Vai zemi nosargās? 0
Zemkopības ministrijas darba grupa lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) lietderīgākai izmantošanai izvēlējusies trīs virzienus: mazināt LIZ platību sadrumstalotību; noteikt ierobežojumus LIZ pirkumiem; saglabāt zemes auglību un nepieļaut tās aizaugšanu (“Zemi sargās trejādi”, 10.12.2013.).
Šķiet, daļa ieceres paliks kārtējā “gaisa sišana”. Turpināsies ieklausīšanās mūsdienu “Finka”, finanšu un tautsaimniecības politikas guru, ekonomista Ģirta Rungaiņa izteikumos, ka vienmērīga reģionālā attīstība ir utopija un ka ir idiotiski naudu tērēt “modernu ceļu būvēšanai ciematā”. Šim viedoklim es nepiekrītu. Absurds, ka vēl līdz šim likumdevēji un valsts vadītāji nav deklarējuši latviešu tautai pieņemamu Latvijas valsts nākotnes vīziju, kurā ietverti, manuprāt, divi galvenie garanti: mentalitāti un identitāti veidojošā vide – latviska Latvija – un agrārā politika.
Mums lauksaimniecība ir vēsturiski noteikta sūtība gan ģeogrāfiski, gan mentāli, to mēs vislabāk pārzinām. Galvenā problēma ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes, mežu, purvu un dabisko ūdeņu pārdošana personām bez Latvijas pilsonības, tātad bez pilsoniskās atbildības. Tā nedrīkst būt. Ir jāaptur zemes pārdošana personām bez Latvijas pilsonības līdz jauno zemes īpašumtiesību un lauksaimniecības attīstības pamatnostādņu izstrādāšanai un akceptēšanai Saeimā. Par šo soli jāinformē Eiropas Savienības attiecīgās iestādes, atsaucoties uz ES idejiskā pamatlicēja Roberta Šūmana norādi, ka “vienkārši ar balsu vairākumu pieņemts starptautiskas gribas izpaudums nedrīkst būt saistošs nacionālās gribas izteikumam tādā jomā, kur pat kādas valsts eksistence var tikt apdraudēta”. 1966. gada 16. decembrī ANO pieņēma rezolūciju, kas atļāva pieņemt likumus, kas neatbilst cilvēktiesībām, ja tautai vai valstij draud bojāeja. Arī 1984. gada ANO cilvēktiesību komisija jēdzienu “nacionālā drošība” skaidroja, uzsverot, ka katras valsts pamatnācija, kuras pastāvēšana ir apdraudēta, var pieņemt tādus likumus, kas šo apdraudētību novērstu.
Latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Ja šo problēmu nerisināsim, lauku degradācija turpināsies. Te nepieciešama daudz augstāka līmeņa tautas, likumdevēju un valsts vadītāju saruna un diskusija, kas noslēgtos ar jaunu agrārās politikas programmu.
