Vaikulis: Latvijā iedzīvotāji drīzāk nevar, nevis negrib ieguldīt finanšu tirgos 3
“Situācija ar akciju tirgu Latvijā ir, maigi sakot, bēdīga – gan vietējā akciju tirgus kontekstā, gan raugoties no iedzīvotāju aktivitātes viedokļa. Pašlaik biržā kotēto Latvijas kompāniju kopējā vērtība jeb kapitalizācija ir ap 1 miljardu eiro jeb aptuveni 3.5% no mūsu IKP. Tas ir viens no zemākajiem rādītājiem pasaulē,” tā intervijā portālam “La.lv” atzīst bankas “Citadele” meitas uzņēmuma “CBL Asset Management” investīciju direktors Zigurds Vaikulis.
Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, piemēram, Polijā tie ir 30%, Vācijā – ap 50%, ASV – nedaudz virs 150%. Lietuvā un Igaunijā šis rādītājs ir ap 10%, kas arī ir relatīvi niecīgs cipars. Vaikulis norāda: “Pusi no Latvijas akciju tirgus lieluma veido “Latvijas Gāze” – diezgan specifisks pēc savas būtības uzņēmums. Biržā kotētas Latvijas kompānijas, kuras pēc likviditātes un biznesa modeļa parametriem var uzskatīt kā pievilcīgas investīcijām ir uz pusotras rokas pirkstiem saskaitāmas. Izvēle ir, bet ļoti ierobežota.”
Vienlaikus Latvijas iedzīvotāji esot ļoti kūtri akciju investori. Mājsaimniecību ieguldījumi biržā kotētās akcijās – gan vietējās, gan ārzemju – 2016. gada beigās bija 0.6% no Latvijas IKP (dati no Eurostat). Eiropā mazāk ir tikai Slovākijā. Baltijas kaimiņvalstīs cipari ir ap 1.5%, bet vidēji Eiropas Savienībā mājsaimniecību ieguldījumi biržā kotētās akcijās veido aptuveni 9% no IKP. “Te gan jāatzīmē, ka ne tikai akcijas ir “vainīgas” pie šīs situācijas. Latvijas iedzīvotāju kopējie uzkrājumi relatīvi likvīdos finanšu instrumentos (akcijas, obligācijas, investīciju fondi, dzīvības apdrošināšanas polises) veido ap 1 miljardu EUR jeb 4% no Latvijas IKP, kas ir absolūti zemākais cipars Eiropā! Vienlaikus Latvija, kopā ar citām Centrālās un Austrumeiropas valstīm, atrodas saraksta augšgalā rādītājā nauda un termiņdepozīti no kopējiem finanšu aktīviem. 90% no “brīvajiem” līdzekļiem Latvijas iedzīvotāji tur naudas un depozītu (galvenokārt, īstermiņa) formātā. Pie pašreizējām noguldījumu likmēm bankās – ar nulle procentu ienesīgumu,” skaidro Vaikulis.
Pēc eksperta domām, te var runāt par zināmām cēloņsakarībām. Vaikulis uzskata: “Pirmkārt, Latvijas iedzīvotāji drīzāk nevar, nevis negrib ieguldīt finanšu tirgos. Statistikas datos ir skaidri saskatāma sakarība starp ieguldījumiem finanšu tirgos, tostarp, akcijās un vietējo rocību. Jo zemāks IKP uz vienu iedzīvotāju, jo mazāki ir uzkrājumi kopumā un lielāku īpatsvaru tajos veido atlikumi banku kontos un īsa termiņa depozītos. Vietējie eksperti jau ilgstoši “pārmet” iedzīvotājiem, ka tie nekrājot, pārlieku vieglprātīgi attiecas pret nepieciešamību veidot ilgtermiņa uzkrājumus utt. Bet cilvēkiem tam vienkārši nav atbilstošu līdzekļu! Un var skriet ar pieri sienā, ārdīties, mācīt un skolot, bet, manuprāt, situācija kvalitatīvi mainīsies un uzlabosies tikai un vienīgi augot vietējai labklājībai. Kas nav ātrs process. Un otra cēloņsakarības daļa – zemais vietējais “investīciju potenciāls” ir kā akmens kaklā arī vietējā akciju tirgus izaugsmei. Manuprāt, “maksātspējīga” un ļoti daudzgalvaina vietējo investoru (lielo un mazo) bāze ir izšķirošs priekšnosacījums nacionālā kapitāla tirgus pastāvēšanai un izaugsmei.”
Joma, kur mēs izskatāmies salīdzinoši labāk uz Eiropas fona, esot pensiju uzkrājumi, galvenokārt pateicoties visu strādājošo obligātajai dalībai pensiju 2. līmenī. Kopā 2. un 3. (brīvprātīgā) pensiju līmeņa plānos pašlaik ir uzkrāti ap 4 miljardi EUR jeb gandrīz 15% no Latvijas IKP. Attīstītajās Eiropas valstīs cipari ir 2-3 reizes lielāki, bet mēs esam Eiropas valstu saraksta vidusdaļā nevis beigās un virziens ir pareizais. Pensiju uzkrājumi ir ieguldījumi pasaules finanšu tirgos – akcijās, obligācijās, fondos, kur Rietumvalstu cilvēki pamatā krāj un pavairo kapitālu.
“Nav izdomāts labāks veids kā uzkrāt un pavairot līdzekļus par ieguldījumiem finanšu tirgos (ārpus privātā biznesa un neskaitot ieguldījumus bērnu nākotnē) – to dara visa pasaule, sakot ar mājsaimnieci Skandināvijā, miljonāru Amerikā un beidzot ar bankām visā pasaulē, norvēģu un arābu “naftas fondiem, valdībām. Investori praktiski nepastarpināti piedalās globālās ekonomikas izaugsmes augļu sadalē. Bet, protams, pastāv investīcijām specifiski riski, kā arī daži loģikā balstīti apsvērumi. Manuprāt, par ieguldījumiem finanšu tirgos, tostarp akcijās, būtu ieteicams aizdomāties tikai tad, ja cilvēkam (vai ģimenei) uzkrāts pietiekami liels drošības spilvens īstermiņa naudas izteiksmē. Par drošības spilvena biezumu speciālistu domas dalās, bet tas varētu būt 6-9 mēnešu ikdienas izdevumu apjomā. Ja tas ir, un uzkrājušies vēl vismaz daži tūkstoši eiro, var sākt būvēt portfeli,” atzīst Vaikulis.
Bieži esot dzirdēts, ka arī pietiekot ar pāris desmitiem vai simtiem eiro, bet Vaikulis iesaka uzmanīties un “izstudēt” ar investīcijām saistītās izmaksas – brokeru, depozitāriju un turētājbankas komisijas – lai nesanāk tā, ka minimālās komisijas ātri viena apēd ne tikai peļņu, bet arī pamata ieguldījumu.
“Turklāt, ja vien krājējam nepiemīt pietiekamas zināšanas par akciju investīciju un kompāniju analīzes principiem un mehānismu, ieteicamāks variants būtu ieguldījumi nevis atsevišķās akcijās, bet gan fondos – atvērtajos, indeksu vai ETF. Un ne tikai akciju, bet arī obligāciju fondos, tādējādi kontrolējot portfeļa risku un veidojot jau daudz sabalansētāku un optimālāku riska un ienesīguma attiecību,” portālam “La.lv” pauž Vaikulis.
