Sanita Upleja: Vairāk nekā vienkārši baznīca 13
Šodien vakarā Rīgas Lutera baznīcas draudzes namā ļaudis aicināti pulcēties uz atklātu sabiedrisko sarunu par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) nākotni, analizējot baznīcas virzību pēdējās desmitgades laikā “izteikti konservatīvā virzienā”.
Sarunas rosinātāji ir 14 luterāņu mācītāji, kuri februāra beigās nāca klajā ar publisku aicinājumu “atgriezties pie luteriskās baznīcas skata plašuma un teoloģiskās daudzveidības”. Vēršoties ar šo aicinājumu pie LELB vadības un sabiedrības, garīdznieki neslēpa, ka viņu pacietības vadzis lūzis pēc tam, kad no mācītāja amata LELB aizgājis Juris Rubenis.
J. Rubenis pats nav publiski plaši komentējis savu rīcību, kamēr viņa domubiedri ir norādījuši uz neiecietību baznīcas iekšienē pret citāda viedokļa paudējiem, tādējādi dodot mājienu par viņa aiziešanas iespējamiem iemesliem.
Zīmīgi, ka starp vēstules parakstītājiem ir ne tikai jaunākas paaudzes mācītāji, bet arī Modris Plāte, kurš pieder vienai paaudzei ar J. Rubeni un pašreizējo LELB vadītāju, arhibīskapu Jāni Vanagu. Tolaik, pirms trīsdesmit gadiem, viņi visi kopā LELB iedvesa atjaunotnes un atmodas elpu.
Gan gadījumā ar J. Rubeņa aiziešanu, gan reaģējot uz 14 mācītāju aicinājumu, no arhibīskapa J. Vanaga atbildēm būtībā izriet, ka nav pamata nekādam satraukumam un nekas nav jāpārrunā un jāvērtē.
Tā kā baznīca no valsts pie mums ir atdalīta ar likumu, turklāt LELB nav vienīgā reliģiskā monopola turētāja Latvijā, varētu teikt, ka tā tiešām ir baznīcas un tai piederīgo iekšējā lieta. Vai “čivināšanas” laikmetam raksturīgi apmierināties vien ar asprātību no sērijas “kā vanags noknābāja rubeni” bārstīšanu tīmekļa saziņas tīklos.
Tomēr domāju, ka ir vērts šim sabiedriskās sarunas iedīglim un mēģinājumam aicināt uz pārmaiņām pievērst daudz vairāk un nopietnāku uzmanību. Un darīt to tieši tā iemesla dēļ, ka protestantu baznīca Latvijā un it īpaši jau lielākā un spēcīgākā no tām – LELB – ir ļoti lielā mērā stāvējusi kūmās gan mūsu tautas, gan valsts tapšanai.
Kristietība un baznīca ir viena no stiprākajām saitēm, kas mūs ir vēsturiski saistījusi ar Eiropas kultūrtelpu, kurā nu jau pilntiesīgi esam atgriezušies teju trīsdesmit gadus pēc pusgadsimta totalitārajā padomju verdzībā.
Protams, ka arī Romas katoļu baznīca ir sava veida dzīvības artērija, kas mūs saista ar eiropeisko civilizācijas attīstības ceļu, tomēr šīs baznīcas galva atrodas Vatikānā. Arī trešā lielākā kristīgā konfesija Latvijā – pareizticīgo baznīca – pakļauta savas baznīcas vadībai ārpus Latvijas robežām.
Tikmēr LELB ir mūsu pašu baznīca bez hierarhiskas piederības struktūrām ārpus valsts robežām, un kā tāda varētu kalpot par labāko piemēru nacionālas un eiropeiskas valsts reliģiskai struktūrai jeb, citiem vārdiem runājot, tautas baznīcai. Uz šādu jēdzienu – LELB kā tautas baznīca – arī atsaucas 14 mācītāji savā vēstulē, norādot uz luteriskās baznīcas attīstību Latvijas brīvvalsts pirmajos divdesmit gados.
Pat ja lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju un latviešu tautas mūsdienās aktīvi nepiedalās reliģiskajās organizācijās un rituālos, tomēr ievērojama daļa savu latvisko identitāti saista tieši ar luterisko baznīcu. Iespējams, arī tādēļ lielāku uzmanību mūsu sabiedrība parasti pievērš tieši dažādiem LELB lēmumiem, tajā skaitā par sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā, kā arī mācītāju uzskatiem par dažādiem sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.
Arī padomju okupācijas pusgadsimtā pieturēšanās pie savas – LELB – baznīcas daudziem cilvēkiem Latvijā kalpoja kā klusējošs protests pret pastāvošo varu un kā identitātes zīme tai pasaulei un kultūrai, kurai bijām gadsimtiem piederējuši, bet tad varmācīgi atrauti un izolēti no tās. Ne velti luteriskā baznīca turpināja pastāvēt arī trimdā, kur kalpoja par vienu no latviskās identitātes stūrakmeņiem. Diemžēl pat teju trīsdesmit gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas laikmetu griežu sašķeltā luteriskā baznīca tā arī nav spējusi atkalapvienoties. Tas nenāk par labu nedz mūsu tautas tagadnei, nedz nākotnei Eiropas kultūrtelpā, kuras kristīgās saknes tiek arvien vairāk apšaubītas un drupinātas.
Lai tālāk nedrupinātu paši savas vēsturiskās “ēkas” pamatus, LELB piederošo dažādo mācītāju grupējumu vēsturiskā atbildība un pienākums pret savu tautu ir meklēt vidusceļu starp dažādiem viedokļiem un tādējādi stiprināt tieši šīs konfesijas lomu un nozīmi modernajā Latvijas valstī Eiropas kultūrtelpā. Atteikšanās no sarunas nav risinājums.
