Kāpēc Latvijas nodevējam par godu jārīko mūsdienu Prozas lasījumi? 208
Šā gada Prozas lasījumi bija veltīti Andreja Upīša 140. jubilejai, un festivāla moto citēts pats jubilārs: “Aug jauna, drosmīgāka paaudze.” Prozas lasītājiem organizatori bija sarūpējuši mājasdarbu – pāris teikumos uzrakstīt personīgo pieredzi par tēmu “Es un Andrejs Upīts”. Arī man bija lemts noformulēt savas attiecības ar “Zaļās zemes” autoru.
Ne tik sen šajā slejā minēju, ka man gaužām nesimpatizē Dzejas dienu, nu jau arī Prozas lasījumu, pievilkšana viena vai otra latviešu klasiķa jubilejai. Jo, lai arī festivāla asns izdīga tieši Upīša dzimšanas dienā un viņa telpā, vai gan bez Upīša nebūtu ne latviešu mūsdienu prozas, ne autoru vēlmes kopstrāvot?
Pirmā asociācija mājasdarba sakarā: man vienmēr bijis mazliet bail no cilvēka ģīmetnēs ar parakstu “Andrejs Upīts”. Lai atsauktu atmiņā laiku, kad klasiķi apguvu skolas programmā, pāršķirstīju 34 gadus glabāto vidusskolas literatūras gala eksāmena biļešu konspektu kladi, kam visas 96 lapas blīvi pierakstītas. No 26 biļetēm A. Upīša dzīve un daiļrade izvērsta septiņās, kamēr Čaks tāpat kā Ziedonis un Vācietis – katrs vienā. Zinot tā laika ideoloģiju, šī proporcija ir sava veida čekas maisa līdzinieks. Lasu Upīša biogrāfijas faktus, un kļūst neomulīgi. Padomju laikā prezidijos vien sēdējis; saņēmis piecus Ļeņina ordeņus un četrus Darba Sarkanā Karoga ordeņus, bet tādus taču bez īpašiem nopelniem varas labā nedeva. Un te šausmīgākais ieraksts: “1940. g. 5. augustā A. Upīts piedalās PSRS AP sēdē Maskavā, kur Latviju uzņem PSRS sastāvā.” Kāpēc lai jauna meitene nebaidītos no tāda cilvēka vaibstiem un acu skatiena, kura divreiz rakstītais romāns “Zaļā zeme” bija pirmais latviešu romāns, kas saņēma tā laika augstāko apbalvojumu – Staļina prēmiju. Vai man tagad būtu jāizliekas, ka biedrs Upīts bija tikai rakstnieks? Ar ko šis miesnieks bija labāks par Vili Lāci, kura vārdā nosauktajā skolā mācījos? Lācis ir atmaskots, skola no viņa vārda sen atbrīvota, kamēr Skrīveru vidusskola joprojām pacietīgi pilda Upīša klaušas.
Zinot Gundegas Repšes bezbailīgos izteikumus par pagātnes un tagadnes politiskajiem procesiem un politiķiem un atceroties, ka reiz līdzīgi diskutējām par Vili Lāci, dalījos ar rakstnieci savās izjūtās. Viņa atbild: “Jā, Upīts bija īsts briesmonis, salauza neskaitāmas dzīves, tomēr, redz, lai kādas kritikas un literārus vēstures sējumus sarakstījis, tie ir teksti, ko tagadnes paviršie dainotāji tomēr lieto. Pie visiem tagadnes procesiem Upīša reanimēšana man šķiet kā komplekta sastāvdaļa. Uzskatu, ka viņam bija kārtīgi jāsadod pa purslām; tā – zinātniski, lai varētu bez uzslāņojuma aktualizēt daļu viņa darbu. Ja to nedara, tad jaunais režīms jau uz sliekšņa. Tiesa, manās acīs Upīts ir nesalīdzināmi augstākas meistarības rakstnieks nekā Lācis.”
Jā, abu biedru literārās prasmes nav salīdzināmas. Tie Upīša citāti, ko esmu izvēlējusies vidusskolas pierakstos, ir labi un stipri. Bet kāpēc Latvijas nodevējam par godu jārīko mūsdienu Prozas lasījumi? Līdzīgu jautājumu festivāla organizatoriem uzdod Latvijas Radio raidījums “Kultūras rondo”, un dzirdam atbildi: “Upīša īpatnība ir tāda, ka nevaram runāt par vienu Andreju Upīti. Upīts 20. gadsimta sākumā, Upīts 20. un 30. gados, īpaši pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, Upīts pēc 40. gada – tie ir dažādi autori, dažādi cilvēki, bet vienlaikus Upīts nekad nav zaudējis savu iekšējo kodolu. No politiskās pārliecības, pie kuras nonāca ap 1905. gada revolūciju, viņš neatkāpās līdz mūža beigām. Vai mēs varam pārmest, ka cilvēks visu dzīvi sekojis tam, kam tic?”
Domāju, ka varam gan. Jo arī Hitleram bija sava pārliecība, Pinočetam bija, Staļinam, Aminam un citiem sava laika varoņiem. Tāpēc biju nejauka un savos trīs teikumos uzrakstīju tieši to, ko domāju. Prieks, ka nebiju vienīgā, kas Upītim sadeva pa purslām, un gribas domāt, ka šis mājasdarbs bija organizatoru provokācija, lai pārliecinātos, vai ir izaugusi jauna, drosmīgāka paaudze. Un galu galā – tas, ko dzirdēju Prozas lasījumos, patiešām sniedza neviltotu baudījumu garam un dvēselei.
