Gunārs Nāgels: Jūnijs latviešiem ir reizē prieku un bēdu mēnesis 6
Gunārs Nāgels, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jūnijs latviešiem ir reizē prieku un bēdu mēnesis. Jāņi, okupācija, izvešanas.
Mums visiem zināmas lielās bēdas – nošaušana un izvešana, bet arī bija neskaitāmi daudzas mazas bēdas, sākot jau ar pirmajām okupācijas dienām.
Ja arī vadonis Kārlis Ulmanis, uzrunājot tautu pirmajā okupācijas dienā, 17. jūnijā, teica, ka viss ir kārtībā, ka viss notiek ar valdības ziņu un ka okupācijas armija ir draudzīgi spēki, tomēr daudziem bija skaidrs, ka vecie laiki ir beigušies un ka “jaunie laiki” varēs nest dažādus nejaukus pārsteigumus. Tāpēc rīkojās attiecīgi.
Maniem vecākiem bija paredzētas lielas kāzas Sv. Pētera baznīcā Vecrīgā 1940. gadā tieši Jāņos – nedēļu pēc okupācijas sākuma – ar sekojošām plašām svinībām.
“Jaunie laiki” lika viņiem atcelt visu paredzēto un precēties mācītāja dzīvoklī Antonijas ielā 22. jūnijā.
No otras puses, daži uzskatīja “jaunos laikus” par jaunām iespējām. Manas mammas audžumāte kā kāzu dāvanu jaunajam pārim bija iecerējusi guļamistabas mēbeļu iekārtu. Par to jau bija samaksājusi mazpilsētas galdniekam. Kā man stāstīja mamma, galdnieks “kļuva par komunistu” un paturēja naudu, bet neatdeva solītās mēbeles.
Pēdējās nedēļās ir bieži dzirdēti apgalvojumi, ka 1940./1941. “Baigajā gadā” bija ļoti daudz latviešu kolaboratoru, minot vainīgo (jeb “perpetratoru”) skaitu kā pat lielāku nekā 10 000. Ir izteikta nožēla, ka nav vēl pietiekami darīts, lai šos vainīgos atmaskotu.
Kā tad ir vērtējama minētā galdnieka rīcība? Vai kā ideoloģiska pārliecība par padomju un komunisma taisnīgumu vai kā vienkārši sīka blēdība? Vai viņš ir viens no tiem 10 000 vainīgajiem, kuri jāatklāj un kuru vārdi jāieraksta kādā “Melnā grāmatā”? Šaubos.
Pārsteidzošā kārtā pēdējos atjaunotās neatkarības 30 gados ir ļoti maz izdarīts, lai atklātu īstos vainīgos. Daudz ir iespējams, izmantojot pat tikai tos arhīvus, kuri palikuši Latvijā.
Kur ir 1940./1941. gada čekas štata darbinieku saraksts par visu Latviju, norādot, kuri ir vietējie un kuri ir iesūtīti no Padomju Savienības? Nav.
Šāds darbs prasa rūpīgu un zinīgu arhīva izpēti.
Tieši “Baigais gads” ir tas, kas vieno visas trīs tautas daļas – trimdiniekus, izsūtītos un Latvijā palikušos.
Tāpēc vēl jo svarīgāk, ka tas tiek līdz sīkumiem izpētīts un pētījumu secinājumi padarīti visiem zināmi saprotamā veidā.
Un izbeigsim kolektīvu “mea culpa” par 10 000 latviešu “perpetratoriem”, tā vietā uzskaitot īstos vainīgos.
