Vainīgs tikai viens būvinženieris? 4
Vairāk nekā sešus gadus pēc notikušās traģēdijas un četrus gadus pēc pirmās tiesas sēdes vakar pirmās instances tiesā tika nolasīts spriedums, kuru ar nepacietību ilgi gaidīja daudzi cilvēki Latvijā – ne tikai 2013. gada 21. novembrī Rīgā, Zolitūdē, sabrukušajā lielveikalā “Maxima” dzīvību zaudējušo 54 cilvēku tuvinieki un cietušie.
Un daudzus vakar pārsteidza šis spriedums, kura lasīšana notika visu dienu.
Saīsinātais spriedums bija uz 850 lapām, tā rezultatīvo daļu Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesnesis Erlens Ernstsons ar vairākiem pārtraukumiem lasīja vairāk nekā sešas stundas.
Taču svarīgākais notika pirmajās 15 tiesas sēdes minūtēs, kad tiesnesis paziņoja, ka būvinženierim Ivaram Sergetam piespriež sešu gadu cietumsodu, kamēr pārējie astoņi apsūdzētie attaisnoti.
To dzirdot, daļa cietušo demonstratīvi atstāja zāli. I. Sergetam pielemtās cietušajiem maksājamās kompensācijas ir 5,5 miljonu eiro kopsummā.
I. Sergeta advokāts Artūrs Zvejsalnieks pēc šāda sprieduma uzzināšanas sacīja: “Vai tad uz pasaules vispār vēl kāds tic, ka tikai viņš pie visa vainīgs? Šodienas spriedums liecina, ka izmeklēšana bija nekāda un vainīgie tiesas zālē nebija.”
Sprieduma nolasīšanas beigās tiesnesis E. Ernstsons piebilda, ka tiesa pieņēmusi vēl divus blakuslēmumus. Tiesa aicināja prokuratūru lemt par kriminālprocesa uzsākšanu pret sabrukušās ēkas metāla konstrukciju ražotāja, nu jau likvidētā SIA “Vikom Industry” bijušajām amatpersonām un darbiniekiem.
“Vikom Industry” likvidēts tieši pirms gada. Uzņēmuma vienīgais īpašnieks bija Vladislavs Podgurskis. Pieņemot blakuslēmumu par ēkas metāla konstrukciju ražotāju “Vikom Industry”, tiesa saskatījusi uzņēmuma iespējamos izdarītos pārkāpumus. “Noilgums attiecībā uz šo uzņēmumu būs 2021. gadā, tā ka vēl ir laiks izvērtēt,” bažas par izsprukšanu no atbildības ilgā tiesas procesa dēļ noraidīja Ernstsons.
Uz sprieduma nolasīšanu – 30 cietušie un tuvinieki
Sprieduma paziņošana vakar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesā bija noteikta plkst. 10 no rīta, bet pirmie cietušie sāka pulcēties jau pirms plkst. 9. Vispirms viņiem bija jātiek garām policijas automašīnai ar iedegtām bākugunīm, pēc tam policija pārbaudīja somu saturu, un tikai tad viņi varēja nokļūt līdz tiesas konferenču zālei.
Zolitūdes traģēdijas krimināllietā pirmā tiesas sēde notika pirms četriem gadiem, 2015. gada 8. decembrī, izstāžu centrā Ķīpsalā, un uz to bija ieradušies vairāk nekā simt cietušo. Līdz šim šajā procesā kopumā notikušas 198 tiesas sēdes, un vakar uz sprieduma pasludināšanu bija ieradušies vairs tikai apmēram 30 cietušie un viņu tuvinieki. Dažiem no viņiem bija nepieciešama tulkošana no latviešu valodas uz krievu, kas tika nodrošināta.
Uz apsūdzēto sola sēdēja deviņi – būvinženieris Ivars Sergets, veikala projekta būvekspertīzes veicējs Andris Gulbis, būvuzraugs Mārtiņš Draudiņš, arhitekts Andris Kalinka, uzņēmuma “Re&Re” būvdarbu vadītājs Staņislavs Kumpiņš un “Maxima Latvija” darba aizsardzības vecākā eksperte Inna Šuvajeva, kā arī trīs Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieki – Jānis Balodis, Juridiskās nodaļas Būvniecības uzraudzības nodaļas eksperte Marika Treija un būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova. Aiz viņiem vairākās rindās sēdēja advokāti.
Kad tiesnesis E. Ernstsons paziņoja par I. Sergetam piespriesto sodu, pārējos attaisnojot, daļa cietušo atstāja zāli. Tiesnesis gan norādīja, ka to drīkst darīt tikai tiesas pārtraukumā. Tiesnesis aicināja policijas darbiniekus nodrošināt kārtību.
Cietušo pārstāve Regīna Ločmele-Luņova pēc tam atzina, ka tiesas sēdi kā protestu pret dzirdēto izdevies atstāt deviņiem cietušo pārstāvjiem.
Pārējie cietušie un viņu tuvinieki zāli atstāja pirmā pārtraukuma laikā un tajā vairs neatgriezās.
“Sanāk, ka vienīgais vainīgais ir Sergets. Taču īstenībā visi, kas sēdēja uz apsūdzēto sola, ir ar savu pienesumu šajā nāves slazdā. Dīvaini, ka šajā situācijā par vainīgo atzina tikai vienu, bet pārējiem – nekas. Traģēdiju izraisīja visu šo cilvēku darbība vai bezdarbība. Tiesa, manuprāt, ne pārāk kvalificēti noteica spriedumu. Manuprāt, tas nav taisnīgs spriedums,” sacīja Vjačeslavs Troickis, kurš Zolitūdes traģēdijā zaudēja sievu, kas līdz tam bijusi sirmā kunga acis un saikne ar ārpasauli. Viņš ir neredzīgs un devās prom pirmajā tiesas pārtraukumā.
Kompensācijās nolemj 5,5 miljonus eiro
Pārējā sprieduma daļa, ko tiesnesis lasīja vairākas stundas, bija par pieprasītajām kompensācijām cietušajiem un upuru tuviniekiem.
Tās noteiktas apmēram 5,5 miljonu eiro apmērā, un tās tiesa noteica piedzīt no vienīgā vainīgā – Sergeta.
Kompensācijas ir dažādas – sākot ar dažiem desmitiem eiro, 1000 eiro, 20–50 tūkstoši eiro un beidzot ar 100 tūkstošiem eiro. Sergetam kompensācijas jāsamaksā 30 dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās brīža. “Maxima” prasītā vairāk nekā miljona eiro kompensācija tika noraidīta.
Kompensācijas nav piešķirtas visiem, kas tās prasīja, vēlāk atzina tiesnesis Ernstsons. Vairāk nekā desmit kompensāciju pieprasījumu atteikti, jo prokurori nepamatoti daļu cilvēku atzinuši par cietušajiem.
Prokuratūra Sergetam, Gulbim, Draudiņam, Kalinkam, Kumpiņam prasīja piemērot septiņu gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanu, bet pārējiem piecu gadu cietumsodu. Reālu cietumsodu piesprieda tikai Sergetam, ieskaitot tajā apcietinājumā jau pavadīto laiku – 13 dienas. Sergetam arī liegts piecus gadus pildīt atbildīgā būvkonstrukciju vadītāja pienākumus.
Prokurori strādājuši nekvalitatīvi
Tiesa arī informēja Ģenerālprokuratūru, ka lietā iesaistītie prokurori – Agris Skradailis, Kaspars Cakuls un Jekaterina Kušakova – nav pienācīgi pildījuši savus pienākumus, uzraugot pirmstiesas izmeklēšanu un uzturot valsts apsūdzību.
Skaidrojot prokuroru darbības, tiesnesis uzsvēra, ka “pie vieniem un tiem pašiem apstākļiem viņi cēluši pretrunīgas, viens otru izslēdzošas apsūdzības”.
Tiesa arī bija neapmierināta, ka prokurori piegādājuši vairākus desmitus tūkstošu, varbūt pat simts tūkstošu dažādu lietisko pierādījumu, kas bijuši nesistematizēti, daļai nav bijusi saskatāma saistība ar izskatāmo lietu, piemēram, iesniegta tējkannas lietošanas instrukcija un tamlīdzīgi.
Prokurori pārsteigti par tiesas spriedumu Zolitūdes traģēdijas krimināllietā un pēc iepazīšanās ar pilnu spriedumu lems par apelācijas protesta iesniegšanu, vēstī LETA.
Pēc sprieduma nolasīšanas prokurori vairākkārt žurnālistiem atkārtoja, ka viņiem nav skaidra tiesas motivācija, jo vēl nav pieejams pilns tiesas spriedums. Tajā pašā laikā prokurori uzskata, ka izdarīts viss maksimālais pirmstiesas izmeklēšanā un kriminālprocesa uzraudzībā. Skradailis nedomā, ka šāds tiesas spriedums ir prokuratūras atbildība, taču viņš vispirms vēlas sagaidīt motivētu sprieduma tekstu, lai pieņemtu detalizētākus secinājumus.
“Ja paliekam pie sava uzskata un pierādījumiem, tad apelācijas protests viennozīmīgi sekos,” paziņoja Skradailis.
Arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers kategoriski noraidījis kritiku par prokuroru darbu. Viņš norādīja, ka šajā lietā tikusi veikta pastiprināta uzraudzība pār kriminālprocesa izmeklēšanu un valsts apsūdzības uzturēšanu. Apsūdzību uzturošie prokurori arī esot atslogoti no citu krimināllietu izmeklēšanas, lai viņi pilnvērtīgāk varētu iesaistīties traģēdijas lietas uzraudzībā un izmeklēšanā.
Tiesnesis: “Mūsu instruments ir pierādījumi.”
Regīna Ločmele-Luņova cietušo vārdā izteica viedokli, ka tiesas spriedums ir “farss, sešu gadu ilguša procesa ņirgāšanās rezultāts”. “Mums ir vienalga, kurā tiesvedības, pirmsizmeklēšanas stadijā, prokuratūras darbā tika pieļautas kļūdas, kā dēļ no uz apsūdzēto sola sēdošiem deviņiem cilvēkiem astoņus atzina par nevainīgiem.
Mēs vēlējāmies taisnīgu tiesu un taisnīgu spriedumu. Mēs gribējām vainīgo 54 cilvēku bojāejā.
Ja pašlaik tiesa uzskata, ka tajā vainojams viens vienīgais Sergets, kurš pieļāva kļūdu, tad mēs vēlamies, lai viņam blakus sēž valsts, kura pieļāvusi tādu būvniecības procesu, kas ļauj viena cilvēka kļūdai pārvērsties veikala sabrukšanā.”
“Tiesnesis nedrīkst ietekmēties no sabiedrības viedokļa. Mēs nejūtamies vainīgi, ka esam šādu spriedumu pieņēmuši,” pēc sprieduma nolasīšanas žurnālistiem atzina tiesnesis Ernstsons. Tiešā veidā spiediens uz tiesnešiem procesa laikā neesot izdarīts, taču bija piketi un “citas padarīšanas”, piebilda Ernstsons.
“Mēs kā tiesa skatāmies objektīvi, taisnīgi. Mūsu galvenais instruments ir pierādījumi,” uzsvēra tiesnesis, kurš piekrita, ka spriedums savā ziņā ir “pārgalvīgs”, ņemot vērā sabiedrības uzskatu, ka visiem uz apsūdzēto sola nosēdinātajiem jāsēž cietumā.
Skaidrojot, kāpēc lietā ir tik daudz attaisnoto, Ernstsons norādīja, ka tiesa nesaskatīja viņu darbībā noziedzīgas darbības. “Veicot tiesas izmeklēšanu, izkristalizējās galvenais cēlonis veikala jumta konstrukciju nogruvumā – nepareizi kopņu aprēķini,” uzsvēra Ernstsons.
Būvniecības dalībnieku vaina vai nevainīgums vērtējams, ņemot vērā viņu atbildības sadalījumu, ko ietekmē specializācija, sertifikācija un tiesiskās paļāvības funkcija. “Vērtējot no šī skatpunkta, būvniecībā iesaistītie atbild par savas kompetences jautājumiem savas kompetences ietvaros.”
Lems par sprieduma pārsūdzēšanu
Tiesa desmit dienas gaidīs pieteikumus par pilnā sprieduma sagatavošanu (pirmais jau iesniegts, kad vēl spriedums nebija nolasīts līdz galam). Tad tiesai ir divas nedēļas laika, lai sagatavotu pilno spriedumu. Ja tiesa šajā laikā nepagūst to izdarīt, tad likums šo termiņu ļauj pagarināt. Vakar tiesnesis Ernstsons atturējās prognozēt, vai viņam būs nepieciešams papildu laiks un cik ilgs tas varētu būt. Pilnu spriedumu var pārsūdzēt 20 dienu laikā.
Pēc iepazīšanās ar pilno spriedumu un tiesas motivāciju, cietušos pārstāvošā biedrība “Zolitude 21.11.”, konsultējoties ar advokātiem, pieņems lēmumu par tālāku rīcību. Tiesas spriedumu plāno pārsūdzēt arī būvinženiera Sergeta advokāts, vēsta LETA.
Pirmās instances tiesas spriedums Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apliecina, ka apsūdzība un izmeklēšana ir bijusi “katastrofālas kvalitātes”, pauda Sergeta advokāts Artūrs Zvejsalnieks. Viņš uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm vajadzēja prasīt starptautisku palīdzību šādas katastrofas iemeslu izmeklēšanai. Tāpat tagad vajadzētu veikt “izmeklēšanu par izmeklēšanas kvalitāti”, uzskata Zvejsalnieks.
