Sajūtu, emociju un vainas apziņas varā – uzzinām, par ko pārtraukt atvainoties 0
Vārdiem “Lūdzu, piedod!” piemīt milzu spēks. Tie ne tikai mazina vainas sajūtu un padara tīrāku sirdsapziņu, bet arī atjauno savstarpējo uzticēšanos un sapratni, kā arī ļauj mūsu personībai līdzcilvēku acīs izskatīties patīkamākai, cilvēciskākai un vienkāršākai. Tiesa, atvainošanās var būt arī pārspīlēta, un šādā brīdī lūgums pēc piedošanas var izskatīties vai nu uzspēlēts, vai radīt iespaidu par mums kā par sevi nepārliecinātu un līdzcilvēkiem netīkamu personību.
Lingvistikas pētniece un grāmatas You Just Don’t Understand: Women and Men in Conversation autore Debora Tanena (Deborah Tannen) apgalvo, ka tieksme pārmērīgi atvainoties biežāk gan ir raksturīga sievietēm, tā nereti kaitējot ne tikai savstarpējām attiecībām ar apkārtējiem, bet arī pašu profesionālajai izaugsmei, radot nepatiesu priekšstatu par personību un tās īpašībām.
Gadījumā, ja esi piefiksējusi, ka arī tev piemīt ieradums atvainoties arī brīžos, kad tas nebūt nav vajadzīgs, iepazīsties ar turpinājumā minētajiem ieteikumiem par lietām, sajūtām un notikumiem, par ko nebūt nav jālūdz piedošana. Iegaumē tos un attīsti savas personības spēku, noticot sev, savām spējām, talantiem un labajām īpašībām!
Atvainošanās par emocijām
Atklājot līdzcilvēkiem savas emocijas, izjūtas un vēlmes, mēs sniedzam viņiem iespēju sevi iepazīt, kā arī uzlabot savstarpējās attiecības. Par to nebūt nav jākaunas, taču tai pat laikā ir vērts atcerēties, ka atklājot kādam daļu savas dvēseles, mēs šim cilvēkam zināmā mērā uzticam arī lielu atbildību – tāpēc vērts rūpīgi izvērtēt tematu, ko vēlies apspriest, izvēlēties pareizo brīdi sarunai, kā arī īsto tās partneri.
Piemēram, jaunais darba kolektīvs noteikti nav ieteicamākā vieta, kur izkratīt sirdi par neveiksmi piedzīvojušajām partnerattiecībām, taču tai pat laikā kolēģu informēšana par viņu iespējamo rīcību, kas radījusi tev emocionālu diskomfortu, noteikti ir pieļaujama, skaidro eksperte.
Sava izskata kritizēšana
Ja sarunās ar līdzcilvēkiem regulāri steidzies kritizēt savu izskatu – tumšos lokus zem acīm, kas radušies noguruma dēļ, neveiksmīgo frizūru vai saburzīto apģērbu utt. – pirms to, kā tev šķiet, pagūs izdarīt kāds cits, ņem vērā, ka šādi radi vien par sevi nepārliecinātas personas iespaidu.
“Mēs esam tie, kas esam. Izskatāmies tā, kā izskatāmies. Kāpēc par to būtu jāatvainojas?” retoriski vaicā Tanena.
Tāpēc, ja vien neesi rupji pārkāpusi apģērba etiķetes noteikumus kādā saviesīgā pasākumā vai ieradusies darbā patiesi neatbilstošā izskatā, atbrīvojies no tik negatīvā un pašapziņu no tiesas graujošā ieraduma sevi nemitīgi kritizēt, atkal un atkal atvainojoties par savu izskatu!
Vajadzība pēc laika, ko veltīt vien sev
Lai gan teju katram no mums ir nepieciešama līdzcilvēku sabiedrība, tikpat svarīgs ir arī vienatnē ar sevi pavadītais laiks. Par šādu vēlmi un vajadzību nebūt nav jājūtas vainīgiem, jo tā ir tikpat dabiska cilvēka personības sastāvdaļa kā smiešanās, redzot, dzirdot vai piedzīvojot ko uzjautrinošu, raudāšana skumju brīdī utt., apgalvo terapeite.
Par vēlmi pabūt vienatnē noteikti nav ne jāatvainojas, ne jājūt vainas apziņa. Tādējādi tikai kaitēsi savai emocionālajai labsajūtai un zaudēsi iespēju patiesi atgūt enerģiju laikā, kas pavadīts pastaigājoties vienatnē, lasot grāmatu vai nodarbojoties ar kādu vaļasprieku.
Atvainošanās par jautājumu uzdošanu
Valda uzskats, ka nav muļķīgu jautājumu, ir vien muļķīgas atbildes, kas lielākajā daļā gadījumu ar atsevišķām izņēmuma situācijām arī atbilst patiesībai. Tieši tāpēc par vēlmi precizēt izskanējušo informāciju vai tās nianses, kas nav līdz galam skaidras, nebūt nav jākaunas un jāatvainojas. Atliek vien palūgt sarunas partneri detalizētāk izklāstīt savu viedokli, pieņēmumus vai piedāvājumu.
Atvainošanās par līdzcilvēku rīcību
Ja vien situācija patiesi neparedz atvainošanos par līdzcilvēku rīcību, kurā daļa vainas jāuzņemas tev, apkārtējo rīcība un izvēles visbiežāk uz mums neattiecas. Ja apzinies, ka tev piemīt izteiktas samiernieciskuma īpašības un vēlme nogludināt ikvienu konfliktu, centies to nedaudz apslāpēt, tā vietā ļaujot līdzcilvēkiem pašiem nokārtot savas attiecības, atrisināt konfliktus un pieņemt lēmumus, iesaka Tanena.
Vainas apziņa par novēlotu atbildi uz telefona zvanu vai e-pastu
Nav noslēpums, ka dzīvojam tehnoloģiju laikmetā un to pastarpināta komunikācija ar līdzcilvēkiem ir kļuvusi par neiztrūkstošu mūsu ikdienas daļu. Tālruņa zvanu, e-pastu un interneta ziņojumu vidē pastāv noteikta etiķete, ko vairums cilvēku ievēro ikdienā, tomēr ir svarīgi atcerēties, ka tā nebūt nav primārā komunikācijas forma ar pasauli.
Tāpēc, ja esi nokavējusi svarīgu telefona zvanu vai vilcinājusies ar atbildi uz e-pastu, neslīgsti tūlītējā vainas apziņā par zemajām darba spējām vai atbildības trūkumu, bet gan atgādini sev, ka ikdienā dzīvo arī reālo dzīvi, par ko nebūt nav pārmērīgi jāatvainojas! Šai gadījumā lieliski noderēs pāris pieklājīgu frāžu, kas demonstrēs gan tavu nostāju konkrētajā jautājumā, gan labās manieres.
Atvainošanās par apstākļiem, ko nespēj kontrolēt
Dzirdot kāda sūdzības par grūtībām darbā, nedienām privātajā dzīvē un citām ikdienas ķibelēm, mēs gluži automātiski cenšamies atvainoties, lai gan nebūt neesam vainojami konkrētajās norisēs, stāsta Tanena. Tādējādi, gluži nepazināti, uzņemamies šķietamu vainu par notikušo, kā arī pakļaujam sevi negatīvām emocijām, kas, gluži likumsakarīgi, kaitē mūsu pašu emocionālajai labsajūtai. Lai to novērstu, konkrētajā situācijā ir vērst paust savu viedokli un līdzjūtību par notikušo, taču atteikties no ieraduma paturēt sevī apkārtējo cilvēku problēmas, raizes, skumjas un pat dusmas.
Avots: Psychologytoday.com
