Prasa pēc Parīzes šika 6
Laikā, kad eksporta tirgi aizvien vairāk saruka un vārda pilnā nozīmē vērās ciet, strauji kusa valsts valūtas rezerves, kā arī katrs lats bija jānopelna daudz lielākiem sviedriem, lielas bažas raisīja ārzemju preču imports Latvijā, kas pēdējos saimnieciski labvēlīgajos gados bija pamatīgi pieņēmies spēkā. Kā 1931. gadā vēstīja “Lauksaimniecības Tirgus Ziņas”, Latvijā “preču vairāk importēts nekā eksportēts apmēram par 600 miljoniem latu”.
Principā par vēlamāku tika atzīta to preču ievešana, kas bija vajadzīgas ražošanai un kas Latvijā nebija atrodamas – piemēram, akmeņogles un citas izejvielas. Daudz neiecietīgāka attieksme bija pret greznības priekšmetu – parfimērijas preču, dārgakmeņu, kažokādu, dārgu apģērbu – importu, kas nemitīgi pieauga. Skaistumlietas, ārzemju zīda audumi, smaržas, kažokādas jau tā bija apliktas ar augstu muitu, tomēr vienīgais jūtamais rezultāts bija aizvien plašākā kontrabanda. “Cilvēki vairāk izdod nekā ieņem. Viņiem nepietiek ar vietējiem audumiem, kas pagatavoti vietējās darbnīcās pie vietējiem drēbniekiem. Viņi prasa pēc Parīzes modeļiem un pēc Vīnes vai Parīzes jaunākā šika. Veikali vairāk nekā jebkad pilni ar dažādām greznības lietām. Senākās vienkāršības, solīduma un atturības vietā stājusies ārišķība un skaļums,” žurnālā “Ekonomists” 1929. gada 15. martā moralizēja tā redaktors Jānis Bokalders.
Taču bija ko aizdomāties, jo Latvija pārāk lielos daudzumos ieveda arī daudz no tā, ko ražoja pašu zemē – piemēram, maizes labību, jo pastāvēja uzskats, ka latviešu zemnieki vien nevar nodrošināt visu pieprasījumu un ka ārzemju kvieši bieži vien ir kvalitatīvāki. Kopējā maizes labības importa vērtība no 1922. līdz 1929. gadam bija vairāk nekā 228 miljoni latu. Kā 1929. gadā pirmās Latvijas ražojumu propagandas nedēļas atklāšanā izteicās Latvijas Ministru prezidents Hugo Celmiņš: “Mēs skrienam pakaļ modei un kaunamies paši no saviem ražojumiem. Latvija pat pārgājusi uz ārzemju maizi un atrod, ka Kurzemes kvieši nav pietiekami balti – ir jāieved Amerikas kvieši.” Importēja arī cukuru (Latvijā tad jau darbojās Jelgavas cukurfabrika, lai gan ne vienmēr spēja nodrošināt visu pieprasījumu), siļķes, sāli, audumus, koka un papīra izstrādājumus, lielā daudzumā – augļus u. c. Pēc žurnāla “Ekonomists” ziņām (1932. g. 1. jūlijs), vēl 1931. gadā, kad Latvijas tirgū jau tā bija vērojama cūku pārpilnība, valstī ieveda 543 tonnas speķa, ēdamo tauku un cūkgaļas kopā par gandrīz 600 tūkstošiem latu.
