Vairāk nekā 100 mākslas darbu Latvijas simtgadē 0
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 9. septembrim apskatāma izstāde “100 Latvijas mākslā” .
Latvijas profesionālās mākslas vēsture ir senāka nekā valsts vēsture, rodot iedīgļus jau 19. gadsimta otrajā pusē. Nebūtu aplami teikts, ka radošās inteliģences pārstāvji, nostiprinot un vairojot nacionālo pašapziņu, veicināja neatkarīgas valsts izveidi. Kultūras un mākslas procesi vēsturiski ir bijuši nepārtrauktā mijiedarbībā ar sociālekonomiskajām un politiskajām norisēm gan kā sabiedriskās domas rādītājs (atbalsts vai protests), gan valdošās ideoloģijas instruments. Vēstures, tostarp mākslas vēstures, rakstīšana ir nepārtraukts process, kas prasa noteiktu laika distanci, lai kopsakarībās vērtētu mākslinieku radošās izpausmes. Bet būtiskākais ir radīt priekšnosacījumus kultūras procesu virzībai, attīstībai un pārmantojamībai.
Ar pārliecību var apgalvot, ka Latvijas simtgades programma jau vairāk nekā gada garumā ir piesātināta ar kultūras pasākumiem, projektiem mākslas, mūzikas, teātra, kino un literatūras jomās ar vairāk vai mazāk paliekošām vērtībām. Programmas aicinājums ir sagaidīt valsts simtgadi cienīgi un lepni ar plašu norišu un pasākumu klāstu, iesaistot ikvienu Latvijas iedzīvotāju visos reģionos. Viens no Latgales kultūrtelpas zīmīgākajiem notikumiem 2018. gadā ir Daugavpils Marka Rotko mākslas centra un Mākslu pedagogu apvienības organizētā Latvijas mākslinieku konkursa izstāde “100 Latvijas mākslā”, kas no 2018. gada 6. jūlija līdz 9. septembrim skatāma Daugavpils mākslas mekā – Rotko centrā. Šāda veida izstādes projekts Latvijā tiek realizēts pirmo reizi, mudinot māksliniekus neatkarīgi no savas mākslas prakses iesaistīties konkursā un piedalīties izstādē, veidojot pilnvērtīgu šīsdienas mākslas parādi. Vienlaikus izstāde ir veltījums Marka Rotko 115. dzimšanas dienai, uzsverot mākslinieka ietekmi un nozīmi laikmetīgās mākslas attīstībā.
Izstādes kurators, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāja vietnieks Māris Čačka, stāstot par projekta konceptu, atzīmē, ka izstāde bija iecerēta kā vizuāls stāsts bez robežām un bez ierobežojuma par notiekošo šodienas mākslas telpā, ļaujot sastapties Latvijas mākslinieku paaudzēm vienkopus, runājot par kopīgo un atšķirīgo, par aktuālo un nozīmīgo, kas pamudinājis veidot kompozīciju stiklā vai keramikā, vai arī uzgleznot vai radīt tekstila darbu.
Dalībai konkursa izstādē ar vienu mākslas darbu tika aicināti gan individuāli mākslinieki, gan arī mākslinieku grupas neatkarīgi no vecuma un nacionalitātes, kas dzīvo un rada Latvijā. No organizatoru puses nebija noteikti ierobežojumi mākslas darba valodai un izteiksmei vai izmantotajam medijam, kā arī tā maksimālajiem izmēriem. Vienīgais nosacījums bija novitāte, proti, mākslas darbs nedrīkstēja būt radīts vēlāk par 2017. gadu un iepriekš izstādīts citos konkursos, kā arī publicēts katalogos. No 150 pieteikumiem starptautiska mākslinieku žūrija izvēlējās vairāk nekā 70 izstādes dalībniekus. Izstādi papildināja arī kuratora uzrunāti Latvijas mākslinieki, kopumā veidojot iecerei atbilstošu mākslas skati.
Izstādē “100 Latvijas mākslā” vienkopus eksponēti glezniecības, tekstila, grafikas, keramikas mākslas darbi un instalācijas. Prasmīgi un profesionāli veidotā scenogrāfija rada gan ēterisku sajūtu, baudot vizuālās komunikācijas daudzveidību, gan veido ļoti sakārtotu un loģisku vēstījumu, apvienojot kopīgo un dažādo. Pārdomas raisa fakts, ka izstādes konceptā nav iekļāvies neviens Latvijas fotogrāfu darbs, kas mūsdienu Latvijas mākslu ainu rādītu pilnīgāku/pabeigtāku, tomēr šoreiz paliek ārpus tās robežām.
Kopumā izstādē dominē abstraktas kompozīcijas un krāsās un formās paustais simbolisms. Vairāku mākslinieku darbos jaušama laikmetīgā izpausmes elpa, kur izteikti reālistiskais nav iedomājams bez slēptās jēgas, noteikta stāsta un autora vēstījuma, kas kļūst par mākslas darba pievienoto vērtību. Osvalda Zvejsalnieka, Irinas Ošlejas, Silvijas Brigitas Meškones un Kalvja Zālītes gleznās vēsturiskie motīvi atklāj mākslinieka ietekmes sfēras, bet vienlaikus norāda uz identitātes meklējumiem indivīdam un sabiedrībai kopumā. Intīms ir ne tikai Anša Butnora, Anatolija Zelča, Laimas Steikas un Erikas Kumerovas gleznotais sievietes ķermeņa kailums, bet arī Lindas Kozules autortehnikā slēptais “Sekss”, Māra Grosbaha keramikā atveidotais “Pasaulīgo baudu dārzs” un provokatīvā Ivetas Laures instalācija “Privāti.LV”, kas atspoguļo mākslinieka individuālo skatījumu, vērtīborientāciju, uztveres līmeni un veido dialogu ar skatītāju.
Simbolisms mākslas darbos tiek pausts arī ar zīmju, ornamentu, figūru un autoram vien zināmu kodu palīdzību. Tradicionālās latvju zīmes Aivara Ušpeļa un Kristapa Ģelža darbos iekodē informāciju gan Latgales keramikai raksturīgajā svēpētajā mālā, gan arī polietilēnā, plastikāta līmplēvē un pigmentos. 21. gadsimta mākslā arvien plašāk ienāk tendence izmantot jaunus materiālus un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, radot nepārtrauktu dinamiku radošo meklējumu ceļā. Izstādes darbos jaušama nepārtraukta mākslinieku vēlme eksperimentēt ar materiāliem un tehnikām, radot māksliniecisko stilu un mākslas mediju sajaukumus. Grafikas darbos papīru aizstāj audekls, tekstilmākslā tiek izmantoti industriālie un nano materiāli, kā arī laikmetam raksturīgās digitālās tehnoloģijas. Uzmanības vērtas ir arī izstādei veidotās Jūlijas Jereško, Evas Rotčenkovas un Riharda Vītola instalācijas, kas tehniski un telpiski Rotko centram nav ierasts formāts, tomēr bagātina izstādi ar postmodernisma mākslas izpausmēm.
Tomēr joprojām svarīgu vietu Latvijas mākslā saglabā tradicionālās vērtības. Viena no tām – dabas ainavu glezniecība, kas ir kā zināms pierādījums latviešu profesionālās mākslas pārmantojamībai, bet vienlaikus pilnveidei un attīstībai gadsimta garumā. Dabas motīvi, saglabājot katram māksliniekam piemītošo rokrakstu, atspoguļoti Jāņa Andra Oša, Eduarda Miheloviča, Ilzes Griezānes, Vijas Stupānes un Agras Ritiņas mākslas darbos.
Izstādi īpaši bagātina kuratora pieaicinātās Latvijas mākslas izcilības: gleznotāji Džemma Skulme, Kristaps Zariņš, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Vija Celmiņa, Maija Tabaka, Silva Linarte, akvarelisti Aleksandra Šļahova, Ieva Spalviņa, Jānis Spalviņš, keramiķi Izabella Krolle, grafiķis Gunārs Krollis un tekstilmākslinieks Rolands Krutovs. Simboliska un īpaša nozīme ir arī izstādē eksponētajiem Latgales mākslinieku darbiem, pierādot lokāla līmeņa mākslinieku profesionālo veikumu, apliecinot institūcijas un radošo personību veiksmīgu sadarbību, kā arī vēlreiz norādot uz Mākslas centra nozīmi lokālās kultūrtelpas veidošanā. Izstādes projekts kļuva par zināmu izaicinājumu jaunākās paaudzes Latvijas māksliniekiem, kas spēja pārsteigt un iekaroja žūrijas simpātijas, rezultējoties ar pievienoto vērtību – iespēju rīkot personālizstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centra telpās (Kaspars Geiduks) vai arī piedalīties atbilstošā mākslas medija starptautiskā simpozijā (Linda Kozule un Ieva Lapiņa-Strazdīte).
Mākslinieki rada un rāda Latviju caur individuālo uztveres, pieredzes un uzskatu prizmu. Vai izstādē skatāmie mākslas darbi pēc gadu desmitiem spēs saglabāt un atklāt laikmeta ainu, liecināt par mākslas attīstības tendencēm valsts simtgadē, tas ir atklāts un šobrīd retorisks jautājums. Galvenā izstādes vērtība ir Mākslas centra un kuratora spēja radīt vienotību dažādībā, vēstīt un uzrunāt mākslas valodā.
