Ja ir kāds variants sadalīties, latvieši to vienmēr izmanto. Intervija ar komiķi Jāni Skuteli 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 6. novembrī, kinoteātros un straumēšanas platformās pie skatītājiem nonāks neparasts kino projekts – komiska Matīsa Kažas filmizrāde “Kino un mēs”.
Atsauce uz tāda paša nosaukuma padomju laika kino raidījumu te nav nejauša – arī jaunās filmas varoņi ieskatās padomju laika kino tapšanas aizkulisēs, tomēr šoreiz paši ņem talkā aktierspēli: 85 minūšu garā kadrā bez pauzēm JĀNIS SKUTELIS, Andris Keišs un Egons Dombrovskis katrs izspēlē vismaz piecu dažādu filmu varoņu tēlus.
Par veikumu trijotne jau nominēta “Lielajam Kristapam” labākā aktierdarba kategorijā. Komiķim Jānim Skutelim, kurš filmā iejuties gan “Mērnieku laiku” Ķenča, gan “Ezera sonātes” režisora Vara Braslas lomā, šī ir pirmā nominācija Nacionālajai kino balvai.
– Jāni, vispirms jāpajautā, vai jūsu vizītkarte, “Pusnakts šovs”, pandēmijas laikā tikai pieklusis vai arī apsverat citas izteiksmes formas?
J. Skutelis: – Ņemot vērā, ka skatītāji uz vietas nevar būt, izdomājām, ka tam šovam pagaidām nav jēgas. Kad pabeidzām iepriekšējo sezonu, pārceļoties uz ekrāniem, man bija sajūta, ka tas draud nobeigt pašu formātu.
Astoņdesmit procenti no raidījuma satura ir intervijas, bet katram raidījumam vai izdevumam ir savs specifisks veids un vēlme uzzināt konkrēta tipa informāciju, un manējais veids darbojas, ja ir pāris simtu liecinieku klātienē.
LTV vēlīgi tā vietā ļāva mums uzfilmēt mazu, sešu sēriju seriālu (“Nopietni?”, no 6. decembra LTV). Tālākais ir jauno kultūras aizbildņu, Ilzes Viņķeles un Ugas Dumpja, rokās.
– Lai palīdzētu kultūras ļaudīm grūtā brīdī, pats no komiķa uz brīdi pārtapāt kultūras ziedojumu akcijas “Dots devējam atdodas” vadītājā. Kas mudināja to darīt?
– Una (Rozenbauma)! Ideja radās kādā sarunā, un sākotnēji pat nebija plānots, ka es būšu tas, kurš vadīs to visu. Neesmu pārliecināts par to, cik priecīgs īsti biju tur uz vietas – iespējams, to varēja labāk noorganizēt, bet ideja ir lieliska.
Iespējams, aicinājums nāca pārāk agri, bet pēc tam visi redzējām, ka industrijai patiešām iet grūti. Un esmu priecīgs, ka vismaz kaut kādā veidā varējām pievērst uzmanību kultūras nozarei un reizē – dalīties apmulsumā par to, kas notiek.
Toreiz Shipsi ļoti labi atzina, ka pienācis brīdis, kad esi apmulsis un sāc domāt, kas, viņa gadījumā, tā mūzika vispār tāda ir, kas ir tas, ko tu dari, vai to kādam vajag, vai arī tu vienkārši nodarbojies ar kaut ko sev tīkamu. Tas ir tāds vērtīgs brīdis – pārjautāt sev.
Tā apjukuma sajūta kopumā nav pārgājusi. Piemēram, “Linda Vista”, ko spēlējam Jaunajā Rīgas teātrī, šobrīd ir pavisam cita izrāde.
Daudzas tēmas, dziesmas, domas un lietas šobrīd vienkārši vairs nav aktuālas un interesantas. Bet mēs nevaram vienkārši pateikt māksliniekiem – paldies, uztaisiet momentāli kaut ko jaunu!
Tas tā vienkārši nenotiek. Ir vajadzīgs baigais laiks. Tagad, man liekas, liela daļa ir apjukuma stāvoklī.
– Tas ir arī brīdis, kad komiķim saprast, ar ko tad viņš īsti nodarbojas un kas ir tas, par ko šobrīd smieties?
– Es neteiktu, ka man ir apjukuma brīdis, bet pārdomas gan. Protams, ja man tagad fiziski būtu jāuzstājas ar stendapu, es būtu diezgan apjucis.
Paralēli jau kaut ko gatavoju un rakstu, bet vēl īsti nezinu kopumā, kas tā varētu būt par sajūtu. Viena no komiskā formulām ir “tragedy plus time makes comedy” (traģēdija plus laiks rada komēdiju).
Traģēdija mums jau ir, vēl vajag laiku – tad varbūt tiksim pie komēdijas.
– Vai pats sevi sajūtat kā “kultūras cilvēku” vai vismaz kaut kādas radošo ļaužu kopienas daļu? Vismaz jaunā nodokļu reformas iecere šādu līdz šim nedefinētu kopienu iezīmē.
– Redzēju Intaru Busuli, Aināru Mielavu un Ralfu Eilandu pie “nesaprašanas sienas”, lai gan daudz vairāk interesēties par to tajā brīdī man nebija kapacitātes.
Manuprāt, tā kā esam latvieši, tad tāda absolūta kopiena nav iespējama – ja ir kaut kāds variants sadalīties, mēs to vienmēr izmantojam.
Mēs esam smuki sadalījušies – intelektuāļi, amatieri, televīzija, kas ir vairāk izklaide, tad vēl kino un improvizācijas teātris, kas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs.
Ja komēdija teātrī, tad tas tomēr ir vairāk drāmas lauciņš, ja ārpus teātra, tad tas tiek uzskatīts par plezīru.
Viss ir maksimāli sadalīts, lai katrs būtu vairāk par sevi. Bet, ja daudz nedauzās, tad “Dots devējam atdodas” bija interesants pārdomu brīdis, kad sapratu, ka patiesībā mēs visi esam kaut kādā vienā nozarē, vienkārši tai ir ļoti dažādas izpausmes.
Tomēr mums patīk domāt, ka kantrī ir radies Smiltenē, bet simfoniskais orķestris Rīgā, un tikai viens no tiem ir mūzika.
– Bet arvien dzīvs ir uzskats, ka tas, ko dara skatuves mākslinieks, es pieskaitu komiķus pie tiem, nav nekas nopietns.
– Ja cilvēkiem ir priekšstats, ka tā ir dauzīšanās, tad mākslinieki labi strādā, jo tas neizskatās grūti. Man pašam tāds atklājums un pārsteigums bija deja. Senos laikos man bija tuvas attiecības ar vienu laikmetīgās dejas dejotāju – tas ir žanrs, ko neviens nesaprot.
Reiz festivālā “Laiks dejot” biju brīvprātīgais deju meistarklasēs un tur apjēdzu, cik nenormāls darbs tas ir. 90 procentos no visa laika tā ir vārtīšanās pa grīdu, bet, ja to dara profesionāli cilvēki, tas izskatās tik viegli.
Un otrādi – ja neesi trenējies to darīt, nav fun. Nav manis izdomāta patiesība – ja tas izskatītos grūti, neviens uz to neskatītos.
– Tad jau arī būt komiķim ir grūts darbs?
– Atkarībā no tā, cik labs komiķis tu gribi būt. Jo labāks, jo grūtāk. Labajiem ir vairāk jākļūdās. Jo mazāk kļūdās, jo vieglāk iet uz priekšu, un nekas tur beigās nav.
Viena liela kļūda ir iedomība. Bet tā pienāk neizbēgami, jo vienā reizē tev kaut kas labi izdodas, un tad tev ir pēkšņi sajūta, ka tev labi izdosies vienmēr un tu vari drusku atslābt un iedomāties, ka tev viss tā dabiski sanāk. Tā ir ļoti slikta doma.
– Trakākais, kas var būt, ir atslābums?
– Man šķiet, ka viss, ar ko nodarbojos, ir pats trakākais. Raidījumā “Skutelis ir studijā” izdomājām, ka varam smieklīgi un viegli pacelt tādas tēmas, kādas mēģinājām pacelt.
Tā bija ļoti slikta ideja, bet ļoti laba skola. Rādīt “Pusnakts šovu” televīzijā bija ļoti slikta ideja, bet ļoti laba skola. Stendaps par politiku ir ļoti slikta ideja, bet kaut kā es tur izkūlos.
– Kā nākas, ka Jānis Skutelis šobrīd nonācis teātra un nu – arī kino jeb, precīzāk, filmizrādes lauciņā?
– Pirms kāda laika satiku uz ielas Alvi Hermani, un viņš teica, ka, strādājot Vācijā, skatoties divas lietas – Porziņģa spēles un “Pusnakts šovu”. Tad es viņu satiku citreiz, autoservisā. Parunājāmies, un viņš teica, vai es negribu nākt spēlēt Jaunajā Rīgas teātri, ja viņš atradīšot lomu.
Teicu, kāpēc ne, jo tā ir tikai vēl viena lieta, ko nemāku. Pēcāk cienījamais režisors Matīss Kaža bija atnācis uz “Linda Vista”, un laikam viņam likās gana interesanta mūsu kombinācija ar Andri (Keišu), un tā mēs nonācām viņa kino vesternā “Kur vedīs ceļš”.
Tajā filmēšanā vēl bija Egons Dombrovskis – bija pāris ainu, kas bija jāfilmē trijatā. Tad šī kombinācija tika atjaunota vēlreiz un radās “Kino un mēs” formāts. Es to sauktu par kinoteātri.
– “Ezera sonāte”, “Mērnieku laiki” un “Dubultslazds” ir pilnīgi dažādas filmas. Ja esat satura līdzautori, tad jāvaicā, kāds ir kopsaucējs?
– Gribējām, lai tās būtu maksimāli atšķirīgas filmas. Gājām cauri vismaz desmit, tomēr bez lielām mokām un cīņas nonācām pie šīm trim.
“Dubultslazds” ir vienīgā, kur esam vienisprātis, ka tā ir tik “viņpus laba un ļauna”, ka tur nav daudz ko diskutēt, jo tas vienkārši ir kolosāli. Toties par “Mērnieku laikiem” un “Ezera sonāti” sākotnēji viedokļi diezgan pamatīgi atšķīrās.
Mēs visas šīs filmas apskatām un piedāvājam savas versijas par to, kāpēc ir nofilmēts tā, kā nofilmēts, un spēlēts tā, kā tiek spēlēts, un kā būtu spēlējuši mēs un kā varbūt vajadzētu spēlēt.
Kāpēc “Mērnieku laikos” visu laiku runā “rūķu” balsīs? Varbūt to pašu varētu nospēlēt citādi – pēc Staņislavska, bez iztaisīšanās? Izrādās – nevar.
Un kāpēc “Ezera sonātē” tas Cilinska varonis ir tāds – nekāds? Egonam šķiet, ka viņš ir perfekts, bet Keišam – ka tur vispār nekas nenotiek.
– Aktieriem noteikti ir aizraujoši tā izplosīties un, domājams, padomju kino faniem arī. Bet skatītājiem?
– Te varētu būt līdzīgi kā ar Raiņa jubileju – kad iedod vairāk informācijas skatītājiem, tas rosina viņu pārdomas. Kad es mācījos skolā, Rainis noseivojās atmiņā kā vīrietis ar nelielu bārdu, pieminekli un nesaprotamiem tekstiem.
Un tad nāca lielais Raiņa gads, kad Raiņa lugas gāja viena pēc otras un par to tika daudz runāts un stāstīts, man tie viņa sacerējumi vairs nešķita tik nesaprotami un tik nejēdzīgi.
Ar “Kino un mēs” ir līdzīga sajūta. Bērnībā biju no tiem, kuriem forši un saprotami likās “Musketieri” un “Vella kalpi”, bet kaut kas tāds kā “Aveņu vīns”, “Šīs bīstamās balkona durvis” vai “Ezera sonāte” dzina maza bērna depresijā.
Bet – paskaties tagad kaut vai “Purva bridēju” – vājprāts, kas tā par filmu! Nofilmēta tā, kā nevaram vēl tagad – kadrējumi, stāsts, spēle, aktieri – burvīgi!
– Depresīvas filmas pārvēršat komēdijā.
– Šīs filmas nav depresīvas, drīzāk depresīvs bija tas laiks. “Ezera sonāte” vienīgā nav komēdija, bet pārējās man šķiet histēriski ņirdzīgas. Tie paši “Mērnieku laiki”…
Vairākas reizes skatījos Ķenča slaveno lūgšanas ainu mežā – viņš saliek rociņas, skatās debesīs un nevar saprast, uz kuru pusi, ellē, būtu pareizāk lūgties. Tā ir apzināti komiska izvēle.
Varbūt drusku par smalku mūsdienu uztverei, jo tas nav Holivudas stila komēdijas joks, ko nav iespējams nepamanīt – uzvedinoša mūzika, smiekli fonā…
– Saprotu, ka ar šo Jāņa Skuteļa gaitas kinematogrāfā tikai sākas…
– Neviens nezina, kad uz ekrāniem nonāks Matīsa Kažas “Kur vedīs ceļš”, kas šobrīd tiek marinēts, līdz būs kaut kāda jēga to rādīt.
Es tur esmu žandarms – tāds naivs, dumjš, bet labs cilvēks, no kura, iespējams, vismaz kino pasaulē, ir pirmā reize, kad izskanējusi ideja par valsts dibināšanu. Laba loma, man ļoti patika.
Vēl Matīss Kaža ir uztaisījis lielisku gabalu “Neona pavasaris” par reivu un jauniešu problēmām, eskeipismu. Es tēloju galvenās varones tēti – man ir šķirta ģimene, divi bērni, kas dzīvo ar tēvu – māte aizbraukusi prom.
– Tad jau teju pats sevi!
– Lielākais izaicinājums – tas, ka tas nemaz nav smieklīgi. Katram ir kaut kāda sava instrumentu palete, ar ko viņš ir pieradis operēt.
Te pēkšņi man it kā ir jādara tas, ko visu laiku jau daru, tikai man noņem manus instrumentus. Proti, es nevaru mēģināt panākt, ka tas ir smieklīgi, jo tas šeit nav vajadzīgs.
Tas ir līdzīgi kā tad, kad tu vienkārši uzkāp uz slēpēm un pliks, bez jebkāda ekipējuma, laidies lejā.
