Vairāk nekā puse ar vēzi sasirgušo nelūdz līdzcilvēku palīdzību – nevēlas citus apgrūtināt 20
60% vēža pacientu nelūdz līdzcilvēku palīdzību, jo nevēlas tos apgrūtināt, liecina trešdien diskusijā “Viens nav cīnītājs. Kā palīdzēt vēža pacientiem?” Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas (LOĶA) un Latvijas Onkoloģijas pacientu organizāciju apvienības “Onkoalianse” prezentētās aptaujas dati.
“Onkoalianses” valdes priekšsēdētāja Olga Valciņa norādīja, ka brīdī, kad cilvēks uzzina par savu diagnozi, ārsts viņu izved cauri visam procesam, taču pēc tam cilvēks tiek atstāts viens pats. Viņa uzsvēra, ka onkoloģiskajiem pacientiem vienlīdz ar medicīnisko aprūpi ikdienā ļoti nepieciešams ir arī praktisks atbalsts, piemēram, lai nokļūtu ārstniecības iestādē, iegādātos pārtiku, zāles, uzkoptu mājokli vai vienkārši cilvēcīgi aprunātos.
Aptaujas dati liecina, ka 62% vēža pacientu ir bijusi vajadzība pēc palīdzības, ko nevar nodrošināt ģimene, draugi vai tuvinieki. Tikmēr 67% ir lūguši palīdzību kādam ārpus ģimenes – kaimiņam, apkaimes iedzīvotājam, NVO, bet 54% gadījumu vēža pacientu līdzcilvēku paši piedāvājuši atbalstu.
Lielākā daļa jeb 35% vēža pacientu bija lūguši palīdzību darba biedriem, 34% – medicīnas darbiniekiem, 31% – seniem paziņām, 22% – kaimiņiem, pa 7% – sociālajiem darbiniekiem un NVO, bet 6% lūguši palīdzību draudzē. Visbiežāk jeb 48% gadījumos šie cilvēki bija vērsušies pēc ieteikumiem, kas saistīti ar ārstu, procedūru pieejamību, 40% – pēc ieteikumiem, kas saistīti ar zināšanām par vēzi un par transporta pakalpojumiem, 15% – pēc palīdzības mājas un dārza darbos, 14% – palīdzības aprūpē.
Dati liecina, ka 44% pacientu psiholoģiski nebija viegli lūgt palīdzību, bet 40% nezināja kam lūgt palīdzību vai neiedomājās, ka to varētu lūgt “svešam no malas”. Kā biežākais iemesls atturēšanai no palīdzības lūgšanas tiek minēta nevēlēšanās citus apgrūtināt – uz to norādījuši 60% pacientu. Vēl 34% pacientu nevēlējas, lai citi zina, ka slimo ar vēzi, 25% – nevēlējās izrādīt vājumu, bet 16% – baidījās no atteikuma.
Lai vēža pacienti saņemtu atbalstu, apkaimju iedzīvotājiem būtu jāveido atbalsta grupas – uz to norādījuši 49% respondentu. Vēl 46% norādījuši, ka būtu nepieciešams apvienot atbalstu ar ikdienā darāmo, piemēram, aizvest pie ārsta, atvest produktus, bet 44% – nebaidīties piedāvāt palīdzību.
Kā svarīgākais palīdzības veids aptaujā norādīts psiholoģiskais atbalsts, un uz to norādījuši 70% respondentu. Vēl 66% kā nozīmīgu palīdzības veidu norādījuši transporta pakalpojumus, 58% – vienkāršu aprunāšanos, apjautāšanos par to, kā klājas, 47% – ieteikumus, kas kas saistīti ar ārstu, procedūru pieejamību, 42% – palīdzību preču, produktu piegādē uz mājām, 40% – palīdzību mājās, dārza darbos. Tāpat kā palīdzības veids minēti ieteikumi, kas saistīti ar zināšanām par vēzi – 39%, palīdzība aprūpe – 32%, ieteikumi, kur iegādāties medicīnas ierīces, zāļu tējas u.c. – 20%.
Aptaujas dati liecina, ka 80% iedzīvotāju ir ienācis prātā palīdzēt vēža pacientiem, 56% iedzīvotāju ir informēti, ka kaimiņos, apkārtnē dzīvo vēža pacients, bet 38% ir bijušas grūtības uzrunāt vēža pacientus.
Pēc iedzīvotāju domām vēža pacientiem ir nepieciešams morāls atbalsts, uz to norādījuši 80% iedzīvotāju. Vēl 70% norādījuši uz finansiālu atbalstu, 58% – sadzīvisku palīdzību, 44% – padomiem par ārstēšanu, 18% – padomiem par uztura bagātinātajiem, vitamīniem, augu produktiem.
Viņu vērtējumā būtu vērtīgi, ja būtu kāds projekts, kur norādīts, ko var darīt, tā uzskata 51% iedzīvotāju. Tikmēr 45% iedzīvotāju nezina, kā taktiski uzrunāt vēža pacientu, 38% baudās, ka palīdzību uztvers kā iejaukšanos personīgajā dzīvē, 15% nevar palīdzēt, jo pašiem grūti, bet 7% – nav laika.
41% līdzcilvēku vēža pacientiem ir snieguši ieteikumus, kas saistīti ar ārstu, procedūru pieejamību, 38% – transporta palīdzību, 35% – ieteikumus, kas saistīti ar zināšanām par vēzi, 33% – palīdzību aprūpē, 30% – palīdzību mājas vai dārza darbos, 26% – palīdzību produktu, preču piegādē uz māju.
Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Onkoloģijas klīnikas vadītāja Aija Geriņa-Bērziņa atzina, ka vēža diagnoze jebkuram cilvēkam ir liels šoks un bailes, ka tā saistās ar tuvu aiziešanu no dzīves, tādēļ būtiska nozīme ir psihoemocionālajam atbalstam.
“Ārsts sniedz medicīnisko palīdzību, taču nav daudz cilvēku, kas sniedz psiholoģisko un emocionālo palīdzību, kā pārdzīvot diagnozi, ārstēšanu. Mums ir arī liela pacientu atbalsta personāla nepieejamība. Ir daudz pacientu, kas no šoka un bailēm atsakās ārstēties, jo viņi nespēj loģiski domāt tajā brīdī, piemēram, sievietes domā par matu izkrišanu, par krūts nogriešanu, atlaišanu no darba. Tāpēc atbalsts ir vajadzīgs, jo ārsti bieži vien izdeg, ir pārguruši un nevar palīdzēt pacientiem, lai viņiem būtu vieglāk iziet cauri procesam,” viņa atzīmēja.
Viņas vērtējumā, nepieciešams audzināt un informēt sabiedrību par to, ka var mēģināt neuzbāzīgi palīdzēt vēža pacientiem, piemēram, atvedot un aizvedot uz nepieciešamajiem izmeklējumiem, pajautājot par pašsajūtu. Tāpat būtiski ir kliedēt bailes un strādāt ar vēža pacientiem, lai viņiem būtu kur vērsties un nebūtu bailes stāstīt par sevi.
