Gatis Krūmiņš: Vainot latviešus deportācijās nav korekti 6
Izcelt priekšplānā latviešus kā atbildīgos par 1949. gada 25. marta deportāciju nav korekti, saka Vidzemes Augstskolas rektors vēsturnieks Gatis Krūmiņš, vērtējot neseno Valsts prezidenta runu deportāciju piemiņas pasākumā pie Brīvības pieminekļa. 2008. gadā G. Krūmiņam bijusi izdevība ar izsūtīšanu saistītos dokumentus pētīt Maskavā, Krievijas Sociālpolitiskās vēstures arhīvā, kad tas vēl bijis pieejams arī mūsu valsts vēsturniekiem.
1949. gada 18. janvārī visu trīs Baltijas valstu komunistisko partiju pirmos sekretārus “uz paklāja” izsauca J. Staļins.
Tikšanās ilga tikai 45 minūtes un tā bija pēdējā reize, kad baltieši redzēja vaigā PSRS vadoni.
Sarunas galvenais temats bija kolektivizācija un kāpēc tā kavējas.
Maskavai bija radušās aizdomas, ka Latvijā ar kolektivizāciju nesteidzas. Izsmeļošā pārskatā uz 13 lappusēm bija izklāstīta situācija Latvijas PSR, tajā skaitā arī Latvijas Komunistiskās partijas vadītāja Jāņa Kalnbērziņa izteikumi par kolektivizāciju un deportācijām.
Pēc viņa aprēķiniem kolektivizācija varot beigties 1951. – 1952. gadā, bet, runājot par izsūtīšanām, pieminējis Lietuvas PSR, kur daļa kulaku jau izsūtīti, taču lietas nevis uzlabojušās, bet pasliktinājušās. “Lietuvā CK sekretārs pa galvaspilsētu brauc bruņumašīnā, bet es savā pilsētā kājām staigāju,” teicis Kalnbērziņš.
Apjomīgais ziņojums liecina, ka Latvijas Komunistiskās partijas vadība nebija deportāciju atbalstītāja, centās šo akciju, kā arī viensētu likvidāciju novilcināt.
Būtiski atcerēties, ka daļa okupācijas varas pārstāvju – izpildkomiteju priekšsēdētāji, partorgi un komsorgi – pēc kara, kad no Latvijas bija aizbraucis liels skaits iedzīvotāju, ieguva viņu īpašumus. Papētīju Turaidas pusē, kur viens no viņiem bija dabūjis Turaidas muižas centru. Taču, kad bija jāstājas paraugkolhozā, stingri pret to iestājās, kad tas nelīdzēja, aizgāja turpat aiz muižas ēkas un pakārās. Daudzi vietējie komunisti uzskatīja, ka cilvēku sadzīšana kolhozos ir kļūda, jo bija redzējuši, kā tā notiek Krievijā.
Uzticamu partijas cilvēku no vietējiem latviešiem nebija daudz, tāpēc okupācijas vara simtiem partorgu iesūtīja no Padomju Savienības, kas bija “nozombēti” Staļina režīmā. Ar latviešu uzvārdiem, taču daudzi latviski pat nemācēja. Vai mēs viņus varam droši saukt par “vietējiem latviešiem”, kas sadarbojās ar okupācijas varu?
Pēc vizītes pie Staļina bija skaidrs, ka ar kolektivizāciju jāpasteidzas. Kalnbērziņš labi zināja padomju sistēmu –represijās cieta viņa ģimene, sieva mira padomju cietumā.
1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu, kas jāvērtē kā nozīmīgākais dokuments 1949. gada deportācijas organizēšanā, kurā noteica precīzu akcijas realizācijas laiku, izsūtāmo skaitu un rajonus, kuros cilvēki jāizvieto. Izvešanai par pamatu ņēma tā saucamo kulaku sarakstus, kuros vietējās izpildkomitejas jau 1947. un 1948. gadā apkopoja informāciju par cilvēkiem, kas atbilst noteiktai ekonomiskai kategorijai. Sarakstus izmantoja nodokļu aprēķināšanai – padomju vara centās vājināt saimniecības ar nesamērīgi augstiem nodokļiem un nodevām, daudzas saimniecības šā iemesla dēļ izputēja. Taču kulaku sarakstiem nebija saistības ne ar kolhozu veidošanu, ne deportācijām.
Deportēto sarakstu sastādīšana notika pagastos, partijas organizācijās. Ar “augšām” tie nebija jāsaskaņo.
Ne visus, kas bija ierakstīti kulaku sarakstos, iekļāva izsūtāmo listē. Par sarakstu veidošanu notika informācijas noplūde, bija cilvēki, kas, uzzinot, ka viņu vārds ir sarakstā, pārcēlās uz citu dzīvesvietu un no izsūtīšanas izvairījās.
Tā saucamajiem “istrebiteļiem” vajadzēja piedalīties deportāciju organizēšanā. Šodien varam gudri spriedelēt, kāpēc latvieši iestājās viņu rindās, taču situācijas tolaik veidojās neiedomājami traģiskas. Ģimene Latvijā tika augstu vērtēta un, ja tā tika apdraudēta, cilvēki bija gatavi upurēt pat valstiskās vērtības, lai tikai glābtu tuviniekus. Viņi jau negāja “istrebiteļos” ar domu organizēt savu tautiešu deportācijas.
Ir jāapzinās, ka nekā tāda nebūtu, ja Latvija nebūtu zaudējusi savu neatkarību un šeit nesaimniekotu padomju okupācijas vara. Tas ir galvenais akcents, kas vienmēr jāpatur prātā. Ko mēs varam darīt? Runāt par šīm lietām atklāti un godīgi.
