“Blāv logā dzeltenīgs ananāss” 6
Latvijas iedzīvotāji tā “suģestējušies” no ārzemju labumiem (daži pauda, ka pie vainas arī bijušās Krievijas laikos ieaudzinātais uzskats: no ārzemēm nāk aizvien kas sevišķs), ka kādai Liepājas fabrikai bijušas grūtības pārdot savu preci lauksaimniekiem, jo uz tās trūcis etiķetes svešvalodā. Dažkārt bijuši gadījumi, kad Latvijas ražojumus uzdevuši par ārzemju – piemēram, 1929. gada rudenī Rīgas lielākā veikala vitrīnā izstādīti Latvijā izgatavoti zābaki ar ārzemju “birku”. Tāpat bija pamatotas aizdomas, ka lielie zobu pastas ievedumi satur to pašu Latvijas krīta pulveri, kas jau izvests uz ārzemēm un tur iesmaržots. Arī zem dārgo Latvijā nonākušo it kā franču smaržu nosaukumiem nereti slēpās tie paši Latvijas ražojumi. Tāpēc izskanēja arī prasība pēc īpašām zīmēm tieši Latvijā ražotiem produktiem.
Tomēr varēja jau droši teikt, ka “Latvijas tirgotāju uzdevums ir neļauties sev iegalvot ārzemju ražojumus, iepriekš nepārliecinoties, vai tādus jau nepagatavo iekšzemē” (“Latvijas Tirgotājs”, 1930. gada 15. oktobrī). Patriotiskie apsvērumi praksē nereti piekāpās ārzemju eksportētāju daudz plašākā piedāvājuma, izdevīgāko cenu un kredītnosacījumu priekšā. Laikraksts “Latvijas Sargs” gan 1929. gada decembrī prātuļoja, ka “pie mums iespiežas nevis pirmā labuma ārzemju preces, bet lētākās, kas jau izgājušas no modes”.
Arī Latvija 1931. gadā paaugstināja savus ievedmuitas tarifus un ieveda arī importa kontingentus (ierobežojumus noteiktām preču grupām – piemēram, parfimērijas un kosmētikas preces 1931. un 1932. gadā drīkstēja ievest 8000 kg apjomā, kakao sviestu – 25 tūkstošus kg, ziepes – 10 tūkstošus kg utt.). Bija skaidrs, ka līdz ar muitas tarifa celšanos ārzemju preces krietni padārdzināsies. Turklāt, lai gan bija virkne vietējo preču, kuru cenas nedrīkstēja paaugstināt, tam vajadzēja atsaukties arī uz pašmāju ražojumiem (it sevišķi tiem, kas tapa, izmantojot importa izejvielas). “Jau desmit gadus mūsu lielākām rūpniecības nozarēm ir audzinošas aizsargmuitas, bet viņu konkurences spējas kā neaug, tā neaug. Gluži otrādi – rūpniecība it kā top arvien nevarīgāka, nebeidz pieprasīt jaunas muitas, jaunus kruķus, it kā būtu no bērnības, jaunības un vīra gadus nepiedzīvojusi, tieši ielēkusi vecuma nespēkā,” 1931. gadā rakstīja izdevums “Muitas Darbinieks”.
Paradoksāli, ka jaunais tarifs vismazāk ietekmēja greznumpreču cenas, kurām tas jau iepriekš bija augsts. Toties rīsi turpmāk bija dārgāks par astoņiem santīmiem kilogramā, apelsīni vismaz par desmit santīmiem gabalā, tauki – par 20 santīmiem mārciņā, ādas apavi – par 15%, gramofonu plates – par 75%, liellopi – apmēram par 40 latiem gabalā utt., toties kažokādu cenas paaugstinājās tikai par 7 – 15%, nekādi neietekmējot turīgo pircēju paradumus.
“Blāv logā dzeltenīgs ananāss / Un silda zilzaļganu bārdu. / Iet pilsons un kāri rij siekalas / Un iekāro mantu tik gārdu. / Ko maksā šis brīnišķais ananāss / Ar maigo un sulīgo snurķi? / Bet veikalnieks nikni iekliedzas: / Vas? Tas tokš ir mūsu Latgales gurķis!” – atainojot daļā sabiedrības valdošo noskaņojumu, satīriskajā žurnālā “Svari” 1931. gada ziemā “dainoja” Dons Frederico (īstajā vārdā dzejnieks Fridrihs Gulbis).
Tirgotāji un daļa pircēju, protams, bija neapmierināti, tomēr izskanēja arī viedoklis, ka Latvijai jāseko to valstu paraugam, kas jau noteikušas dažādu preču ievešanas aizliegumus. “Lauksaimniecības Tirgus Ziņas” 1931. gada decembrī vēstīja, ka, piemēram, Itālijā noliegts ievest 46 dažādu preču grupas – vīnogas, vīnu, konjakus, liķieri, stikla, kristāla izstrādājumus, parfimēriju un daudz ko citu. Austrijā – šokolādi, augļu konservus, zīda audumus, salmu cepures, drēbes un veļu u. c. Īpaši izcēlās Šveice, kas bija aizliegusi importēt pat 125 preču grupas.
