Uldis Šmits: Vai Zeme ir plakana? 9
Pazīstamais Putina režīmu nosodošais žurnālists Jevgēņijs Kiseļovs nesen savā blogā izteicās – ja arī Borisa Ņemcova līdzgaitniekiem izdotos lielā tirāžā izplatīt viņa apkopoto un ziņojumā “Putins. Karš” publicēto informāciju, tas būtiski neiespaidotu situāciju Krievijas sabiedrībā. Jo tā ir pakļauta visaptverošai un kara laikam pielāgotai propagandai, kas manipulē ar cilvēku psihi un ietekmē zemapziņu. Meli tiek pieņemti par patiesību, pat zinot, ka tie ir meli, un, “ja fakti pierāda ko citu, jo sliktāk faktiem”. Tādējādi daudzi būtu gatavi pieņemt arī Putina apgalvojumu, ka Zeme ir plakana. Šajā sakarā ienāca prātā Latvijā rīkotās mokošās debates par to, kā labāk pretoties Kremļa propagandai – veidot TV kanālu krievu valodā vai kā citādi. Sak, piepildīsim raidījumus ar kvalitatīvu saturu, lai visi paši pārliecinātos, ka Zeme tomēr ir apaļa.
[wrapintext][/wrapintext]
Cik noprotams, pastāv liela vienprātība, ka atbilde uz propagandu nedrīkst būt kontrpropaganda, kaut gan neviens eksperts īpaši necenšas paskaidrot, kas ar to domāts. Piemēram, jau minētais ziņojums “Putins. Karš” noteikti ir kontrpropaganda, turklāt tās izplatītāji krietni riskē, bet pats Ņemcovs jau ir nogalināts. Taču tā ir arī patiesības pretstatīšana meliem, tāpēc nemaz nenāktu par sliktu izdot šo ziņojumu Latvijā plašākā metienā gan latviski, gan krieviski. Varbūt tas pat būtu lietderīgāks līdzekļu un pūliņu izlietojums nekā garās teorētiskās diskusijas, kamēr praksē norit tik bieži piesauktais informācijas karš, ko varētu dēvēt arī par dezinformācijas karu. Pat ne pārāk skartās Apvienotās Karalistes mediju regulators auditorijas aizsardzības vārdā ir piedraudējis ar naudas sodu vai licences atsaukšanu Britu salās implantētajam Kremļa propagandas televīzijas kanālam “Russia Today”, par kura sižetiem (lielākoties saistībā ar Ukrainas atspoguļojumu) saņemtas vairākas sūdzības. Nupat Lietuvas Seims apstiprināja labojumus likumā “Par sabiedrības informēšanu”, kas arī paredz krietni sist pa kabatu raidorganizācijām un retranslētājiem, kas izplata dezinformāciju par valsti. Latvijā NEPLP nesen rīkoja diskusiju “Kā sabiedriskajam medijam sasniegt krievvalodīgo auditoriju?”, bet pirms tam martā bez jebkādām publiskām diskusijām uz desmit gadiem atjaunoja apraides licenci “Pirmajam Baltijas kanālam”. No rīta līdz vakaram mums klāsta par informācijas karu kā hibrīdkara sastāvdaļu, taču neviens nav jēdzīgi pateicis, kāpēc Latvijai tādā gadījumā labprātīgi jāver vārti pretinieku triecienvienībai uz visas Baltijas telpas apraidīšanu. Apstākļos, kad jau tāpat esam bagātīgi apveltīti, kā saka TV kanālu paku biznesā iesaistītie, ar “viedokļu daudzveidību”, respektīvi, ar viedokli par Zemes plakanumu – “nacisma atdzimšanu” Baltijas valstīs, Krievijas militāristu neesamību Donbasā un pārējiem nostāstiem no tās pašas aptveres. Paliek jautājumi, cik lielā mērā Latvija savas drošības labad ir gatava operēt ar jēdzieniem “auditorijas aizsargāšana” vai “auditorijas maldināšana”, kuri citās valstīs attiecīgu lēmumu pieņemšanā tomēr tiek izmantoti. Un vai aizbildināšanās ar Eiropas nostādnēm nekalpo par pārāk vienkāršotu attaisnojumu?
Reiz Straujumas valdības deklarācijā tika ierakstīta tēze par mediju telpas sakārtošanu, kas acīmredzot izpaužas ekspertu uzstādījumā, ka vajag ieviest augstus žurnālistikas standartus kādā LTV izveidotā krievu kanālā. Lai gan tā nav gluži lingvistiska problēma. Izcili Krievijas domātāji skaidrā krievu valodā mums allaž ir izteikuši brīdinājumus, ko neesam bijuši ieinteresēti ņemt vērā. Tagad daudzi no viņiem tiek politiski vajāti. Mūsu pirmais pienākums it kā būtu dot viņiem vārdu. Jebkurā valodā.
