Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas klāj meži, tos caurvij 777 upes, kuras ir garākas par 10 kilometriem. Kopējais upju garums, ieskaitot arī mazākas, ir ap 37 500 kilometru 9
Stāsts par paradigmas maiņu mazo upju piekrastēs
Mārcis Saklaurs, Āris Jansons, LVMI Silava, žurnāls “Baltijas Koks”
Vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas klāj meži, tos caurvij 777 upes, kuras ir garākas par 10 kilometriem. Upju skaitam pievienojot strautus, valkus un urgas kopumā to ir 12,5 tūkstoši. Kopējais upju garums, ieskaitot arī pašas mazākās, ir aptuveni 37 500 kilometru (Eipurs & Zīverts 1998).
Upmalu mežiem aptuveni 200 000 hektāru platībā ir noteikts aizsardzības statuss, lielākoties šāda lieluma upēm 50 metru platā joslā abos to krastos, mazākām – šaurākā joslā. Šābrīža izpratnē tas nozīmē, ka šajās joslās nav atļauta gandrīz nekāda cilvēka iejaukšanās. Tomēr, pakāpeniski attīstoties dabas aizsardzības izpratnei, arī mūsu valstī sākam apzināties, ka nekā nedarīšana ne vienmēr nodrošina labāko rezultātu. Tādēļ arī aizsargājamās platībās tiek īstenoti aizvien vairāk biotopu kvalitātes uzlabošanas un citādi nosaukti projekti – darbības ar mērķi uzlabot dzīvotnes vispārējo stāvokli vai piemērotību kādai konkrētai sugai, sugu grupai. Nākamais solis izpratnes par darbībām šādās platībās evolūcijā ir ekosistēmas pakalpojumu kompleksa izvērtēšana un risinājumu meklēšana vērtības kāpināšanai ainavas vai citas lielākas teritorijas, piemēram, vienas upes aizsargjoslu, ietvaros.
Ekosistēmu pakalpojumu koncepts radīts, lai sistematizētu un apkopotu informāciju par ekosistēmu devumu cilvēkam un iespējami objektīvi novērtētu šāda devuma vērtību absolūtā skalā vai relatīvās vienībās. Piemēram, gan bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, gan koksnes ieguve pieder pie ekosistēmu pakalpojumu klāsta. Pārtika, izejvielas, klimata un gaisa kvalitāte, erozijas kontrole, augsnes auglība, dzīvotnes, tūrisms, estētiskā iedvesma ir ūdensteču un to tuvumā esošo ekosistēmu pakalpojumi.
Latvijā upmalu mežu tiešu aizsardzību nodrošina divos veidos. Vides aizsardzību regulē Aizsargjoslu likums, kura uzdevums ir samazināt vai novērst antropogēno negatīvo ietekmi uz objektiem. Savukārt Sugu un biotopu aizsardzības likums regulē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Pamatā abi likumi pastiprina kādas teritorijas aizsardzību. Galvenokārt normatīvie akti nosaka aizliegumu, tādējādi tiek ievērots piesardzības princips. Šāda pieeja veicina atsevišķu ekosistēmu pakalpojumu prioritizēšanu, ilgtermiņā samazinot citu ekosistēmu pakalpojumu potenciālo devumu sabiedrībai.
Upmalu mežu apsaimniekošanas aizliedzošās darbības faktiski ir izveidojušas teritorijas par liegumiem, kas netiek uzskaitītas kā īpaši aizsargājamās teritorijas. Tajā pašā laikā nereti šādas mežaudzes atbilst dabisko meža biotopu vai īpaši aizsargājamo biotopu statusam ar prioritāti – bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un dabas aizsardzība. Pēc grozījumiem Aizsargjoslu likumā, kas pieļauj veikt līdz hektāru lielus atvērumus baltalkšņu audzēs, mežsaimnieciskā darbība tika nedaudz veicināta, gan salīdzinoši ļoti nelielā apjomā. Tomēr tas ir uzskatāms par likumdevēja nelielu kompromisu, atvieglojot piesardzības principu pret konkrēto ekosistēmu pakalpojumu – koksnes ieguvi.
Tajā pašā laikā upmalu mežu regulējošie normatīvie akti nav mainīti kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma pēc savas būtības, t. i., tie neskatās uz visu ekosistēmu pakalpojumu kopēju izvērtēšanu un vairošanu. Piemēram, ar Aizsargjoslu likumā noteiktajiem aizliegumiem ir noteikts uzdevums novērst erozijas procesu attīstību, tomēr, saimniekojot pēc esošajiem principiem, katru gadu upēs nokļūst, tostarp no īpaši aizsargājamiem biotopiem – nogāžu un gravu mežiem, tūkstoši kubikmetru sedimentu. Augsnes daļiņām izgulsnējoties straujteču biotopos, tiek veicināta to eitrofikācija. Tālākās sekas apdraud vairākas īpaši aizsargājamās sugas (gliemenes, zivis, aļģes u. c.) un nozīmīgus upes biotopus.
Pēc esošajiem principiem tiek samazināta ekosistēmu pakalpojumu vērtība – ūdensteces tiek piesārņotas ar sedimentiem un zaudē ūdens pašattīrīšanās funkcijas. Piemērs parāda, ka Aizsargjoslu likuma mērķis – samazināt piesārņojama negatīvo ietekmi uz ūdensteci – nav izpildīts vai ir daļēji izpildīts un esošais regulējums parāda tā neefektivitāti.
Problēmas risinājums varētu būt paradigmas maiņas, proti noteikt, ka vadmotīvs darbībām šajās teritorijās ir paaugstināt upmalu mežu (un upju) ekosistēmu pakalpojumu kopējo vērtību, kā arī radīt tās pastāvēšanai ekonomiskus un sociālus priekšnoteikumus.
Lokāli teritorijas, kur darbības veiktas, nodrošinot šādu situāciju, Latvijā pastāvējušas jau vairākus gadsimtus – muižas parki, kuri bijuši ar plašu funkcionālo izmantojumu un kuros nodrošināti dažādi ekosistēmu pakalpojumi, pat ne vienmēr to apzinoties, kā rekreācija, meža un upes biotopu mozaīka, strukturāli kompleksas audzes.
Lai nodrošinātu paradigmas maiņu, rekomendējams novērtēt upmalu mežu ekosistēmu pakalpojumus pēc vienotas, zinātniski pamatotas metodikas, un, izmantojot šā novērtējuma rezultātus, izstrādāt plānus veicamajiem pasākumiem šo pakalpojumu kopējās vērtības saglabāšanai vai kāpināšanai, tostarp īpaši ņemot vērā upju aizsargājamo sugu dzīvotnes un to kvalitātes nodrošināšanu. Šādi plāni jāizstrādā upes vai tās posma mērogā, izmantojot standartizētus risinājumus (algoritmus), lai padarītu pieeju praktiski realizējamu.
Pilotpētījumā, izmantojot jaunāko izstrādāto metodiku, ir veiktas šādas analīzēs vairākām ūdenstecēm, balstoties uz attālās izpētes, kā arī parauglaukumu, raksturojot kokaudzes un zemsedzes veģetācijas parametrus, datiem. Iegūtie rezultāti apliecina gan iespēju šādu pieeju izmantot praksē, gan atspoguļo nozīmīgo potenciālu, veicot mērķtiecīgu apsaimniekošanu, paaugstināt kopējo ekosistēmas pakalpojumu vērtību. Vienlaikus konstatēts, ka darbs ir turpināms, ietverot novērtējumā plašāku ekosistēmas pakalpojumu klāstu un attīstot standartizētus risinājumus šādiem mērķtiecīgas apsaimniekošanas pasākumiem. Tāpat ir svarīgi izveidot demonstrācijas teritorijas.
Paradigmas maiņai būtiskas un pieejamas ir tehniskās iespējas nodrošināt monitoringu, izmantojot attālās izpētes metodes, un adaptīvu plānu aktualizāciju. Tāpat būtiskas ir normatīvās vides izmaiņas, pēc būtības integrējot Eiropas zaļās vienošanās mērķus upmalu mežu apsaimniekošanā.
Pētījums veikts LVAF projekta Upmalu mežu ekosistēmu pakalpojumu novērtēšana (1-08/159/2020) ietvaros. Par raksta saturu atbild projekta īstenotājs, un tajā paustā informācija atspoguļo tikai to autoru viedokli un neatspoguļo finansējuma sniedzēja viedokli.
