Vairāk dzīvnieku – lielāks pieļaujamais nomedījamo pārnadžu skaits 0
Visā Latvijā notikušas Valsts meža dienesta rīkotās limitēto medījamo dzīvnieku skaita vērtējuma un lielākā pieļaujamā nomedīšanas apjoma plānošanas sanāksmes. Žurnāls “Medības” piedalījās Centrālvidzemes virsmežniecības sapulcē, uz kuru bija sabraukuši sešu nodaļu pārstāvji, akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” speciālisti, kā arī Amatas novada pašvaldības darbinieks. Reģions izceļas ar ieilgušu konfliktu par mežacūku postījumiem Ērgļu apvidū, kā arī staltbriežu kaitējumu Līgatnes un Amatas apkaimē. Virsmežniecības nodaļu speciālisti, lai gan piesardzīgi, tomēr atzīst – ja ir postījumi, nomedīšanas limits jāpaaugstina. Prognoze, ka gaidāma asa diskusija, izrādījās nepatiesa, iespējams, karstākie strīdi noritējuši aizkulisēs – limitu apspriešanas sarunās ar mednieku kolektīviem.
Nebaidīties no atbildības
Sapulce sākās ar Centrālvidzemes virsmežziņa Arvīda Greidiņa svinīgu uzrunu: “Šis ir vēsturisks brīdis, jo ceru, ka ar uzskaiti nākamajā gadā mums – Valsts meža dienesta pārstāvjiem – vairs nevajadzēs nodarboties.” Medību likuma grozījumi, kam līdz finiša taisnei jeb trešajam lasījumam Saeimas plenārsēdē palicis vēl nedaudz, vairs neparedz populācijas uzskaiti kā kritēriju lielākā nomedīšanas apjoma noteikšanai.
Jaunās medību sezonas ciparu tabulas parāda kopīgu iezīmi – pieaugot aļņu, staltbriežu un mežacūku skaitam, palielināts šo dzīvnieku maksimāli pieļaujamais nomedīšanas apjoms.
A. Greidiņš uzskata, ka kolektīvu izpratne par dzīvnieku skaita regulēšanu pamazām uzlabojas. Taču, kā nācās novērot Valsts meža dienesta (VMD) sanāksmē, vairāki nodaļu speciālisti par dzīvnieku medību apjoma palielināšanu gan izteicās visai piesardzīgi, un dažubrīd tikai pēc priekšnieku pamudinājuma limits tika paaugstināts, lai gan gandrīz katrs ziņoja, ka lielo pārnadžu un mežacūku skaits ir pieaudzis un mežam vai lauksaimniecības zemei tiek nodarīti postījumi.
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) Austrumu medību iecirkņa vadītājs Arnis Žeijers spriež, ka mežziņi vairās atzīt, ka dzīvnieku patiešām kļūst pārāk daudz. “Viņiem kāds var uzdot jautājumu – kāpēc jūs iepriekšējos gados par to nerunājāt? Man liekas, ka viņi mazliet baidās no atbildības. Nevajag baidīties atzīt, ka iepriekšējā gadā esam pārāk maz saskaitījuši, tāpēc šogad dzīvnieku jau ir krietni vairāk un jānosaka lielāks pieļaujamo nomedījamo dzīvnieku limits. Protams, aļņiem jāņem vērā lielā migrācija, jo arī tās dēļ var palielināties dzīvnieku skaits. Taču vajag pateikt, ka mums šogad ir nevis 10, bet 20 aļņu uz tūkstoš hektāriem. Ja tā ir, dzīvnieku skaits būtiski jāsamazina, jo postījumi valsts mežos palielinās. Jāizšķiras – audzēt mežu vai zvērus.”
Arī Amatas nodaļas pārstāvis Gunārs Plikausis, kas vecākā mežziņa pienākumus pilda otro gadu, atzīst, ka kolēģiem bijusi tendence noteikt pārāk zemus limitu procentus, tāpēc, piemēram, Līgatnes pusē katastrofāli daudz savairojušies staltbrieži un arī mežacūku skaits ir par lielu.
Kolēģu piesardzību virsmežzinis A. Greidiņš skaidro gan ar bažām par plašsaziņas līdzekļu negatīvo reakciju, gan nesenajām izmaiņām VMD, kad, daudziem mežsargiem kļūstot par mežziņiem, darbā nākas daudz vairāk pieņemt patstāvīgus lēmumus. “Katru lēmumu jāprot argumentēt, ja tu to proti, – viss kārtībā. Taču ne visiem tas izdodas, citi vairāk ir darītāji.”
Aļņi ir visur
“Aļņi mūsu mežos jūtas arvien labāk– trešo gadu dzīvnieku skaits nesamazinās, un izskatās, ka viņi ir pilnīgi visur. Tāpēc grūti izaudzēt priežu un apšu jaunaudzes, kam postījumus nodara vai nu laika apstākļi, vai dzīvnieki. Aļņiem pagājušajā gadā noteicām limitu skaita samazināšanai, tāpat rīkosimies arī šogad, lai mežsaimniecība nekļūtu bezjēdzīga,” situāciju Cesvaines nodaļas mežos skaidro vecākais mežzinis Normunds Kārkliņš. Tāpat aļņu cipars kopumā “iet uz augšu” arī pārējām Centrālvidzemes nodaļām. Madonas nodaļā, kā stāsta vecākais mežzinis Aldis Bondars, rudens pusē dzīvnieku bijis tik daudz, ka tie burtiski izsprāguši no mastiem. Ērgļu nodaļas pārstāvis Zintis Āboliņš-Ābols uzsver, ka vislielākais dzīvnieku blīvums ir Jumurdas pusē. Taurenes nodaļa pērno limitu izpildījusi jau pirmajās nedēļās, kas liecina, ka tas noteikts nepareizi.
Liezērē decembrī aļņi ieklīduši lielā skaitā, bet pēc nedēļas jau devušies projām. Savukārt Amatā novērota sezonāla aļņu koncentrācija un dzīvnieku daudzums uzskaitē šogad uzrādīts par 136 ragaiņiem vairāk! G. Plikausis skaidro, ka aļņi skaitīti pēc pēdām sniegā un, iespējams, tobrīd to arī bijis tik daudz. “Taču alnis ir migrants. Tas ir loģiskais izskaidrojums.” Aļņi neesot Amatas kritiskā populācija, piebilst vecākais mežzinis.
VMD Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš skaidro, ka aļņu skaits palielinās arī kaimiņos – Igaunijā, Skandināvijas valstīs, Krievijā. “Tas ir saistīts ar mežizstrādi – aļņu skaits palielinās līdz ar jaunu mežu izveidošanu. Iepriekš šāds pieaugums bija novērots pēc 1962. gada vētrām.” Viņš iesaka vietās, kur nodarīti lieli mežu postījumi, droši paredzēt lielāku limitu – līdz pat 45%. “Ar uzskaiti nav vērts spēlēties. Ja reiz posta, vairāk jāmedī,” piebilst J. Ozoliņš.
Centrālvidzemes virsmežniecības uzskaite rāda, ka kopumā aļņu populācija pieaugusi par 338 dzīvniekiem un palielinājies arī nomedīto dzīvnieku skaits. Ja 2011./2012. gadā nomedīti 384 aļņi, pērn – 590, savukārt jaunajā sezonā limits paredz, ka var nomedīt 797 dzīvniekus jeb 27% no populācijas.
“Ja mednieki šo limitu saprātīgi īstenos, situācijai jāuzlabojas. Jāskatās, kā viņiem veicas, un, ja neizdodas tik labi, kā plānots, jārunā ar kolektīviem. Taču vienā gadā to nevar izdarīt,” uz ciešāku komunikāciju ar medniekiem savus padotos mudina A. Greidiņš.
Staltbriežu limits vietām pāri 35%
Staltbiežu skaits, salīdzinot ar pagājušo medību sezonu, palielinājies par 491 dzīvnieku. 2011./2012. gadā nomedīti 247, pērn – 575, šīs sezonas limits nosaka – 985 jeb 20%.
Par staltbriežu “karsto punktu” Centrālvidzemē A. Greidiņš nosauc Amatas nodaļu. Šķiet, ka šogad izdevies medniekus pārliecināt, ka pārlieku kuplajam dzīvnieku skaitam nepieciešams lielāks limits. Kā stāsta G. Plikausis, visgrūtāk nācies izskaidrot, ka lielākais pieļaujamais nomedījamo pārnadžu limits nav medniekiem obligāts cipars. Pagājušajā medību sezonā izdevies noteikt diviem formējumiem 30% limitu, jaunie limiti paredz jau 35% – pieciem formējumiem. “Nekad vēl neesmu briežiem 35% projektējis!” piebilst G. Plikausis.
Lielāks procents nekā amatiešiem noteikts tikai vienam kolektīvam – Ērgļu nodaļā “Driādai”, kas no 24% pērn limitu paaugstinājusi līdz 36% šosezon.
Tomēr lielākā daļa pārējo kolektīvu limitu plāno, lai saglabātu dzīvnieku skaitu vai pat to palielinātu. Taurenes nodaļas pārstāvis stāsta, ka, piemēram, “Drustu” mednieki trīs četrus gadus briežus likuši mierā, lai populācija pavairotos.
VMD vecākais referents Valters Lūsis norāda, ka kopumā briežu pieaugums Centrālvidzemē jāvērtē kā liels. “Normālā dzimumstruktūrā bioloģiskajam pieaugumam vajadzētu būt 35%. Taču visā Latvijā staltbriežu populācijai ir nepareiza dzimumstruktūra.” Viņš kritiski novērtē tās nodaļas, kas vēlas samazināt populācijas skaitu uz buļļu rēķina. “Cesvaines nodaļā saplānots pilnīgi nepareizi. Viņi vēlas dzīvnieku skaita samazinājumu, taču tik un tā paredz vairāk šaut buļļus! Pareizā proporcija būtu: 25% buļļu, 30% teļu un pārējās – govis.”
Virsmežzinis A. Greidiņš uzskata, ka par šo tematu var gari un plaši diskutēt, taču tāpat katram būs savs viedoklis. “Kad medību kolektīvs iet uz mežu, protams, ka mednieki šaus bulli un teļš būs otrajā plānā. Taču lielos postījumus nodara tieši teļi.”
Postījumus palīdzot radīt arī paši zemnieki, atstājot uz lauka ziemai sagatavotos skābsiena ruļļus, ko staltbrieži plucinot gardu muti. Centrālvidzemē populācijas blīvumu ietekmē ne tikai Gaujas nacionālā parka teritorija, bet arī Teiču dabas rezervāts.
VMD ieteikumus laiž gar ausīm
Mežacūku uzskaitē šosezon uzrādīts par 270 dzīvniekiem vairāk nekā pērn. 2011./2012. gadā nomedīta 2491, pagājušajā sezonā – 3912, jaunais limits atļauj 5517 dzīvnieku medības jeb 76,7% no populācijas.
“Ērgļu nodaļā mežacūkas joprojām ir sāpīgākais jautājums,” atzīst Z. Āboliņš-Ābols. Tieši Jumurdas un Vestienas pagastos mežacūku postījumi kļuvuši par ieilgušu un neatrisināmu konfliktu starp lauksaimniekiem un medniekiem desmit gadu garumā. “Ja runājam par Jumurdu, tur ir citāda medību struktūra un citi mērķi, kas nesakrīt ar lauksaimnieku mērķiem. Tur tik daudz nav runas par cūku skaitu, kā par saimniekošanu un cilvēciskām attiecībām. Cūkas ir tikai iemesls,” savu vērtējumu mežacūku karam sniedz V. Lūsis. “Cilvēki savā starpā vairs nekomunicē, jo, piemēram, zemniekiem jau radies naids pret šo situāciju. Tad ir grūti sarunāties. Katrā vietā šī situācija ir atšķirīga, taču bez komunikācijas to nevar atrisināt,” vērtē A. Greidiņš, taču piebilst, ka ir vērojams arī progress, jo, piemēram, mednieku kolektīvs “Driāda”, kas bija izpelnījies lielāko kritiku par populācijas apsaimniekošanu, pēdējos gados nomedījis lielāko pieļaujamo mežacūku skaitu. Pērn kolektīva izpildītais limits bija 295 mežacūkas, jaunajā medību sezonā “Driādai” noteikts 300 medījamu dzīvnieku jeb 192% no populācijas.
“Lieciet kaut vai 200%,” postījumu vietās iesaka plānot J. Ozoliņš, taču ne visi kolektīvi seko VMD Medību daļas speciālistu padomam. “Nezinu, kāpēc virsmežniecības mūs neklausa,” spriež viņa kolēģis V. Lūsis un turpina: “Normālos apstākļos dzīvnieku bioloģiskais pieaugums ir 150 – 200%. Līdz sezonas sākumam izdzīvo labi ja 100%. Tātad dzīvnieku skaits dubultojas un visi grib ēst, taču nodaļu mežziņi plāno limitu ap 80%, lai gan VMD pauda viedokli, ka jāliek vismaz 100%.”
Daudzi kolektīvi, kuru medību teritorijās ir cūku ka biezs, nomedī pat krietni mazāk, nekā atļauts. Bēdīgi slavenā Ērgļu nodaļa no 963 atļautajiem dzīvniekiem nomedīja 789, t. i., par 174 mežacūkām mazāk. Šīs sezonas limitā noteikti jau 1034 dzīvnieki. Jautāts, cik reāla ir tik liela cūku skaita nomedīšana, A. Greidiņš mierina, ka situācija jau normalizējoties, taču piespiest medniekus nomedīt, cik noteikts limitā, nav VMD spēkos. “Mednieki medīs, tikai jautājums, vai nomedīs pieaugušās sivēnmātes. Viņi taču grib nomedīt lielu kuili, bet tādu vairs nav tik daudz palicis.”
V. Lūsis šaubās, ka medniekiem būs pa spēkam nomedīt vairāk nekā tūkstoti mežacūku. “Te vienīgais variants ir medīt cūkumātes. Nomedīsiet divas līdz trīs mātes, mīnusā aizies 20 sivēni. Taču medniekiem tas nav pieņemams.”
“Spiež” uz āžiem
Stirnu skaitu pēdējās trīs bargās ziemas ir pamatīgi paretinājušas, to parāda arī uzskaites cipari, tāpēc mednieki tās nav centušies medīt. Šīs sezonas limits pieļauj 1518 dzīvnieku medības jeb 14% no populācijas apjoma.
“Stirnas izskatās novārgušas. Tāpēc mednieki nemedī mātītes un kazlēnus, galvenokārt – āžus,” Cesvaines nodaļas “stirnāžu politiku” skaidro N. Kārkliņš. Kaimiņš A. Bondars no Madonas nodaļas stirnu nosauc par apdraudētu sugu, populācija samazinājusies ievērojami. “Pagājušajā gadā daudzām stirnām sadzima pat pa trīs kazlēniem, taču ne mazums arī aizgāja bojā. Kolektīvi stirnām lika mieru, nomedīja tikai kādu švakāku āzīti.” Līdzīgi situāciju raksturoja arī Taurenes, Ērgļu, Amatas nodaļu pārstāvji.
“Mazais stirnāžu nomedīšanas procents ir labs, bet, ja viss vērsts uz āžiem, nav labi,” aizrāda J. Ozoliņš. Piemēram, Madonas nodaļa ieplānojusi nomedīt 248 stirnāžus, no tiem 98 āžus un 150 kazas un kazlēnus. “Tā nav normāla proporcija. Jābūt 60 āžiem un pārējiem – kazām un kazlēniem. Āžus jau tāpat medī vairāk, un tas rada disproporciju. Uz vienu āzi sanāk divas līdz trīs kazas,” uzsver VMD vecākais referents V. Lūsis, norādot, ka visām nodaļām āžu nomedīšanas procents ir par lielu. “VMD varētu to administratīvi regulēt, taču mēs gribam, lai medniekiem pašiem veidojas izpratne. Visu nevar noadministrēt un izkontrolēt – katram ganu nepieliksi. Mednieki vairāk jāizglīto.”
Ar viņu vienisprātis ir virsmežzinis: “Tas ir darbs visiem kopā. Cik ātri mainīsies vidējais Latvijas mednieks, nevaram pateikt, taču viņš ir jāmāca un jāizglīto.”
Centrālvidzemes virsmežniecības sanāksmes noslēgumā A. Greidiņš nocitēja Jāņa Baumaņa seminārā aizgūtu atziņu: “Populācijas dzimuma un vecuma struktūra ir tas instruments, kas jāizmanto, lai samazinātu postījumus un izmainītu pieaugumu,” un piebilda: “Tas ir vienīgais VMD instruments, kas ir mūsu rokās, taču ne vienmēr mēs to izmantojam.”
Materiāls sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
