Reti kurš darba devējs gatavs pieņemt darbā “zaļo gurķi” 1
Pavisam drīz Latvijas augstskolu bakalauru programmu studenti aizstāvēs savus bakalaura darbus un kļūs par izvēlētās nozares speciālistiem, bet vai ar to ir gana, lai iekārtotos darbavietā? Ar kādām problēmām saskaras jaunieši, cenšoties nodibināt darba attiecības? Vai darba devēji labprāt pieņem savā paspārnē cilvēku bez iepriekšējas darba pieredzes?
Ar augstskolas praksi nepietiek
Mūsdienās augstskolu absolventi, kuri uzreiz pēc studijām iekārtojas darbavietā, tiek uzskatīti par lieliem veiksminiekiem – reti kurš darba devējs ir gatavs pieņemt darbā “zaļo gurķi”. Uzņēmumi galvenokārt vēlas sadarboties ar jauniem cilvēkiem, kuriem jau ir darba pieredze konkrētajā jomā, tādā veidā radot apburto loku. Mediju speciāliste Liene (vārds mainīts) 2015. gadā absolvēja Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes žurnālistikas programmu un tā paša gada jūlijā jau sēdēja pie darba galda: “Es uzskatu, ka man ļoti paveicās, jo daudzi mani kursabiedri vēl šodien nespēj atrast darbu savā specialitātē. Dažu uzņēmumu prasības ir, manuprāt, neadekvātas. Piemēram, ziņu aģentūrā “Leta” pat prakses vietā gaida jau morāli pilnīgi nobriedušu cilvēku, kurš zina visu par visu. Viņi uzsver, ka pie viņiem strādā tikai perfekti sagatavoti un zinīgi darbinieki. Tas laikam nozīmē, ka tev vēl pirms prakses jāiet praksē, lai izpildītu šādas prasības – neloģiski. Liela daļa darba devēju novērtē to, ka absolvents jau studiju laikā ir strādājis vai gājis praksē kādā ar savu profesiju saistītā darbavietā. Nemācēšu teikt, vai visās augstskolās un programmās ir obligātā prakse, bet, pat tad, ja ir, tas viens mēnesis diži nepalīdz. Pa to laiku es nepaspēju izprast profesijas būtību līdz galam. Reālajā darbavietā pēc studiju beigšanas man tas nepalīdzēja. Protams, ka nereti ir iespēja palikt strādāt izvēlētajā prakses vietā, bet ne vienmēr tas ir iespējams laika trūkuma dēļ – studijas aizņem lielu dienas daļu, un ne visi to spēj apvienot ar darbu. No vienas puses, saprotu, ka darba devējam negribas lieki tērēt savu laiku, apmācot kaut kādu nezinīti, jo tas tiešām nav viegli. Viens ir sēdēt augstskolas solā un pelnīt teicamas atzīmes, bet pavisam kas cits ir rakstīt garus izpētes materiālus reālam medijam, taču es uzskatu: ja darba devējs ieguldīs kaut nedaudz sava dārgā laika absolventa apmācībā, viņš iegūs tiešām labu darbinieku. Galvenais, manuprāt, ir centība un vēlme darboties – ja ir šīs iezīmes, tad ir vērts pāris pirmās nedēļas iespringt gan darba devējam, gan jaunajam darbiniekam. Kaut kur taču sāk jebkurš veiksmīgs cilvēks.”
Tirdzniecības vizuālo standartu speciāliste Ramona Sunepa savu pirmo darbavietu ieguva, pateicoties augstskolas praksei. Prakses laiks bija brīdis, kad meitene sapratusi, ka augstskolā nav apguvusi visu nepieciešamo, lai veiksmīgi sevi pierādītu darba tirgū: “Es nebiju gatava reālam darbam, nezināju, ko no tā vispār gaidīt. Augstskolā nebijām pat runājuši par digitālo reklāmu izvietošanu, bet praksē man tas bija jādara. Man augstskolā bija ļoti labas atzīmes, bet praksei gatava nebiju. Uzskatu, ka bakalaura studiju līmenis ir ļoti teorētisks un studenti netiek pienācīgi sagatavoti darba tirgum. Gribu uzsvērt, ka maģistra studijās gan situācija ir pavisam citāda – studiju saturs ir krietni praktiskāks. Mans ieteikums augstskolām būtu aicināt vairāk vieslektoru, kuri ikdienā darbojas konkrētajā jomā – tas bija vienīgais, kas iedvesmoja un radīja studentiem interesi par konkrēto nozari.” Arī Ramona uzsver darba devēju priekšnoteikumu – iepriekšēja darba pieredze, ko nodrošina prakse. Taču, ja kaut kādu iemeslu dēļ students nav turpinājis strādāt prakses vietā, kura studiju laikā bijusi obligāta, iegūt darbu savā specialitātē ir daudz grūtāk. Iemesls – studiju prakses laiks nav pietiekami ilgs, lai students apgūtu visu nepieciešamo, tāpēc nereti darba devējs šo pieredzi neuzskata par vērā ņemamu.
Jauns, bet pieredzējis
Abu meiteņu pieredzēto apstiprina uzņēmuma “Swedbank” Karjeras centra vadītāja Rita Majore, skaidrojot, ka uzņēmums dod priekšroku jau pieredzējušiem darbiniekiem: “Ņemot vērā bankas darba specifiku un lielo atbildību pret klientiem, pastāvīgam darbam lielākoties tiek prasīta iepriekšēja pieredze un profesionālā kompetence, kā arī personības briedums, tāpēc aicinām jauniešus piedalīties dažādās ārpusskolas aktivitātēs, studiju laikā gūt praktisku pieredzi pie dažādiem darba devējiem un mācīties lietot iegūtās zināšanas praksē, kas kopā ar augstu motivāciju un potenciālu, kā arī personības briedumu, var sekmēt vadītāju gatavību izskatīt viņu kandidatūru bez lielas iepriekšējas pieredzes. Svarīgi ir strādāt arī pie personībai svarīgu īpašību attīstības, kā, piemēram, komunikācijas prasmes, cieņas pret klientiem un kolēģiem. Tāpēc augstskolām būtu ļoti jāpievērš uzmanība praktisko iemaņu un sociālo un sadarbības prasmju izkopšanai.”
Arī uzņēmumā “Lattelecom” priecājas par katru studentu, kurš savu prakses vietu laika gaitā pārvērš par reālu darbavietu, tomēr, kā uzsver personāldaļas direktore Ingrīda Rone, netiek pilnībā izslēgta iespēja, ka par pilntiesīgu darbinieku var kļūt arī kāds absolvents bez iepriekšējas darba pieredzes: “Saprotams, ka tikko no augstskolas sola nācis cilvēks prasa papildu laiku un resursus no vadītāja un kolēģu puses, jo jaunais darbinieks ir vēl jāizglīto, jāieved darba kultūrā, vidē, jāapmāca, tāpat jāļauj kļūdīties un mācīties no kļūdām. Un rezultātu, protams, ikviens vēlas redzēt iespējami ātri. Bet, paskatoties no citas puses – jauno darba tirgus dalībnieku iekļaušana kolektīvā ienes jaunas idejas, pieejas, ļauj izvērtēt jau pastāvošos risinājumus un procesus, kā arī paskatīties uz visu no citas perspektīvas. Mēs uzskatām, ka tad, kad kolektīvā ienāk cilvēks bez iepriekšējas darba pieredzes, tikai iegūstam.” Arī Rone ir pārliecināta, ka augstskolās praktisko iemaņu apgūšanas laiks ir pārāk īss, lai tas studentam īpaši palīdzētu darba meklējumos pēc augstskolas absolvēšanas: “Nereti saskaramies ar situācijām, kurās studentam dotie prakses uzdevumi ir pārāk vispārīgi. Studenti nespēj noformulēt to, kas viņiem jāapgūst, jo viņi to nav iemācījušies. Ļoti iespējams, ka pat trešajā vai ceturtajā kursā daudziem jauniešiem joprojām nav īsta priekšstata par izvēlēto profesiju. Šādos gadījumos ļoti svarīga ir tieši personīgā motivācija – vai ir vēlme un interese iegūt zināšanas, vai arī tomēr students tikai formāli izpilda augstskolas prasības. Lai studenti būtu gatavāki darba tirgum, ievērojami jāmaina proporcija starp teorijas apguvi un praksi. Piemēram, studenti varētu praktizēties ilgākā termiņā, piedaloties konkrētu projektu realizācijā, jo divu vai trīs nedēļu laikā ir grūti iegūt pilnvērtīgu izpratni par darba procesu kopumā.”
Students eksperimentē, darba devējs riskē
Gluži tāpat kā mārketinga un reklāmas studiju absolvente Ramona Sunepa, arī Latvijas Universitātes tiesību zinātnes studente Laura (vārds mainīts) studiju laikā tā arī līdz galam neizprata, kas viņu sagaidīs pirmajā darbavietā: “Mācību saturs bija ļoti teorētisks. Juridiskajā fakultātē iestājos, jo man un visai manai ģimenei šķita, ka tas palīdzēs iegūt labi apmaksātu darbu ar izaugsmes iespējām, un tā arī ir, taču, ņemot vērā, ka praktisko zināšanu man bija maz, es tā arī neiejutos darba vidē. Varbūt man ir perfekcionistes sindroms, bet es nekādi nespēju sadzīvot ar to, ka man grūtības sagādāja teju katrs uzdevums. Atceros, ka sēdēju pie papīru kalniem un raudāju, man bija kauns prasīt kolēģiem, kas jādara. Tas noteikti nebija pareizi, jo, tikai interesējoties, cenšoties pierādīt sevi un mācoties, mēs varam kļūt par profesionāļiem savā jomā. Tagad, protams, apzinos, ka nedrīkst kautrēties no tā, ka kaut ko nezini. Esmu pārliecināta, ka darba devējs nebija īpaši laimīgs, ka pieņēmis darbā tādu cilvēku, tomēr esmu priecīga, ka man neliedza šo iespēju – vismaz mēģināt, jo tādā veidā pārliecinājos, ka neesmu apguvusi savu īsto profesiju un ka kaut kas ir jāmaina. Šobrīd studēju psiholoģiju. Žēl gan, ka universitāte mani šajā jautājumā neapgaismoja jau laikus. Daudzi mani kursabiedri saskārās un joprojām saskaras ar sarežģījumiem darba meklējumos, un tā ir taisnība, ka liela daļa uzņēmumu jauniņos darbā pieņem nelabprāt, tomēr priecājos par darba devējiem, kuri ir gatavi ieguldīt savu laiku un darbu jaunajos censoņos, jo nereti tieši šie cilvēki izrādās cītīgākie un veiksmīgākie darbinieki. Manuprāt, galvenais, ka cilvēks ir sajūsmā par to, ko viņš dara.”
Ar Lauras gadījumam līdzīgiem piemēriem ir saskāries arī starptautiskais uzņēmums “Cabot Corporation”, kas ir viens no vadošajiem specializēto ķimikāliju ražotājiem pasaulē. Uzņēmuma Latvijas filiāles personāldaļas vadītāja Marija Gendriksone atbalsta nepieredzējušo, bet motivēto absolventu pieņemšanu darbā, rūpīgi izvērtējot riskus: “Mūsu uzņēmumā strādā gan studējoši jaunieši, gan arī tādi, kas tikko absolvējuši augstskolu. Darba devēji parasti apmāca jaunos darbiniekus, gādā, lai viņiem viss būtu kārtībā. Pieņemot darbā jaunieti bez pieredzes, protams, pastāv daži riski. Piemēram, jaunietis domā, ka viņam patiks darboties ar finansēm saistītā darbā, bet, kad viņš saprot ikdienas pienākumus un izaicinājumus, pēkšņi darbs finansēs vairs nešķiet tik pievilcīgs. Vēl viens risks – jaunietim nav ar ko salīdzināt savu darbu, tāpēc dažreiz liekas, ka citur zāle ir zaļāka, un jaunais darbinieks ir gatavs mainīt darbu, lai tikai eksperimentētu un izpētītu, kā ir strādāt citur. Tomēr ir arī daudzi plusi – liela daļa jauniešu, kuriem nav iepriekšējas darba pieredzes, ļoti vēlas pierādīt sevi, savas spējas un atstāt pozitīvu iespaidu. Tādi cilvēki ir gatavi mācīties, pētīt un iedziļināties dažādās tēmās. Galvenais klupšanas akmens karjeras ceļa meklējumos ir tas, ka daudzi cilvēki īsti nezina, ko grib, nezina, kā to sasniegt. Nav vienas formulas tam, kā veiksmīgāk sagatavoties darba tirgum, bet mans ieteikums ir laikus atrast savu mentoru, kurš palīdzēs atrast pareizo ceļu.”
Mīnusi, pieņemot darbā nepieredzējušu cilvēku:
• Jāiegulda papildu darbs un laiks jaunieša apmācībām.
• Individuāla pieeja, gādāšana, lai viss būtu kārtībā.
• Darbinieks darba gaitā var saprast, ka darbs viņam neatbilst, jo nav iepriekšējās pieredzes, ar ko salīdzināt.
Plusi, pieņemot darbā nepieredzējušu cilvēku:
• Jaunie darbinieki nereti ir motivētāki un centīgāki par jau esošajiem, jo cenšas sevi pierādīt.
• Jaunas idejas, skatījums, papildinājums jau esošajam kolektīvam.
• Iespēja apmācīt darbinieku pēc saviem ieskatiem.
• Darba devējs dod iespēju jaunietim sevi pierādīt.
Pieredze
Rīgas Stradiņa universitātes mediju attiecību vadītāja Ieva Nora Gediņa:
RSU uzskata, ka viens no augstskolas pienākumiem ir būvēt tiltu starp studentu un darba tirgu, tāpēc tiek īstenota virkne pasākumu, kas stiprina saikni. Veselības aprūpes studiju programmās, piemēram, tradicionāli intensīva ir universitātes un dažādu Latvijas vadošo slimnīcu sadarbība, tostarp arī ar reģionālajām ārstniecības iestādēm.
Gan veselības aprūpes, gan sociālo zinātņu programmās ir padomāts par sadarbības līgumiem ar prakses vietām – šis sadarbības formāts parasti ir tradicionālākais veids, kādā absolvents atrod savu nākamo darba vietu. Savukārt, lai absolvents savai pirmajai darba pieredzei būtu sagatavots, veselības aprūpes studenti mācās simulācijās balstītā, realitātei maksimāli pietuvinātā vidē, izmantojot gan mulāžas, gan mācību lelles un simulatorus.
Savs “treniņpoligons” ir arī sociālo zinātņu studentiem, kuri aktīvi izmanto RSU studentu mediju “Skaļāk!”, kas ļauj gūt pirmās iemaņas žurnālista, fotogrāfa, operatora, producenta profesijā, gatavojot video, audio un teksta materiālus. Jau trīs gadus RSU pastāv studentu izdevums Inquisitio, kas ir pirmais pētnieciskās žurnālistikas izdevums Latvijā – tas kalpo par skrejceļu topošajiem žurnālistiem un fotogrāfiem.
RSU studiju prorektore profesore Tatjana Koķe uzsver: “Visi šie instrumenti palīdz jaunajam speciālistam labāk sagatavoties savai pirmajai darba pieredzei, un atsevišķās studiju programmās studējošie atrod darbu jau studiju laikā. Arī augstskolas Padomnieku konventā iesaistītie darba devēji vairākkārt ir apliecinājuši, ka RSU absolventi ir pieprasīti darba tirgū.”
