Atbalstot lauksaimniekus 6
Jau kopš 1928. neražas gada par īpašu raižu objektu Latvijā bija kļuvusi lauksaimniecība. Pēc Romas lauksaimniecības institūta pētījumiem, 1929. un 1930. gadā kviešu cenas pasaules tirgos nokritās par 32%, rudzu – 23%, miežu – 19%, sviesta – 23%. Pēc izdevuma “Ekonomists” aplēsēm, 1932. gadā lauksaimnieku ieņēmumi jau bija par 25% zemāki nekā 1913./1914. gadā, bet, atceroties 1930. gada pirmo ceturksni, – pat par 40%. Kopējo lauksaimnieku parādu kopsummu šajā laikā lēsa jau uz 340 miljoniem latu. Cenšoties līdzēt, valdība 1930. gadā pieņēma noteikumus, pēc kuriem labības importētājiem vajadzēja iepirkt arī attiecīgu daudzumu vietējās labības. Savukārt valdība uzņēmās starpniecību vietējās labības pārdošanā. 1932. gada aprīlī tā izšķīrās par diezgan krasu soli, nosakot maizes labības importa monopolu. Turpmāk labību no ārzemēm varēja ievest vienīgi valsts, arī regulējot iekšzemes maizes labības un tās izstrādājumu tirdzniecību. Labības pamatcenas ne vēlāk kā līdz 1. aprīlim katra nākamā gada ražai (tātad – divus gadus uz priekšu) turpmāk noteica valdība, vadoties no vidējām ražošanas pašizmaksas cenām. Līdzekļus tam visam bija paredzēts ņemt no brīvajām sēklas fonda summām un valsts rezerves kapitāla vai arī aizņemoties no Latvijas Bankas. Kā jau parasts, zaudējumus bija paredzēts segt “budžeta kārtībā”. Kā 1932. gada 1. jūlijā uzsvēra žurnāls “Ekonomists”, importa monopolam savu darbību gan nācās atklāt ar ārzemju kviešu iepirkumu, lai iztiktu līdz jaunajai ražai, līdz kurai, pēc Zemkopības ministrijas aplēsēm, pietrūka apmēram divu mēnešu patēriņa normas. Pēc Arnolda Aizsilnieka ziņām, par iepirkto labību maksāja ievērojami vairāk nekā par importēto – piemēram, no 1931. līdz 1932. gadam par importa rudziem samaksāts vidēji 101 lats, bet par vietējiem kviešiem 167 lati par tonnu. Par starpību samaksāja patērētāji – pēc Valsts kontroles darbinieka P. Vanaga datiem, 1932./1933. gadā šī summa bija apmēram 20 miljoni latu. Pēc Valsts statistiskās pārvaldes ziņām, 1932. gadā miežu maizes cena svārstījās no 59 – 63 santīmiem kilogramā, bet 1933. gadā – 60 santīmu. Valdībai pieņemot lēmumu par maizes cenu regulēšanu, 1933. gadā cenai vajadzēja nokristies par pieciem sešiem santīmiem kilogramā.
Pēc žurnāla “Ekonomists” aprēķiniem, “cietās cenas” maizes labībai 1930./1931. gadā deva lauksaimniekiem apmēram 11 miljonus latu virs pasaules tirgus cenām, bet 1932. gadā – 4,5 miljonus latu. Par sēklu un graudu eksportu valsts piemaksāja 1931. gadā 1,3 miljonus un 1932. gadā – 1 miljonu latu. Linu audzētājiem valsts piemaksāja 1929./1930. gadā 5,4 miljonus latu, bet 1930./1931. gadā – 6,1 miljonu latu. 1930. gadā valdība izlietoja 2,5 miljonus latu piemaksās sviesta ražotājiem – par pirmās šķiras sviestu Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē varēja saņemt 20 santīmu par kilogramu, bet Latgalē arī par otrās šķiras sviestu – 30 santīmu par kilogramu. Bet, piemēram, Jelgavas cukurfabrika piemaksās biešu ražotājiem 1931. gadā izmaksāja pusotru miljonu latu virs cenām, kas pastāvēja pārējās Eiropas valstīs (piemēram, Čehoslovākijā un Zviedrijā).
Vēl viens valsts monopols, kas bija būtisks eksporta jomā, radās pēc 1932. gada 3. oktobrī izdotajiem noteikumiem, kas piešķīra Zemkopības ministrijai tiesības piedalīties gaļas rūpniecības un eksporta sabiedrībā, kurai vienīgajai bija atļauts eksportēt dzīvas cūkas un bekonu.
Līdzekļi lauksaimniecības balstīšanai, kas tika piešķirti gan uz pārējo patērētāju maka rēķina, tomēr ar mērķi saglabāt fundamentālas vērtības – zemkopību kā Latvijas ekonomikas pamatu, zemnieku dzīvesveidu un darba vietas –, šajā laikā tika atvēlēti kā Zemkopības, tā arī Finanšu ministrijas budžetos, bet aizdevumus izsniedza Valsts Zemes banka.
