Vai zinām, ko latvieši lasa? 0
Izceļoties diskusijai par latviešu oriģinālliteratūru, agri vai vēlu kāds piemin argumentu par to, ka cilvēki gatavi lasīt labas grāmatas. Proti: jo labāk latviešu rakstnieki rakstīs, jo vairāk viņu grāmatas tiks lasītas. Taču autoratlīdzība Latvijā reti atkarīga no pārdoto grāmatu skaita. Turklāt, tā kā izdevēji nelabprāt atklāj datus par tirāžu lielumiem, tikai divas relatīvi reprezentablas aptaujas ļauj nojaust lasītāju interesi.
Jau desmit gadus pēc Lauku bibliotēku atbalsta fonda iniciatīvas tikusi pasniegta Lielā lasītāju balva. Tās būtība – ik gadus vairāki simti bibliotēku sabiedriskā kārtā reģistrē tajā pašā gadā iznākušo grāmatu izsniegumu. Tiek uzskaitīts izsniegums pilnīgi visām konkrētajā gadā izdotajām grāmatām, kas nonākušas publiskajās bibliotēkās. Šo grāmatu autori un tulkotāji, kā arī izdevēji saņem piemiņas balvas.
Tikai par nedaudz īsāku laiku tiek maksāts atlīdzinājums par publisko patapinājumu. Pirmoreiz tas izmaksāts 2006. gadā, kad tika reģistrētas 2004. un 2005. gadā izsniegtās grāmatas. Tomēr netiek uzskaitīts izsniegums pilnīgi visām bibliotēkā esošajām grāmatām, bet gan tikai tām, kuru autori, tulkotāji vai mākslinieki pieteikušies atlīdzībai, turklāt tas tiek darīts relatīvi šaurā lokā, piemēram, pērn par 2010. gadu savu izsniegumu vētījusi 51 bibliotēka.
Kultūras ministrija (KM) uzskata, ka pētījums ir pietiekami reprezentabls, turklāt, aptaujājot vairāk bibliotēku, saruktu pēdējā laikā jau tā nelielie līdzekļi, kas atvēlēti pētījumam. Te gan jānorāda, ka biedrības AKKA-LAA administratīvās izmaksas pērn novērtētas 25 027,9 latu apmērā (no nedaudz vairāk kā 83 000 latu, kas kopumā piešķirti atlīdzībām), kamēr visas bibliotēkas kopā atlīdzībā par ieguldīto darbu saņēmušas tikai 5823 latus. Gita Švarce, Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas direktores vietniece, vērtē, ka atlīdzība ir relatīvi neliela, jo AKKA-LAA iesniegtais saraksts jācaurskata divreiz: vispirms, lai atzīmētu, cik bibliotēkā ir katras tajā esošās grāmatas eksemplāru, tad – cikreiz tā izsniegta. Pieredzējuši bibliotekāri vērtē, ka ikvienas grāmatas izsnieguma atzīmēšana prasa vidēji trīs sekundes, taču sarakstā ir tūkstošiem nosaukumu.
Vairāk lasa tulkoto
AKKA-LAA publiskā patapinājuma nodaļas vadītāja Reiņa Norkārkla laipni atvēlētajos pēdējos trīs gados lasītāko grāmatu sarakstos maz latviešu oriģinālliteratūras. Pavisam precīzi izsakoties – tikai četri nosaukumi no 120. Tā 2008. gadā 21. vietā iekļuvis Laimas Muktupāvelas romāns “Mīla. Benjamiņa”, 2009. gadā 1. vietā Ingas Ābeles romāns “Paisums” un 8. vietā – Annas Skaidrītes Gailītes pusaudžiem domātais romāns “Patrīcijas dienasgrāmata”, kamēr 2010. gadā 2. vietā bijis Mairas Asares romāns “Sieviešu zona”. Visus trīs pēdējos gadus starp 30 lasītākajiem ir arī Maijas Kūles grāmata “Filosofija”.
R. Norkārkls gan uzsver: tas, ka autora vārds nav atrodams starp 30 lasītākajiem darbiem, automātiski neliecina par viņa saņemtās atlīdzības lielumu, jo summējas visas bibliotēkās nonākušās grāmatas.
Atšķirībā no mūzikas, par kuru lielākā daļa atlīdzības par publisko izpildījumu nonāk ārzemēs, atlīdzība par publisko patapinājumu simtprocentīgi tiek sadalīta starp Latvijas rakstniekiem, tulkotājiem un grāmatu māksliniekiem. Ievērojami mazākas atlīdzības nonāk pie filmu un mūzikas autoriem – arī disku izsniegums atsevišķās bibliotēkās tiek uzskaitīts. Tomēr gan aptaujātie rakstnieki, gan G. Švarce norāda – visvairāk bibliotēkās lasa tieši jaunāko literatūru.
Patīkams Ziemassvētku pārsteigums
Paši rakstnieki gan atlīdzību par publisko patapinājumu – vismaz pēdējos gados, kopš samazināts tās kopējais apjoms – dēvē drīzāk par patīkamu Ziemassētku dāvanu (atlīdzība parasti tiek izmaksāta gada nogalē), nevis par nozīmīgu ienākumu avotu. Dzejniece Maija Laukmane, kuras krājumi regulāri iekļūst Lielās lasītāju balvas laureātu skaitā, uz jautājumu, cik nozīmīgu ienākumu daļu atlīdzība sastāda, atbild: “Rakstu un smejos. Pirms nedēļas saņēmu autoratlīdzību no AKKA-LAA – uzminiet, cik liela tā bija man, šobrīd lasītākajai dzejniecei? Seši lati un padsmit santīmi. Arī gada publiskais patapinājums bija smieklīgs… Pirmajā gadā, kad publisko patapinājumu ieviesa, – o! Tad gan! Tad, pat nebūdama lasītākā Latvijā, par saņemto atlīdzību varēju aizbraukt sen ilgotajā ceļojumā uz Austriju.”
Visi aptaujātie rakstnieki atzīst, ka atlīdzība par publisko patapinājumu ir ļoti nozīmīga morāli, jo parāda, ka sarakstītais lasītājiem tiešām interesējis. Turpretī materiāli tikai 2006. gadā saņemtā bijusi nosaucama par nozīmīgu ienākumu sastāvdaļu.
Māra Svīre: “Pērn atlīdzība par visu gadu bija mazāka par mēneša pensiju.” Viņa gan steidzas piebilst: atlīdzības apjoms visai tieši atkarīgs no paša rakstnieka veikuma, jo visvairāk bibliotēkās lasa jaunās grāmatas.
Arī romāniste Monika Zīle un dzejniece Maira Asare piekrīt, ka pēdējos gados atlīdzinājums par publisko patapinājumu drīzāk dēvējams par patīkamu Ziemassvētku dāvanu, un galveno rakstnieka ienākumu daļu tomēr sastāda izdevniecības maksātā autoratlīdzība. M. Asare: “Protams, arī tā varētu būt lielāka, taču izdevējus var saprast: maksājot autoram tūkstoš – 3000 latus lielu atlīdzību, kas būtu samērīgi, grāmatas cena pacelsies tik augstu, ka to nevarēs nopirkt.”
M. Svīre norāda vēl uz citu aspektu:”Atlīdzība par publisko patapinājumu cieši saistīta ar bibliotēku iepirkumu. Ja grāmata nav nonākusi bibliotēkās, autors par to atlīdzību nesaņems. Pēc manām domām, būtu tomēr nepieciešama programma latviešu oriģinālliteratūras iepirkumam.”
Uzziņa
Latviešu rakstnieku iespējamie ienākumu avoti |
