– Latvijā no 1918. gada ir bijuši zviedri, vācieši un krievi, un nevienam no viņiem nav nekāds sliktums gadījies. Taču daudzi negrib saprast, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta un līdz pat šai baltai dienai tās sekas ir jūtamas. Mums ir jāsaglabā sava nacionālā valsts. 6
– Nepretojos jūsu teiktajam, bet tajā pašā laikā nav jābaidās no citiem. Mums ir jābūt lepniem par sevi. Es pilnībā saprotu sava drauga Roberta Zīles viedokli, bet ne visai Nacionālās apvienības politikai es pilnībā piekrītu. Taču tik un tā uzskatu, ka tādi tēvzemieši, kas aizstāv latviešus, ir ne tikai vajadzīgi, bet nepieciešami Latvijai.
– Kamēr mums nebūs izglītotu latviešu, tikmēr Latvija nepacelsies. No Ķīnas, Krievijas vai Eiropas izglītotus cilvēkus neievedīsim. Latviešiem pašiem viss jāiemācās.
– Mums ir pārāk daudz augstskolu, un pārāk liela daļa no tām ir vājas. Ir jāfokusē uz tām, kuras ir starptautiski konkurētspējīgas.
I. Bušmanis: – Valsts pie vainas?
– Daudzas augstskolas ir privātas ar vājām programmām, taču valsts tās atbalsta.
– Vai izglītības trūkumu manāt savā uzņēmumā?
– Nē, man ir seši izcili inženieri, kuri izglītoti Latvijā. Vasarā bija četri praktikanti no Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes, labi sagatavoti. Kad Jelgavā universitāte izsludināja pirmo uzņemšanu 1938. gadā, mana mamma iestājās.
– Esat uz Latviju atvedis indiāņu spēli…
– Lakross ir indiāņu spēle, kas izskatās pēc tauriņu ķērājiem. To spēlē ar speciālām ķeramajām nūjām un bumbiņu. Vienu lietu, ko cenšos iemācīt saviem zēniem un kas nāk no mana trenera: nevar būt attaisnojuma. Kad 1974. gadā ASV studentu čempionāta finālspēlē zaudējām, pēc spēles lamājām tiesnešus. Ienāca treneris un pateica: “Excuses are for losers. Nemeklējiet attaisnojumu. Jūs vienkārši nebijāt pietiekami labi, ja tiesneši varēja izšķirt spēles iznākumu.” To mācu arī savā uzņēmumā. Nemeklēt attaisnojumu, bet darīt. Vainīgā meklēšana vai attaisnojumi ir zaudētāja mentalitāte. Pašiem vienkārši jādara, jāstrādā. Manējie netaisnojas, bet meklē, kā izdarīt. Kad sāku, tad bija visādas problēmas. Tagad – tie, kas grib, tie strādā. Tagad tie cilvēki ir super – viņi nevaino citus un netaisnojas, bet meklē risinājumus.
Tāpat arī politikā – tiem, kas ir zaudētāji, nav ko čīkstēt un aprunāt “Vienotību”. Pašiem jācenšas ieņemt tās vietu.
