšanu, secināju, ka cilvēki Satversmes tiesā lielākoties nav cīnījušies par savām brīvībām, bet galvenokārt cīnījušies par pabalstiem. Tas ir bijis par spīti tam, ka valsts arvien vairāk iejaucas, piemēram, bērnu audzināšanā, ļauj bērnu samērā vienkārši izņemt no ģimenes… Jāteic, ka ģimenes brīvības ir visai apdraudētas, bet cilvēki par to nesniedz pieteikumus Satversmes tiesā. To nevar teikt par pabalstiem, jo padomju valsts mūs ir pieradinājusi, ka valstij par mums ir jārūpējas. Sanāk tā: ja dod pabalstus, es nepamanu, ka man ierobežo kādu no brīvībām. Sabiedrībā tiek ieturēts patērētāju sabiedrības virziens. Mums nedzimst bērni, jo valsts par mums nerūpējas.
Mani abi vecāki dzimuši 1945. gada pirmajā pusē. Neraugoties uz karu, tika gādāti bērni. Viņi bija gatavi kara laikā uzņemties rūpes par liekām mutēm… Tāpēc man reizēm ir skumji par to, kas notiek. Protams, sociāli atbildīgā sabiedrībā turīgie grūtā brīdī atbalsta mazturīgos. Latvija ir fantastisks līdzcietības un dāsnuma paraugs, jo cilvēki ļoti labprāt ziedo. Tomēr, atgādinot eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas teikto – brīvā pilsoniskā sabiedrībā ikvienam par savu dzīvi atbildība visupirms ir jāuzņemas pašam. Ģimene ir viena no vērtībām, kas ir nozīmīga vispirms jau personai pašai. Bērnu dzemdēšana nav darbaspēka atražošana valstij. Bērns ir Dieva dāvana cilvēkam, mīlestības auglis.
Kāds ir jums bijis šis gads?
Vieglāks nekā iepriekšējais, kad apglabāju savu māti un bija jāiemācās dzīvot bez tuva un mīļa cilvēka.
Šogad piedzīvoju karjeras izaugsmi, jo mani ievēlēja par Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieci, bet jaunie pienākumi nenāca viegli. Drīzumā nāks klajā mana grāmata “Eiropas tiesību priekšvēsture”, kuru rakstīju septiņus gadus.
Satversmes tiesas lietas ir kļuvušas sarežģītākas un apjomīgākas. Arvien vairāk advokātu ir iemācījušies korekti uzrakstīt pieteikumus, un ir gandarījums, ka cilvēki viņus ir atraduši.
