Vainas sajūta – agresija pret sevi. Kādēļ tā rodas un kāda ir alternatīva? 0
Kas ir vainas sajūta? Smagums, kas guļ uz pleciem, neļaujot pacelt galvu un raudzīties uz priekšu nākotnē. Tas palēnina gaitu, ieperinās kā nospiedoša nasta, liedzot brīvi elpot un dzīvot. Psiholoģe, psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA šoreiz stāsta par vainas sajūtas dabu.
– Vainas sajūta ir postoša emocionāla reakcija, kas saistās ar sevis sodīšanu par kādu pāridarījumu. Pēc būtības tā ir autoagresija – agresija, vērsta pašam pret sevi, sevi sodot un pazeminot. Ir liela atšķirība starp reālu vainu (esi vainīgs) un vainas sajūtu (jūties vainīgs). Cilvēks ir vainīgs, ja jau iepriekš ir zinājis, ka ar savu rīcību kādam citam vai sev var nodarīt pāri, bet to tomēr ir īstenojis. Ir cilvēki, kuri jūtas vainīgi tur, kur reāli nav nodarīts nekāds posts. Bieži viņi nolemj, ka ir vainīgi, ieklausoties iekšējā balsī, kas izsaka nosodījumu. Vainas sajūta šiem cilvēkiem ir kā iekšējais prokurors, kurš seko līdz cilvēka rīcībai un gatavs ik uz soļa izvirzīt apsūdzību par kādu nodarījumu. Tas kopumā rada visaptverošu sajūtu – “viss manis dēļ”. Šāda vainas sajūta cilvēkam nes postu. Tā var būt nekonkrēta, izplūdusi un nereālistiska. Tā spēj būt ārkārtīgi cietsirdīga un netaisna, tā atņem cilvēkam pārliecību par sevi, pazemina pašvērtību. Tā uztur nemitīgu diskomfortu un sasprindzinājumu, atnes sāpju un smaguma sajūtu, bailes, apjukumu, vilšanos un nomāktību, ko pavada pesimisms un skumjas. Vainas sajūta iztukšo un atņem enerģiju, padara cilvēku bezspēcīgu un samazina viņa aktivitāti. Tas ļoti būtiski ierobežo iespēju rast situāciju risinājumus.
Hroniska vainas sajūta kļūst par pasaules uztveres sastāvdaļu. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē cilvēks vēlas ieņemt pēc iespējas mazāku vietu vidē, neapgrūtināt citus ar savu klātbūtni un savām vajadzībām. Pat balss tādiem cilvēkiem ir klusāka, kustības sasaistītas, stāja sagumusi.
Pastiprinātas vainas sajūtas attīstībai saknes meklējamas bērnībā. Tās veidošanos lielā mērā nosaka vide, tuvākie bērna aprūpētāji. Ārkārtīgi stingras prasības, atkārtota sodīšana ir jo īpaši labvēlīga augsne pastiprinātas vainas sajūtas attīstībai. Arī pats bērns var vainas sajūtu attīstīt sevī kā risinājumu – izvairoties no ārēja soda. “Ja redz, ka es pats pārdzīvoju, mani nenosodīs.” Tas var kļūt par ieradumu arī pieaugušā dzīvē.
Alternatīva vainas sajūtai ir sirdsapziņa un atbildība. Sirdsapziņa ir mūsu rīcības regulators. Ja paveikts kaut kas pretrunā iekšējiem morāles standartiem, tā norāda uz to un attur no līdzīgas rīcības vai izturēšanās nākotnē. Kombinācijā ar atbildību tā regulē mūsu rīcību un ļauj adekvāti labot pieļautās kļūdas.
Nekas tā nedara sirdi iecietīgu kā savas vainas apziņa, nekas – tik cietsirdīgu kā sava taisnīguma apziņa. Talmuds (Pēc Toras svarīgākais jūdaisma teksts)
