Olafs Zvejnieks: Vairāk kara – vairāk inflācijas 10
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gan attīstītās valstis, gan arī attīstības valstis šobrīd arvien vairāk iesaistās dažādos karos – dažas īstos, bet dažas metaforiskos. Taču šīs darbības noved pie arvien lielākiem budžeta deficītiem, valstu parādiem un pastāvīgas augstas inflācijas. Vienīgais neskaidrais jautājums – cik augsta tā būs, saka Ņujorkas universitātes Sterna Biznesa skolas profesors un pazīstamais ekonomists Nuriels Rubini interneta izdevumā “Project Syndicate”.
2022. gadā inflācija krasi pieauga visā pasaulē, turklāt, pēc pazīstamā ekonomista domām, problēmai ir drīzāk pastāvīgs, nevis pārejošs raksturs. Viņš uzskata, ka pasaule šobrīd iet cauri tādam kā ģeopolitiskās depresijas posmam, kuru nosaka pieaugošā sāncensība starp nosacītajiem Rietumiem un spēkiem, kas cenšas pārskatīt pasaules kārtību, – Ķīnu, Krieviju, Irānu, Ziemeļkoreju un Pakistānu. Tādēļ pasaulē veidojas gan “karstas”, gan arī “aukstas” konfliktu zonas.
Acīmredzamākais šāds konflikts ir Krievijas iebrukums Ukrainā, kur joprojām pastāv iespēja, ka tajā būs spiesta iesaistīties arī NATO. Izraēlas un tātad arī ASV attiecības ar Irānu turpina saasināties, un šī valsts atrodas rokas stiepiena attālumā no kļūšanas par kodolvalsti. Tuvie Austrumi ir bijusi pulvera muca ar aizdedzinātu degli jau gadu desmitiem ilgi, un jautājums ir tikai par to, cik garš ir deglis. ASV un Ķīna saķērušās arī konfliktā par to, kura kļūs par dominējošo spēku Āzijā, un šī konflikta redzamā izpausme ir jautājums par to, vai Taivāna tiks varmācīgi inkorporēta kontinentālajā Ķīnā.
Reaģējot uz šiem esošajiem un briestošajiem konfliktiem, ASV, Eiropa, NATO, Ķīna un Japāna, Tuvo Austrumu valstis un ļoti daudzas citas uzsākušas pēdējos gadu desmitos lielāko bruņošanās sacensību. Šie izdevumi iecirtīs pamatīgu robu valstu budžetos. Taču problēma nav tikai ar ieročiem un diplomātiju risināmajos konfliktos – ļoti dārgi gan valstīm, gan arī privātpersonām un uzņēmumiem izmaksās arī cīņa pret klimata pārmaiņām. Klimata pārmaiņu mīkstināšana un pielāgošanās tām izmaksās triljoniem (tūkstošiem miljardu, ja kāds nesaprot) dolāru katru gadu vismaz vairākus gadu desmitus pēc kārtas. Bez tam vairums no šīm izmaksām neradīs ekonomikas izaugsmi – nenoliedzami, pēc kara, kas fiziski iznīcinājis kādas nācijas kapitālu, tā atjaunošana radīs izaugsmi, tomēr sākotnējais kapitāls jau būs zaudēts. Tas pats attiecas arī uz pielāgošanos klimata pārmaiņām – būs jāaizvieto būtiska daļa esošā kapitāla, kurš vai nu kļūs novecojis, vai arī to iznīcinās klimata pārmaiņas.
Un tas vēl nemaz nav viss. Sācies dārgs karš pret nākotnes pandēmijām, jo dažādu apstākļu ietekmē to izcelšanās risks pieaudzis. Viens risku veicinošs faktors ir klimata pārmaiņas, bet pastāv arī pārapdzīvotība, tīra dzeramā ūdens pieejamības riski un citi. Pasaules valstīm būtībā jāizvēlas – vai tās investē līdzekļus pandēmiju novēršanai vai arī gatavojas cīņai ar to sekām, taču sabiedrības līdzekļi būs tam jātērē jebkurā gadījumā. Ja to vēl papildina ar novecojošo sabiedrību, ar to saistītajiem palielinātajiem veselības aprūpes un pensiju izdevumiem, tad skaidrs, ka jārēķinās ar pastāvīgi augošajiem izdevumiem veselības aizsardzībai un labklājībai. Daudzos gadījumos šīs problēmas tiks risinātas uz aizņemšanās rēķina.
Visbeidzot problēmu rada arī “globotika”, kā to dēvē Rubini, proti, vārdu “globalizācija” un “robotika” apvienojums. Šo tendenču apvienojums arvien vairāk apdraud balto un zilo apkaklīšu darba vietas, un valdībām būs jātērē arvien vairāk līdzekļu atlaisto darbinieku pabalstiem. Turklāt šīs izmaksas saglabāsies lielas pat tad, ja robotizācija novedīs pie ekonomiskās izaugsmes. Piemēram, tikai 1000 ASV dolāru universālā garantētā ienākuma visiem ASV iedzīvotājiem izmaksātu apmēram piektdaļu lielvalsts iekšzemes kopprodukta.
Visbeidzot pēdējā izdevumus prasošā tendence pasaulē ir cīņa pret arvien pieaugošo ienākumu nevienlīdzību. Tā īpaši skar jauno paaudzi un arī daudzus vidusšķiras iedzīvotājus un rada neapmierinātību ar liberālo demokrātiju un brīvā tirgus kapitālismu. Lai novērstu populistu nonākšanu pie varas pasaulē, demokrātiskajām valstīm ir jāiegulda līdzekļi sociālās drošības tīklu radīšanā.
Kaujas šajos daudzajos “karos” neizbēgami būs dārgas, un tās noved pie arvien lielākas valstu vēlmes aizņemties un risināt problēmas uz nākotnes parādu rēķina, jo politiski faktori ierobežo valdību spēju finansēt šos izdevumus uz nodokļu palielināšanas rēķina. Tas nozīmē, ka valstu budžeta deficītiem būs tendence augt arī nākotnē, potenciāli novedot pie tāda parādu līmeņa, kas vairs nebūs uzturami. Rezultātā pieaugs aizņemšanās izmaksas, kas potenciāli var novest pie parādu krīzēm – vairākas tādas pēdējos gadu desmitos jau piedzīvotas.
Visu šo apstākļu ietekmē valstīm, kas aizņemas līdzekļus tajā pašā valūtā, kāda apgrozās dotajā valstī, būs arvien lielāks kārdinājums pieļaut augstāku inflāciju, lai samazinātu parādu sloga spiedienu uz budžetu reālajā izteiksmē. Tā kā “inflācijas nodoklis” ir neredzams un viltīgs nodokļa veids, tam nav vajadzīgs arī parlamenta akcepts, lai tas tiktu ieviests. Šo apstākļu ietekmē Rubini prognozē ilgstošu relatīvi augstas inflācijas periodu un stagflācijas izraisītu parādu krīzi tuvākā vai tālākā nākotnē.
