Īpašnieku maiņas, tiesāšanās, lielu cerību un neizdarības laiks. Kā “Bolderājas grupa” glābj Daugavgrīvas cietoksni 8
Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Biedrība “Bolderājas grupa” jau gandrīz trīsdesmit gadus ar sirds degsmi un savām rokām glābj unikālu Rīgas, Latvijas, Baltijas un pasaules kultūras mantojuma objektu – Daugavgrīvas cietoksni. Īpašnieku maiņas, privatizācijas, tiesāšanās, lielu cerību un ilgstošas neizdarības laikā viņi cietoksni nenodod – ir tam blakus kā sargeņģeļi un vienmēr darbam gatava avārijas brigāde.
Juridiski viņi biežāk ir bijuši ar putna tiesībām, šobrīd viņiem kā nevalstiskai organizācijai līdz 2023. gadam ir uzticēta cietokšņa sarga funkcija, valstiskās koncepcijas teritorijai joprojām nav, taču nu jau viņi ar savu rūpju objektu ir pārlieku saauguši, lai atmestu ar roku.
“Esam krīzes menedžments,” biedrības lomu definē Sandra Jakušonoka, kas cietokšņa labā dara visu – runā, raksta, pēta, skaita, skaidro, cīnās, vāc gružus, tīra, zvana… Tieši ar zvanu sākās arī vraka stāsts.
Ārā trīs metri koka
Vispirms zvanīja Sandrai. Zinot viņu sabiedriski aktīvo nostāju un enerģiju cīnīties arī ar vējdzirnavām, nav brīnums, ka par Bolderājas pludmalē izskaloto objektu cilvēki vispirms zvanīja savējiem – Sandrai un Vladimiram Jakušonokiem.
Viņiem katra vēsts no pagātnes ir goda lieta, tiek glābta, pētīta un cienīta – vai tā būtu bēniņos atrasta fotogrāfija, no ūdens izcelts enkurs vai no ugunskura izvilkts vecs ķieģelis, jā, arī viss no jūras izskalotais – viena senā laiva, kam nevienā muzejā nav vietas, kazemātos jau ir atradusi pajumti…
“Mums piezvanīja, ka kaut kas aizdomīgs rēgojoties laukā no smiltīm. Pa daļai ūdenī, ārā trīs metri koka, visu nevar saskatīt… Bet mums divas izstādes, cilvēki nāk ekskursijās, cietoksnis pilns ar apmeklētājiem. Aizgājām tikai nākamajā dienā. Skatāmies – divi puiši ar lāpstiņām jau rok. Pirmatklājēju grūti noteikt, bet bija skaidrs, ka jāglābj. Vraks tik liels, ka nenoslēpsi… Nofotografējām un sākām rīkoties.”
Šo zvanu saņēmu jau es pēc darba laika atvaļinājuma priekšvakarā, un tikai mašīnas trūkums apslāpēja vēlmi braukt skatīties jūras izskaloto brīnumu tūlīt. Sandra informēja Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi par atradumu un lūdza steidzīgu apsekošanu.
Viņas sūtītās bildes pārsūtīju arheoloģijas daļai, kolēģi jau nākamajā rītā bija gatavi pirmreizējai apskatei. Tāpat Sandra bija sazvanījusi Rīgas brīvostu un Rīgas apkaimju biedrības koordinatoru. Galvenais uztraukums – lai atradumu neizvazā, neizvelk senās naglas, nesadala pa sastāvdaļām.
Tā kā pati nākamajā dienā devos prom no Latvijas, vraka piedzīvojumus fragmentāri dzirdēju vien no medijiem. Pārvaldes arheologi sajūsmā, žurnālisti ziņo, soctīkli viļņo pat interesentu grupās ārvalstīs – tātad ir īsta manta! Arī Sandra atzīst, ka šis ir veiksmes stāsts.
“Reakcija bija ļoti ātra, visas organizācijas atsaucās uzreiz. Brīvostas policija uzsāka apsardzi, arheologi brauca skatīties. Sabiedrības interese – liela un pozitīva!
Uz šī viļņa ātri tika noorganizēta tikšanās ar vistiešāk atbildīgajām amatpersonām – Ansi Zeltiņu kā brīvostas vadītāju, Inesi Andersoni, kas vada Rīgas Attīstības departamentu, un apkaimju koordinatoru Gaidi Balodi. Interesanta saruna! Jautās nepārprotams prieks par to, ka tāds objekts ir.
Ostas cilvēkiem un ierēdņiem mirdzēja acis, kas reti kad novērojams. Vienlaikus aizrautība un žēlabas par to, ka trūkst naudas un iespēju, lai rīkotos uzreiz. Lai vraku izceltu un izstādītu, vajag zināšanas, tehniku, naudu un, pats galvenais – vietu, kur likt!
Ja Daugavgrīvas cietoksnī būtu Jūrniecības muzejs, tad nebūtu jādomā… Tagad speciālistu lēmums ir – pagaidām jārok ciet un jāapsargā,” stāsta Sandra, kad jau pēc slēgto durvju mēneša iesākšanās esmu atgriezusies dzimtenē.
Ieilgusī nenoteiksme
Daugavgrīvas cietoksnis man ir sentimentāls objekts. Tik tikko bija aizgājusi padomju armija, kad ar savu topošo vīru, talantīgu un drosmīgu kinooperatoru, ar velosipēdiem mināmies no Teikas uz Bolderāju, lai slepus iekļūtu šajā zvaigžņveida fortifikācijas brīnumā.
Toreiz nonācām tikai līdz Komētu fortam, bet jau drīz, kad pār cietokšņa teritoriju gāzās māksliniecisku interešu straumes ar ambicioziem mērķiem te veidot pasaules līmeņa Modernās mākslas muzeju, kā jauna mākslas studente un žurnāliste varēju izstaigāt visu. Saukļi un skaļi vārdi toreiz plīvoja kā spožas maldugunis, bet viss atdūrās privatizācijas drudzī un materiālajā realitātē.
Impērijas objektam vajag saimnieku ar plašu domāšanu, bet tā vēl bija un joprojām ir jāmācās.
Ko mēs? Toreiz kopā ar “Bolderājas grupu” svinējām dzīvi – ar mākslas akcijām, prieku par brīvību un bohēmisku izaicinājumu jaunajai kapitālisma realitātei. Mūsu vecumā tas bija eksplozīvs prieks un vēl nedefinēta sapratne, ka gadsimtu mantojums ir īstā vērtība, bet mēs tikai tāda pagaidu rota…
Mēs nebijām vara, taču māksla bez pēdām nepalika. Šajos gandrīz trīsdesmit gados ir noiets loks, izmēģinot citus modeļus un atzīstot to sakāvi, lai galu galā nonāktu pie termina “kultūrvieta”.
“Tas ir paradokss,” atzīst Sandra, “durvju aizvēršanas brīdis beidzot strikti pateica, kas mēs esam. Nē, pēdējie seši gadi cietoksnim nav tie sliktākie, te atgriezās māksla. Varbūt nedaudz, varbūt pa solītim, bet tā te ir. Mantojums un māksla!
Kopš Eiropas kultūras mantojuma dienām septembra nogalē cietoksnī tika atvērta Nacionālā vēstures muzeja izstāde – stendi vidē. Ļoti apmeklēta! Pie katra stenda cilvēki bija bez pārtraukuma. Tas pārspēja visas muzeja darbinieku cerības. Tāds formāts kā āra izstādes šobrīd ir ļoti pieprasīts.
Diemžēl vārtus nācās slēgt, pirms tika atklāta un laista tautās festivāla “Komēta” veidotā izstāde “Bruņurupuču sala”.
Festivāla rīkotāji uzstāja, ka atvērs, jo par cietokšņiem Ministru kabineta noteikumos nekas neesot teikts, tāpēc zvanīju apkaimju koordinatoram – kas mums jādara? Viņš atbildēja viennozīmīgi – kultūrvietas ir ciet! Tātad mums ir definīcija. Esam pieskaitīti kultūrvietām.”
Nē, Sandras vārdos nav aizvainojuma un kareivīgas norādes uz valsts vai pašvaldības kļūdām, taču sāpe par cietokšņa neizmantoto kultūras mantojuma un tūrisma potenciālu ir saskatāma ikvienam domājošam un pasauli redzējušam apmeklētājam.
To, ko ir izdarījušas attīstītās valstis, ko ir iespējusi Igaunija un Lietuva, ko, atjaunojot Daugavpils cietoksni, ir izdarījusi Latgale, ko ar uzcītību un tālredzību ir paveikušas Latvijas mazās pašvaldības, glābjot, izceļot un padarot par tūrisma objektiem salīdzinoši necilākas vietas, Rīga spītīgi neredz.
Daugavgrīvas cietoksnis un Spilves lidosta nez kāpēc netiek nedz līdz vietai pilsētas attīstības plānā, nedz līdz jēgpilnam Eiropas finansējumam, kas tos spētu padarīt par mantojuma smagsvariem. Kas to neļauj? Kur ir bremze? Kam tās tumšās klapes uz acīm?
Ja pašiem pietrūkst fantāzijas, tad vairāki arhitektūras kursu studenti par cietokšņa revitalizāciju ir gatavojuši mācību darbus un tie rāda cieņpilnu vietu Eiropas kultūrkartē, kamēr realitātē – “avārijas brigāde” glābj, kas glābjams, un joprojām gaida lielos lēmumus.
“Cietoksnis juridiski ir vienkārši nekustamais īpašums, kurš ilgi ir bijis Privatizācijas aģentūras pārvaldībā. Šobrīd arvien biežāk dzirdam – kultūrvieta, bet tas nekādi nav definēts juridiski,” atzīst Sandra, kam, gods kam gods, nekādus priekšrakstus nevajag.
Pie “Sandras un Volodjkas” kultūrvieta ir bijusi vienmēr, jo viņi to rada paši ar savu darbošanos – gan vecajā koka mājā, kur virmoja deviņdesmito gadu bohēma, gan cietokšņa sarga namiņā, ko varētu dēvēt par “autsaideru paradīzi”.
Pārliecinātiem mietpilsoņiem to nesaprast ne toreiz, ne tagad, taču cietoksnis pats par kultūrvietu nekļūst – tam ir vajadzīgi cilvēki.
Blakus un kopā
“Bolderājas grupas” un Jakušonoku ģimenes aktivitātes savas apkaimes glābšanā sākās vēl padomju laika beigās, kad visi brīvdomīgie aktīvisti bija “zaļie”. Tieša saistība ar cietoksni sākās nedaudz vēlāk.
“Pirms 30 gadiem te vēl bija padomju armija, kas aizgāja 1993. gadā. Padomju militārpersonas pašrocīgi pavadīja mākslinieku delegācijas, atzinīgi vērtēja pieminekļa statusa piešķiršanu, nodeva pieklājīgi.
Kādu laiku te bija Latvijas armija, bet neredzēja vajadzību pēc tik liela kompleksa – Aizsardzības ministrija izsludināja izsoli ar iespēju privatizēt. Tas bija ļoti dīvains laiks. Bija dažādas mākslinieku iniciatīvas, arī starptautiskas.
Bijām izveidojuši apvienību, lai pretendētu uz iespēju cietoksni nomāt. Tajā bijām mēs, “Bolderājas grupa”, un Laikmetīgā teātra apvienība ar Zviedrijas līdzdalību “Kronis un atslēgas”.
Kā trešais partneris bija piekritusi būt Rīgas dome, taču viņu domas nemitīgi mainījās. Bija brīdis, kad viņi publiskoja vēlmi pārņemt visu cietoksni, bet beigās pat atteicās no līdzdalības partnera statusā.
Nosacījumi bija ambiciozi – tajā brīdī tā pat nebija noma, bet izsole. Otrs pretendents bez mums bija SIA “Aumeisteru muiža”, kas arī uzvarēja,” privatizācijas eksperimenta laikus atceras Sandra Jakušonoka.
Tolaik, 1999. gadā, Daugavgrīvas cietoksnis pragmatiski tika nodots uzņēmumam, kas nodarbojas ar būvniecību un potenciāli ir cerīgāks nekā “kāda tur māksla”.
Nevienu nemulsināja īpašnieku saistība ar padomju komjaunatnes eliti un tai sekojošajām krāpnieciskajām finanšu iestādēm. Viņu spēja deviņdesmitajos gados piesaistīt līdzekļus tika novērtēta kā priekšrocība. Kas notika tālāk?
“”Aumeisteru muižas” īpašumā cietoksnis bija līdz 2014. gadam, tātad – 15 gadus. Tajā laikā notika ļoti jocīgas lietas. Labais – tika nojauktas padomju laika silikātu ķieģeļu būves, sliktais – daudzām vēsturiskajām ēkām, kas te bija, ar īpašnieku ziņu vai bez tās tika nodarīti lieli postījumi.
Torpēdu remontu ceham tika izzāģētas visas metāla konstrukcijas, kas saturēja jumtu, arī šķūnim u. c. ēkām. Centrālajā daļā divstāvu ēkas tika nobrucinātas cauri abiem stāviem. Metāla meklētāji darbojās, nesa prom, ko var,” nekontrolētās postīšanas laikus atminas Sandra.
Viņa neapgalvo, ka būtu noticis tikai sliktais un viss ir bijušo īpašnieku ļaunprātība. Vai toreizējie īpašnieki objektu cienīja arī kā mantojuma vērtību?
“Vēlme jau bija. 2007. gadā tika izdota grāmata “Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture”, ko “Aumeisteru muiža” atbalstīja finansiāli. Iespējams, ka viņi centās, bet šis ir valstiska mēroga objekts. Kā privātīpašnieki viņi nespēja nodarboties ar kultūras mantojuma apsaimniekošanu ne pietiekami labi, ne profesionāli.
Sabiedrība prasīja arvien vairāk un vairāk. Mēs arī. Šķita nepieņemami, ka visapkārt attīstās dažādi kultūras objekti, bet cietoksnis ir tādā pamestības stāvoklī, bezcerīgs un nepieejams,” situāciju, kas ir mainījusies tikai nedaudz, atminas Sandra.
Kā biedrība viņi uzturējuši ciešu saikni ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju, sekojuši, kas cietoksnī notiek vai nenotiek.
“Pieminekļu inspekcija sastādīja grafiku, pēc kura SIA “Aumeisteru muiža” būtu jāveic dažādi glābšanas darbi – sienu nostiprināšana, jumtu uzlikšana u. c. Teikt, ka viņi neko nedarīja, nebūtu godīgi, taču ar kvalitāti nevaram būt apmierināti.
Kāpēc kaļķa javas vietā tika lietots cements, kāpēc dažas ēkas sabrukušas tieši pēc remonta, kāpēc cietokšņa vārtos tika noslīpēti vēsturiskie uzraksti, kas ir kultūrvēsturiska liecība, kāpēc nojauktas daudzas mājas, tajā skaitā pa pusei māja, kurai viena siena bija no 17. gs…
Nē, to mums izdevās izglābt – provocējām niknu sabiedrības reakciju un arī paši stājāmies priekšā buldozeriem,” cīņas pozīciju samierināšanās vietā aizstāv Sandra.
Secinājums, kas pa domāšanas ķēdīti beidzot izplatījās arī institūciju vidū, bija loģisks – pat ļoti gribot, privātuzņēmējs nevar pacelt šāda objekta restaurāciju un izmantošanu sabiedrības interesēs.
Privatizācija kā process tik lielam objektam nav iespējama, uzņēmēja atbildība attiecībā pret šī objekta vērtību ir pārāk liela. Tā bija abpusēji sankcionēta utopija, kas, protams, nerealizējās – jau līdz 2008. gadam cietoksnim bija jābūt pilnībā restaurētam un padarītam par pilnvērtīgu kultūras mantojuma objektu ar muzejisko un tūrisma funkciju.
Tas, protams, netika paveikts, un valstij pēc piecu gadu tiesas darbiem 2014. gadā izdevās īpašumu attiesāt. Turpmāk noteikumi cietokšņa tīkotājiem tika padarīti daudz striktāki – Privatizācijas aģentūra potenciālajiem investoriem pieprasīja konkrētus un tūlītējus ieguldījumus.
Par spīti ekonomiskās krīzes smagajām sekām, daudzi pretendenti joprojām vēlējās šo objektu privatizēt un attīstīt, taču valsts vairs tik viegli nedeva. Princips “atnākam, ieraugām, ņemam, jo neviens vēl nav paņēmis” vairs netika akceptēts – tika pieprasīta atbildība. Striktie nosacījumi apturēja šī objekta lētu privatizēšanu, taču neko nav devuši attīstībai.
“Labi vai slikti – neņemos spriest. Kā būtu, ja būtu, mēs nezinām. Pēc krīzes, šajā bezsaimnieka periodā, vēl vairāki cietokšņa objekti aizgāja bojā… Vai kāds itāliešu investors to būtu izglābis?
Manuprāt, privatizācijas apturēšana tomēr bija pareizs lēmums. Šobrīd, kad esam labāk izpratuši dažādus modeļus, “publiskā privātā partnerība” šķiet vienīgais un labākais risinājums,” atzīst Sandra, kas turpina domāt nākotnei. Taču šis vektors uzrāda lielāko problēmu – ir jābūt koncepcijai! Tā arī vislielākā sāpe, ka tās nav nedz valsts, nedz pašvaldības līmenī.
Draugos ar lielām un mazām lietām
Jā, cietoksnis ir liela un nepanesama mīlestība, ja jānes vieniem. “Normāls cilvēks”, saprotot mērogus, atmestu ar roku, bet Jakušonokiem tā nav izdevies.
Ilgajā laika posmā, kad notika privatizācijas eksperimenti, viņi meklēja, pētīja, atrada detaļas, izvilināja dienas gaismā cilvēkam saprotamo vēsturi – emocionālu, sentimentālu, iesaistošu.
Viņi ar putna tiesībām cietoksnī izvieto informācijas stendus, izstāda atrastos priekšmetus, kolekcionē un pērk izsolēs senās fotogrāfijas, pēta, stāsta, rāda seno kinohroniku fragmentus – kā Daugavgrīvas cietoksnī pirms Pirmā pasaules kara viesojās Vācijas ķeizars…
Viņu zināšanas ir apbrīnojamas, taču mākslu no viņu ikdienas neizravēt – tā Sandru un Volodju atrod pati. Līdz ar durvju slēgšanu ciet ir arī viņu mazais sirds projekts “Tihans, žaki un buks Neimindē”, kas ne tikai veltīts, bet arī pilnībā tapis “no mantojuma”.
Skaisti ierāmēti un mākslinieciski savietoti konfekšu “Sarkanās magones” papīrīši. Tos Jakušonoki atraduši bijušo kazarmu sienas šķirbās. Padomju zaldātiņi, astoņpadsmit gados izrauti no ģimenes un skolas sola, tādi lieli bērni vien bijuši – konfektes kabatās vai vecāku sūtījumos, slepus izbaudāmas karameles, kad oficieri neredz…
Vai ierāmēts kuģa kapteiņa pienākumu saraksts – garš, garš, maziem krievu burtiņiem, kur neredzamais kapteinis uzņemas atbildību par visu neskaitāmās rindās savirknēto pienākumu jūru. Autori ar melnu kvadrātu izcēluši tikai vienu vārdu “živučestj” (dzīvelība), kas pēc būtības ietver visus pārējos – kapteinis atbild, lai visi paliek pie dzīvības, viss pārējais, sīkāk reglamentētais, kļūst mazsvarīgs šī lielā uzdevuma priekšā.
Vai pārtikas kastes iepakojums, kur ražotājs ir Kamčatkas “Ribak” (zvejnieks) un konservu kārba ar mūsdienās nesaprotamo nosaukumu “Goļec” (zilcgaļa), Daugavgrīvas cietokšņa personālam ir sūtīts pāri sešām laika joslām… Vai kaste ar uguns dzēšanai nepieciešamajām smiltīm, kam pielikts mūsdienu konteksts nosaukumā “Jaunas idejas, vecas smiltis”, sāpīgi un tieši raksturojot ieilgušo neizlēmību…
Darbu nav ļoti, bet pietiekami daudz un koncepcija skaidra – reāls priekšmets no autentiskās vides, kam piešķirts māksliniecisks virsuzdevums. Daļu veidojuši profesionāli un Bolderājas kodam uzticīgi mākslinieki, daļu acīgi saskatījuši Jakušonoki paši.
“”Žaki” – tāds uzraksts bija uz kafijas kastes 1989. gadā. Tulkojums skanēja “Momentālā kafija”. Tā bija deficīta prece, kas pienācās armijas virsniekiem kā garšu baudu bonuss par to, ko viņi dara. Mēs to uztveram kā laika zīmi – tas ir burkāns, ar ko nopirkt cilvēku lojalitāti varai,” par kafijas iepakojumu pārtapšanu simbolā stāsta Sandra.
“Buks” savukārt ir vienīgais saglabājies priekšmets no Torpēdu ceha, kas pēc konfigurācijas atgādina sporta vingrošanas priekšmetu, kam jālec pāri. Reālajam eksemplāram ir iedobums, uz kura lika torpēdas. Tām nelēca pāri, bet remontēja.
Tas ir retais priekšmets, kas izdzīvojis, – saglabāts neskarts un atveids iestrādāts 18. gs. vinjetē kā uzvarētājs. Goda zīme par “živučestj”! Taču par to lielākie suminājumi pienākas “Tihanam”, ķieģelim, ko Jakušonoki paceļ virsvērtības kārtā.
“Tieši tā to rakstīja – krieviski, ar cietinājuma zīmi beigās. Tas ir meistara autogrāfs, ko Tihans savulaik bija uzrakstījis uz ķieģeļa. Es šo 18. gadsimta ķieģeli izvilku no ugunskura, ko cietoksnī kāds bija kurinājis festivāla “Komēta” laikā,” stāsta Sandra un atzīst, ka mūsdienu hipsteriem ir atšķirīga domāšana…
Apgūt puspamestas teritorijas un sataisīt ažiotāžu ir viena lieta, bet domāt ilgtermiņā – cita. Mantojums tām jukām pa vidu brūk, deg un aizaug. Taču ķieģeļi ir dažādi – Daugavgrīvas stāstā ir arī Teodors. Tas bijis 1938. gads, Ulmaņa striktais kurss, kas pavēlējis – uzsākt Daugavgrīvas cietokšņa pareizticīgās baznīcas demontāžu! Tad nu sasaukti strādnieki no laukiem un ķērušies klāt. Lauku puisis Teodors no ķieģeļa, tam atraujoties no sienas un uzkrītot virsū, teju galu dabūjis.
“Tad nu arī smējāmies, ka varētu ieviest balvu “Teodors” un katru gadu pasniegt ķieģeli ar šādu uzrakstu tiem, kas pieļāvuši kultūras mantojuma bojāšanu,” radošu pieeju grūtām situācijām demonstrē Sandra Jakušonoka.
Starp citu, pēc vēstures avotiem, vēl bēdīgāk ir klājies Lībai Felcs. 1914. gadā pirms kara nacionālisma un vandalisma uzplūdos cietoksnī stihiski tika uzsākta demontāža piemineklim, kas bija uzstādīts kā Krievijas impērijas simbols. Ērgli izdevās noņemt un vēlāk pārdot, bet stēla gan uzkrita nabaga Lībai virsū…
Jautājums – cik ilgi valsts un pašvaldības neizlēmīgo attieksmi cietīs pats Daugavgrīvas cietoksnis, gan paliek atklāts. Tāpat – kur izstādīt publikai atrasto kuģa vraku, kas jau pasludināts par jaunatklāto pieminekli?
Kam prasīt Rīgas kultūras mantojuma un tūrisma attīstības neesošo attīstības vīziju? Un kur atrast kuģa kapteini, kas nodrošinās piepildītu dzīvotspēju?
Nākotnē Sandra tomēr raugās optimistiski. Pie vraka, kas sakustinājis arī amatpersonu ūdeņus, parādījušies divi gaismas stari.
Pirmkārt, brīvosta plāno atvērt Daugavgrīvas bāku, padarot to par sankcionētu publiskas apskates vietu – tā šobrīd ir reālākā, kur tuvākajā laikā varētu uzstādīt pagājības kuģi.
Otrkārt, neesošā Rīgas tūrisma koncepcija dod iespējas iepriekšējo deputātu kļūdas labot – savirknējot vienā maršrutā Daugavgrīvas cietoksni un Spilves lidostu, var izveidot pasaules līmeņa vēsturiskās izziņas un mākslas maršrutu.
Abi šie pieminekļi jau ir kā “Tihani” – izdzīvotāji jukās un neizlēmībā. Vai tiešām atbildīgajām amatpersonām būtu jāsagaida arī “Teodors” – balva par mantojuma graušanu?
Uzziņa
Daugavgrīvas cietoksnis
• Unikāls pilsētbūvniecības piemineklis vairāk nekā 20 ha platībā
• Vienīgais zvaigznes formas cietoksnis Latvijas teritorijā, kas saglabājies no 17. gadsimta
• Piedalījies vairākos karos, bijis mājvieta poļu, zviedru un padomju armijām, piedzīvojis Krievijas impērijas un PSRS laikus, kalpojis Latvijas militārajiem spēkiem starpkaru periodā un īsi pēc neatkarības atgūšanas
• Kopš 1985. gada Daugavgrīvas cietokšņa apbūve ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
• Šobrīd atrodas valsts publisko aktīvu apsaimniekotāja “Possessor” pārvaldībā
Ieceres tuvākajai nākotnei
Ja tiks sakārtoti juridiskie jautājumi, “Bolderājas grupa” mēģinās piesaistīt NKMP administrēto valsts finansējumu atsevišķiem glābšanas darbiem. Neatliekamākie ir:
• nostiprināt Rīgas jeb Dienvidu vārtus
• uzlikt jumtu baznīcas tornim (padomju laikā – ūdenstornis)
• uzlikt jumtu zviedru laika pulvertornim
• komandanta mājas jumta remonts
