Vairāk pozitīvā! Streips par Covid-19, homofobiskiem komentāriem un Purvciema ieliņām 48
Nu, ko. 2020. gads jau ir beidzies. Lieki teikt, tas bija pandēmijas gads. Gribu pieļaut, tā vai citādāk jaunais koronavīruss Covid-19 ietekmēja ikviena lasītāja dzīvi. Ceru, ka neviens nesaslima.
Cik lasīts, tā absolūti nav nekāda rožu dobe, turklāt ir pieaugošas liecības, ka arī izslimots koronavīruss cilvēka organismā var atstāt ilgstošas un negatīvas sekas. Tāpēc man visu laiku ir licies pilnīgi vērts sekot valdības norādījumiem par maskām, nepulcēšanos, visu pārējo.
Pagājušajā nedēļā rakstīju par Ziemassvētkiem, kurus man šogad pirmoreiz mūžā nācās pavadīt vienatnē. Bet patiesībā tā nebija vienatne. Ar Feisbuka, interneta un tīkla kameras palīdzību sazinājos ar māsu Čikāgā un tad vakarā ar šejienes ģimeni Latvijā.
Virtuāli nolasīju priekšā pagājušajā nedēļā minēto tekstu no Lūkas evaņģēlija. Nodziedājām “Klusa nakts,”un pēc tam nebija jāgaida taksis, lai mērotu garo ceļu no Vakarbuļļiem uz Purvciemu. Galu galā sanāca pavisam jauki.
Tekstu rakstu 26. decembrī. Atbilstoši portālam Worldometers.info, Latvija tobrīd bija 96. vietā pasaulē kopējo inficēto personu kontekstā. 35 420 ar 502 mirušajiem.
Gada pēdējās nedēļās Slimību profilakses un kontroles centrs katru dienu vēstīja par vairākiem simtiem reģistrēto infekciju, un bija dienas, kurās skaits pārkāpa tūkstotim. 35 420 – daudz, maz? Cik var spriest, vismaz pagaidām veselības aprūpes sistēma mūsu valstī ar to tiek galā.
Ne tā, kā atsevišķās citās valstīs, kuras te varētu pieminēt. Pirmkārt, protams, mana dārgā dzimtene, kurā federālā valdība jau pašos pirmsākumos nolēma, ka pandēmija ir vai nu neesoša vai arī kaut kāda ķīniešu sazvērestība, un, ja arī bija inficētas personas un to pieaugošais skaits, tad katrā gadījumā federālajai valdībai par to nebija nekādas atbildības, lai katrs no 50 štatiem ar to tiek galā kā vien prazdams. Rezultāts bija paredzamais.
Pandēmijas pirmajos mēnešos, kad saslimušo skaits vēl nebija milzīgs, štatiem nācās citam ar citu konkurēt atklātajā tirgū, lai atrastu tādus pamata veselības aprūpes elementus, kā aizsargtērpus medmāsām un ārstiem. Un 26. decembra rītā Amerikas Savienotās Valstis inficēto personu skaita ziņā bija pirmajā vietā, turpat, kur tās ir bijušas jau daudzu mēnešu garumā. 19 210 166 infekciju, 338 263 nāvju.
Abos gadījumos, gan Amerikas absolūtajā katastrofā, gan Latvijas ne tikpat lielajā katastrofā, daļa no problēmas ir bijusi cilvēku bezatbildība. Nezinu, kā mudināti, bet ir cilvēki, tajā skaitā vēlētas amatpersonas, kuras joprojām apgalvo, ka sejas maska ir kaut kas labākajā gadījumā nevajadzīgs, un sliktākajā gadījumā nāvējošs.
Pulcēšanās ierobežojumi ir priekš kaķiem. Ziemassvētku kontekstā Valsts policija vēstīja, ka svētvakarā, 24. decembrī, uzsākti 107 administratīvo pārkāpumu procesi, tajā skaitā 56 gadījumos par pulcēšanos un privātu pasākumu rīkošanu. To lasot, mans pirmais instinkts bija pajautāt, un tā es arī pajautāju Feisbukā – kurš tad “nostučīja” šos 56 gadījumus?
Taču arī Ziemassvētkos mums ikkatram bija izvēle, sekot valsts norādījumiem par to, kā rīkoties, vai arī tiem nesekot. Manā izpratnē sausais atlikums tajā visā ir fakts, ka jo ilgāk cilvēki nolems būt bezatbildīgi, jo ilgāk būs jāgaida līdz brīdim, kad mēs šai sāgai varēsim pielikt pēdējo punktu.
Komentāra rakstīšanas dienā vakcīna pret Covid-19 vīrusu mūsu valstī vēl nebija pieejama. Tad, kad tā būs pieejama, būs jāgaida labs laiciņš, pirms tā būs pieejama vidējam latvietim. Plus vēl arī tajā gadījumā būs jefiņi, kuri apgalvos, ka vakcīna kaut kādā veidā ir kaitīga un tāpēc viņi to neakceptēs.
Zinātne zina, kurā brīdī sabiedrībā vai kopienā ir vakcinēts pietiekami liels procents cilvēku, lai veidotos tā dēvētā pūļa imunitāte. Ceru, ka visi lasītāji saprot, ka vakcīnas netiek radītas tā, lai cilvēkam kaitētu, vai tā, lai Bils Geits tajos varētu iedēstīt kaut kādu čipu. Šis pēdējais apgalvojums, protams, ir līdz kliņķim absurds, bet zināmos sabiedrības apriņķos dzirdēts arī tas.
Ārpus pandēmijas, pašā, pašā pēdējā brīdī Lielbritānija šogad tomēr paguva tikt pie darījuma, kurš gada beigās tai ļaus izstāties no Eiropas Savienības ar konkrētu darījumu un nevis izgāzties tāpat vien. Pēdējais lielais jautājums bija par nozvejas tiesībām Lielbritānijas ūdeņos, kas man personīgi liekas kā visai ezotērisks jautājums, uz kura karināt minētās valsts un visas Eiropas Savienības tālāko likteni, bet tā nu tas bija.
Komentāra rakstīšanas dienā laikraksts “The Guardian” vēstīja, ka vēstnieki no dalībvalstīm Ziemassvētku dienu pavadīja pētot pusotru tūkstoti lappušu garo izstāšanās darījumu. Bija paredzēts, ka Eiropa tam pateiks savu jā, Lielbritānijā parlamentam pulcējoties 30. decembrī, lai tam dotu savu svētību.
No Latvijas viedokļa raugoties, viens no būtiskākajiem jautājumiem ir Lielbritānijas premjera Džonsona dižošanās, ka nu viņa valsts atkal varēs pati kontrolēt imigrācijas lietas. Nebūs vairs tā, ka finanšu problēmu dēļ latvietis varēs sapakot somas un doties uz Apvienoto karalisti ar puslīdz drošu pārliecību, ka kaut kāds darbs atradīsies.
Taču kopumā ņemot, mūsu valstij un visām pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm pēc 31. janvāra pusnakts Lielbritānija būs jāuzskata kā trešās puses valsts ar visu no tā izrietošo. Un, ja par tiem migrantiem, visticamāk Lielbritānija ātri vien konstatēs, ka bez viņiem neiztikt, jo ne jau paši briti īpaši grib tās zemenes lasīt un tos viesnīcu numuriņus tīrīt.
Šķiet visai ticami, ka kaut kad nākotnē kāda cita Lielbritānijas valdība nolems tomēr palūgt Briseli to atkal uzņemt pulciņā. Kaut vai tāpēc, ka citādāk šķiet pavisam ticami, ka Skotija sarīkos vēl vienu referendumu par neatkarību, un šoreiz vairākums pateiks jā.
Šogad ar visu pandēmiju arī bija vēlēšanas. Mūsu gadījumā ārkārtas vēlēšanas Rīgā, par kuru rezultātiem rakstīju pašu pirmo komentāru Latvijas Avīzes portālā. Man galvenais tobrīd bija un joprojām ir fakts, ka vēlētāji šogad nolēma pielikt punktu visnotaļ korumpētajam režīmam, kurš Rīgā bija valdījis vairāk nekā 10 gadu garumā.
Nu pie varas grožiem ķērušies citi politiķi. Kā tas ir “tradicionāli,” jau bijuši nesmukumi attiecībā uz partiju Latvijas Attīstībai/Par/Progresīvie un apgalvojumiem par finanšu nekārtībām. Taču jauna slota Rātslaukumā ir uzradusies. Man kā rīdziniekam patlaban aktuāls ir jautājums par ielu un trotuāru stāvokli Purvciemā.
Ieriķa ielā netālu no tirdzniecības centra Domina Ziemassvētku dienā bija nevis peļķe, nevis dīķis, nevis ezers, bet gan vesels okeāns, kuram cauri traucoties spēkrati ūdeni šļakstīja, šķietami, līdz pat Tīnūžiem. 25 gadus nodzīvoju Rīgas centrā, kur likās, ka nekur nevar būt sliktāk kā Marijas ielas sākumā pie stacijas laukuma, bet izrādās, var gan.
Kādreizējais Rīgas mērs Ušakovs man kaut kad pasen radio intervijā stāstīja, ka iemesls, kāpēc pilsētas ielās peļķes sāk veidoties pēc pirmajām lietus lāsēm, ir tāds, ka ziemā sētnieces uz sniega met smiltis, kuras ieskalojas kanalizācijas sistēmā un to aizdambē ciet. Nezinu, vai tas tā ir, neesmu speciālists, bet ceru, ka jaunā Rīgas dome pievērsīs intensīvāku uzmanību arī šim jautājumam.
Vēlēšanas bija Amerikā, par tām portālā esmu rakstījis pietiekami daudz. Komentāra rakstīšanas brīdī līdz Džo Baidena inaugurācijai bija palikušas 25 dienas. Amerikas pašreizējais prezidents pirms Ziemassvētkiem devās uz savu īpašumu Floridā, un ziņu mediji Amerikā sāka spriest, ka varbūt tas būs uz visu atlikušo laiku, kāds palicis viņa termiņā. Prezidents daudz spēlējis golfu, kas viņam ir raksturīgi.
Ir sācis izsludināt noziegumu piedošanu dažādiem cilvēkiem, kuri viņa orbītā nonāca likuma priekšā sakarā ar paša prezidenta pastrādātājiem grēkiem. Komentāra rakstīšanas brīdī nav parakstījis jaunu likumu par Covid-19 krīzes risināšanu, lai arī 26. decembrī beidzās bezdarbnieku apdrošināšanas atbalsts, un 31. decembrī beigsies noteikums, ka māju īpašnieki nedrīkst īrniekus izlikt uz ielas tāpēc, ka pandēmijas un tā radītā bezdarba dēļ tie nav varējuši samaksāt īri.
Pa to laiku prezidents spēlē golfu. Būs jauki, kad pēc 25 dienām viņš vairs nebūs prezidents. Galvenais jautājums pēc tam būs par to, vai pēctecis Baidena kungs prokuroriem Ņujorkā un citur ļaus priekšteci tiesāt par visiem minētajiem grēkiem. Man personīgi nebūtu žēl, ja Donalds Tramps visu atlikušo mūžu pavadītu cietumā, kaut vai tāpēc, ka cietumnieku oranžais tērps perfekti saskanētu ar Trampa oranžo seju. Dzīvosim, redzēsim, kas tur notiks tālāk.
Vēlēšanas 2020. gadā bija arī citur. Eiropas gadījumā parlamenta vēlēšanas Horvātijā, Īrijā, Azerbaidžānā, Slovākijā, Serbijā, Ziemeļu Maķedonijā, Melnkalnē, Lietuvā, Gruzijā un Rumānijā. Pašvaldību vēlēšanas ne tikai Rīgā, bet arī Bosnijā, Ukrainā, Itālijā, Spānijā, Francijā, Čehijā un vienā zemē Vācijā.
Horvāti, grieķi, īslandieši, poļi, moldovi un baltkrievi vēlēja valsts prezidentu. Moldovas gadījumā uzvarēja Maija Sandu, kura ir pirmā sieviete minētajā amatā un, atšķirībā no priekšteča, vēlas attīstīt tuvākas attiecības ar Eiropas Savienību un nevis ar Krieviju. Un Baltkrievijā, protams, protesti pret nozagtajām vēlēšanām turpinās joprojām, bet “Eiropas pēdējais diktators” turpina turēties pie grožiem. Vismaz pagaidām.
2020. gadā Lielbritānijas princis Harijs paziņoja, ka viņš vairs negrib būt par karaliskās ģimenes locekli, viņš un sieva Megana pārcēlās vispirms uz Kanādu un tad uz Kaliforniju. Kalifornijā papildus pandēmijai visa gada garumā bija problēmas ar meža ugunsgrēkiem, tāpat arī Austrālijā tādi bija un ar smagu uzviju. Tā mums atgādinot, ka arī Covid-19 apstākļos jautājums par klimata maiņu nekur nav pazudis. Varbūt mazliet grūti to atcerēties, bet tas bija šogad, kad Amerikas Kongress apstiprināja impīčmenta apsūdzības pret jau minēto Donaldu Trampu un Senāts nolēma viņu attaisnot.
2020. gadā mūžībā aizgāja publicists Pauls Bankovskis, dzejnieks Leons Briedis, ilggadīgais Latvijas PSR kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, aktieris Leons Krīvāns, dzejnieks Juris Kronbergs, Latvijas Avīzes ilggadīgais grands Voldemārs Krustiņš, režisors Mihails Kublinskis, vēsturnieks un politiķis Visvaldis Lācis, šķēpmešanas leģenda Jānis Lūsis, teātra kritiķe Silvija Radzobe, jurists Pāvels Rebenoks, Daugavas sargātājs Arturs Snips, uzņēmējs Ivars Strautiņš, politiķe un juriste Juta Strīķe, gleznotājs Laris Strunke, politiķis Pēteris Tabūns, kolēģis žurnālists Rolands Tjarve, atjaunoti neatkarīgās Latvijas pirmais tieslietu ministrs Aloizs Vaznis un ilggadīgais Daugavpils mērs Aleksejs Vidavskis.
Pašās gada beigās pienāca skumjā vēsts, ka negaidīti, pavisam negaidīti, mūžībā aizgājis mūziķis Gvido Linga. Ārpus mūsu valsts robežām basketbola leģenda Kobe Braiants, kādreizējais ANO ģenerālsekretārs Havjers Peress de Kveljars, futbola leģenda DjegoMaradona, kādreizējais Ēģiptes prezidents HosniMubāraks, dziedātājs KenijsRodžerss, kā arī aktrise Olivija de Havilenda, kura filmā “Vējiem līdzi” attēloja Melānijas lomu. Viņai mūžā aiziešanas brīdī bija 104 gadi.
Bet noslēgumā šīgada komentāru sērijā mazs personīgs prieciņš sakarā ar pagājušās nedēļas komentāru. Jau sen esmu pieradis pie fakta, ka absolūti un pilnīgi neatkarīgi no tā, kāds ir komentāra temats, un absolūti un pilnīgi neatkarīgi no tā, kur tas ir publicēts, automātiski uzradīsies kāds, šajā gadījumā sevi identificējot ar vārdu “Normālais,” kurš vienkārši noburkšķēs “un šitais slimais izvirtulis nekaunas Bībeli piesaukt.” Dievs ar šādiem acīmredzot par savu dzīvi dziļi neapmierinātiem cilvēkbērniem.
Bet pagājušajā nedēļā zem komentāra arī uzradās persona, kura sevi definēja ar vārdu “Aha.” Nezinu, vai ar domu pacelt cepuri kādreiz populārās norvēģu popgrupas virzienā, vai arī ar domu apgalvot, ka nu tik cilvēks ir atradis kaut ko jaunu un citiem nezināmu, bet “Aha” komentārs sākās ar vārdiem “eh pidar Streip izlasi.”
Un tad “Aha” ir smuki no kaut kurienes izkopējis un portālā ielicis tekstu no trešās Mozus grāmatas un papildus vēl no Pāvila vēstules romiešiem. Abos gadījumos it kā tur ir pateikts, ka džekam nevajag pārgulēt ar džeku. Tiesa, “Aha” Bībeles tekstam šo to ir piecepis klāt pats no sava prātiņa, piemēram, minētās grāmatas 22. pantu (“Ar vīru tev nebūs gulēt kopā, kā kopā guļ ar sievu; tā ir negantība”) papildinot ar vārdiem “Pederastija ir negantība, un jebkurš pederasts vai homoseksuāls nevar ieiet Dieva valstībā, ja vien tas nav nožēlojis un atgriezies.” Tā minētajā pantā rakstīts nav.
Taču galvenais šajā ziņā ir kas cits. “Aha” un viņam (viņai?) līdzīgie ir pilnīgi gatavi paņemt konkrētu pantu no trešās Mozus grāmatas un Pāvila vēstules, lai pateiktu, ka homoseksuāli cilvēki ir kategoriski aizliegti pēc Dieva prāta.
Tik tiešām abos gadījumos tur ir rakstīts, ka diviem vīriešiem ar seksu nodarboties nevajadzētu. Taču “Aha” es gribētu uzdot šādu jautājumu. Neteikšu, ka īpaši gaidu, ka “Aha” atbildēs, bet tomēr. Trešās Mozus grāmatas 19. nodaļas 19. pantā mēs atrodam vārdus “un apģērbu no auduma, kas austs no vilnas un liniem, nevelc uz savu miesu.” Nezinu, kā tērpjas “Aha,” bet, ja uz viņa (viņas) miesas ir sintētiski audumi, tad acīmredzot grēks visīstākais un baisākais. Minētās nodaļa 27. pantā ir aizliegts bārdu dzīt.
Ja “Aha” ir sieviete, tas droši vien nav aktuāli, bet 28. pantā ir aizliegti tetovējumi, kas nav rezervēti vienam vien dzimumam. 31. pantā ir aizliegta vēršanās pie pareģiem un zīlniekiem. Turklāt 20. nodaļas 27. pantā ir rakstīts: “Ja tik jūsu vidū būtu kāds pareģis vai kāds zīlnieks, tad viņiem ir mirtin jāmirst, tie ir ar akmeņiem jānomētā.” Vai dieniņ!
Vecajā derībā ir garš skaidrojums par to, ko darīt ar miltrasu tualetes telpā. Nekāds Comet tīrīšanas līdzeklis te nederēs, uz māju ir jāsauc priesteris. Vispār Vecajā derībā arī ir ļoti plašas un detalizētas instrukcijas par dzīvnieku upurēšanu — kādi dzīvnieki ir upurējami (un kādi pilnīgi nekādā gadījumā nav upurējami), kur tie ir upurējami, ar kādu ieroci tie ir upurējami, vai tie ir upurējami uz baznīcas altāra vai blakus tam u.tml.
Gribu pieļaut, ka neviens portāla lasītājs, arī gados paši vecākie lasītāji, nekad baznīcā nav redzējuši dzīvnieka upurēšanu.
Un ar to es vienkārši gribu konstatēt, ka ikkatrs no mums Bībelē un konkrēti Vecajā derībā bez jebkādām problēmām varam atrast tekstus, kas ļauj mums pateikt, tas tur cilvēks, lūk, ir pilnīgi nederīgs. Bārdu nodzinis, kājās sintētiski džinsi, uz pleca tetovējums – kā varētu iedomāties lielāku un baisāku grēcinieku?
Pieļauju “Aha” teiktu, ka šāds konstatējums ir absurds. Bet, ja aizliegums par bārdas dzīšanu ir tikai rekomendācija, tad arī tekstu par diviem vīriešiem gultā nevar uzskatīt par kaut ko citu. Jo tam vienam pateikt jā, bet tam otram — nē? Tā vienkārši ir prasta liekulība.
Ceru, ka visu kopā rezumējot lasītājiem 2020. gads ir bijis kaut pa kripatiņai vairāk pozitīvs nekā negatīvs. Cerēsim visi, ka jaunais 2021. gads būs daudz labāks par iepriekšējo.
