Vaira Paegle grāmatā iepazīstina Ameriku ar Latvijas brīvības ērkšķiem 0
ASV grāmatnīcās ir nonākusi ilggadējās Latvijas politiķes Vairas Paegles piecu gadu laikā tapusī grāmata “Brīvības ērkšķi. Trimdinieka atgriešanās Latvijā”. Bijusī politiķe cer, ka tā kādreiz varētu iznākt arī latviešu valodā, bet angliski to rakstījusi tāpēc, ka tā paredzēta tai trimdas pēcteču paaudzei, kura vairs nerunā latviski.
“Tie latviski runājošie jaunieši, kas pulcējas vasaras nometnēs Latvijā un Garezerā, labi, ja ir trīs līdz četri procenti no bijušajiem trimdiniekiem. Kad saviem draugiem un paziņām pastāstīju, ka rakstu grāmatu, pirmais jautājums, ko man uzdeva, bija, vai tā būs angliski,” pastāstīja autore.
Grāmata vēsta par to laiku, kad Vaira Paegle, būdama divgadīgs bērns, kopā ar vecākiem, tēvu Arvīdu Zerviņu, privāti praktizējošu radiologu, un māti Almu, pazīstamu ginekoloģi, 1944. gadā bija spiesta pamest Latviju, lai dotos uz bēgļu nometnēm Vācijā.
Tas ir stāsts par dzīvi Amerikā, par atgriešanos Latvijā un iesaistīšanos politikā, par vilšanos un atpakaļceļu uz Ameriku.
Paegles vēstījums ir bagātīgi piesātināts ar vēsturiskiem faktiem – gan par deportācijām, gan neatkarības atgūšanu, gan arī personiskām pārdomām par vairākkārtēju tikšanos ar Sibīrijas latviešiem, “Tautas partijas” laiku un attiecībām ar tās redzamākajām personām.
“Līdz šim par bēgļu gadiem nekas patiess nebija uzrakstīts, visa tā lieta tika idealizēta. Daudzi teica: tiklīdz Latvija būs brīva, pastalās vai basām kājām mēs brauksim atpakaļ. Tāpēc man likās, ka vajag uzrakstīt kaut ko reālāku. Grāmata nav autobiogrāfija, tā ir memuāri, kur esmu izvēlējusies spilgtus momentus, emocionālus, dažkārt humora pilnus, kādreiz varbūt ne pārāk objektīvus, lai raksturotu, kā es to laikmetu personīgi uztveru un atceros. Trimda un atgriešanās ir universāla tēma. Daudzi domāja, ja būs brīvība, būs demokrātija un atrisināsies visas problēmas. Latvija uzziedēs kā roze, bet daudzi aizmirst, ka rozei ir ērkšķi un tos mēs sajūtam vēl tagad,” saka Vaira Paegle.
Autorei radošajā procesā daudz palīdzējušas ne tikai pašas fiksēti notikumi, kad viņa 1987. gadā atgriezās Latvijā, bet neatsverams palīgs bijušas tēva pierakstītās atmiņas.
“Zinu, ka esmu uzkāpusi daudziem uz papēžiem, ka nepatiks tas, ko es rakstu, bet es jau neesmu tāds cilvēks, kas par to uztraucas. Rakstīju tā, kā es izjutu to laiku” neslēpj bijusī politiķe.
Vaira Paegle 2010.gadā atgriezās Amerikā pēc vilšanās Latvijas politikā un brīvprātīgi darbojos domnīcā Vašingtonā,
kur tika analizēti demokrātijas attīstības jautājumi, rakstīja par drošības jautājumiem, par NATO, par Eiropas Savienību, bet tagad baudot pensionāres dzīvi un šad tad uzrakstot arī pa kādam rakstam Amerikas laikrakstos.
“Nereti uz Latviju pastrādāt brauc Amerikas Latviešu apvienības stipendiāti un ir sajūsmā par šo iespēju. Bet kāpēc viņus nesūta, piemēram, pastrādāt uz Krievija pierobežu kādā pansionātā vai kur citur, lai viņi varētu ieraudzīt patieso ainu, to, ka dzīve Latvijā ne vienmēr ir viegla. Viņi diemžēl strādā mākslīgā vidē. Vai nav brīnišķīgi darboties Nacionālajā bibliotēkā! Tur taču neredz to plaisu, kas pastāv starp bagātajiem un nabadzīgajiem, bet tā ir milzīga un man par to sāp sirds. Īpaši jūtama diskriminācija pret gados vecākajiem cilvēkiem. Būdama politiķe, nebiju spējīga nosargāt šos cilvēkus, kuri ir vistrauslākie mūsu sabiedrībā,” atzīst Paegle.
Autorei nav veicies ar Amerikas izdevniecību, kurai viņa sākotnēji uzticēja savas grāmatas izdošanu, jo izdevējs nav pildījis vienošanos, tāpēc tā nākusi klajā Latvijas izdevniecības “Vesta -LK” sērijā “Laika grāmata” un drukāta Jelgavas tipogrāfijā.
