Vai vīruss vieno un kurš par tā ietekmi satraucas visvairāk? Intervija ar “Latvijas faktu” vadītāju Aigaru Freimani 0
Socioloģijas firma “Latvijas fakti” ir saskaitījusi, vai Latvijas iedzīvotāji atbalsta valdības veiktos pasākumus cīņā ar Covid–19 saslimšanu. Par to un citām politikas aktualitātēm saruna ar “Latvijas faktu” vadītāju, sabiedriskās domas pētnieku Aigaru Freimani.
Ko socioloģijas zinātne saka par neparedzēto gadījumu ar sīko draņķi vīrusu, kas paralizējis visu pasauli?
A. Freimanis: Socioloģija spēj pētīt reakciju, un “Latvijas faktiem” ir apkopots pētījums, kurā tūkstotim respondentu telefoniski jautājām, vai viņi atbalsta vai neatbalsta valdības paveikto cīņā ar epidēmiju.
Neatkarīgi no politiskajām simpātijām 74% aptaujas dalībnieku atbalsta un 24% saka – nē. Pāri paliek vien 2%, kuri nevar atbildēt uz jautāto.
Tā ir ārkārtīgi neparasta situācija, jo parasti ir ievērojami vairāk cilvēku, kuri pieder kategorijai “nav viedokļa”, “grūti pateikt” un “nezinu”.
Atbalsts visās grupās ir visai līdzīgs, nemeklēsim utis, sakot, ka nelatvieši ir kritiskāki, latvieši atbalstošāki valdības lēmumiem, jo te ir konsensuss, kas saka – labi, ka valdība ko dara lietas labā.
Otrs jautājums bija – kā notiekošais varētu ietekmēt jūsu ģimenes labklājību? Te 56% – un tas ir daudz – domā, ka tas negatīvi un ļoti negatīvi ietekmēs materiālo stāvokli, vien 25% aptaujāto uzskata, ka viņu labklājībai nekas nenotiks.
Starp gados jaunākiem cilvēkiem 48% liekas, ka krīze pasliktinās situāciju, bet liels skaits aptaujāto uzskata, ka notiekošais neatstās ietekmi uz ienākumu līmeni.
Interesanti, ka gadagājumā 65+ daudzi arī domā, ka viņiem personīgi nekas nemainīsies, jo pensionāri aptver, ka materiālais ieguvums pensijas veidā ir tik neliels, ka dižas problēmas necelsies. Pēdējā laikā iezīmējusies trauksmainākā sabiedrības grupa ir respondenti pirmspensijas vecumā no 55 gadiem. Šiem cilvēkiem ir iemesli uztraukties tikpat kā par visu.
Tas būtu jājautā psihologam, ne sociologam, bet cik ilgi saglabāsies augsts atbalsta līmenis Kariņa, Viņķeles un Co politikai, jo dzīve noslēgtībā, pašizolācijā mājas režīmā, stresā, bailēs no aplipšanas drupina uzticību.
Cilvēki kļūst nervozāki. Pieaug alkohola patēriņš. Somijā, kur precīza statistika, apjoms audzis lavīnveidā!
Arī daļai mūsu cilvēku liekas jauki, ka grādīgos var iegādāties internetā. Taču alkohols nav izeja no depresijas stāvokļa.
Veidojas citi modeļi, kā tikt galā ar krīzi. Pirms pāris nedēļām milzu pūļi gāza apkārt būvmateriālu veikalus. Jājautā, kāpēc pašvaldības policija reaģē un soda trīs cilvēkus, kuri stāv viens otram par tuvu un sarunājas, bet neliekas zinis par šo veikalu apmeklētājiem, kur vērojama absolūta distances ignorance?
Tikpat neizprotama liekulība, ka par 50 klātesošiem baznīcas dievkalpojumā Liepājā sāk izmeklēšanu, bet būvmateriālu veikalā ar 500 viens otram garām staigājošiem cilvēkiem viss ir kārtībā.
Otra lieta, kas sākusies specifiska dzīvesveida apstākļos, kad cilvēki nevar aizbraukt uz ārzemēm, – visi sāk dragāt pa Latviju. Viļņi metas uz Kolku, Saulkrastiem. Lieldienās, izkāpjot ceļmalā starp diviem miestiem, velkot nāsīs gaisu, varēja sajust šašlika aromātu.
Maz ticams, ka tādā koncentrācijā to radīja vientuļu vecīšu pāris. Domāju, pie griliem pulcējās ģimenes kuplā pulkā.
Tā ir socioloģijā labi zināma aksioma – cilvēku suga vienādi labi adaptējas jebkurā situācijā.
Man prātā pētījums, ko 90. gados veicām starptautiskajai bērnu organizācijai UNICEF. Īpatnēji, bet bērni, kuri tai laikā jutās vislielākajā drošībā, dzīvoja kara pārņemtajā Dienvidslāvijā. Mazie vienkārši nepazina citu dzīvi un droši jutās, jo vienmēr blakus atradās kāds no vecākiem.
Uz ielām šāva, sprāga bumbas – bet cilvēka uztvere bieži ir ļoti paradoksāla lieta.
Taču stresu ilgi noturēt sevī reti kuram izdodas. Tas laužas ārā postošā formā pret sevi, pret ģimeni un apkārtējiem.
Plaši aprakstīts fenomens par Somijas iedzīvotāju dzīvi aiz polārā loka. Alkohola patēriņš ziemā, kad ārā nav gaismas, pieaug, un tad arī kāpj pašnāvību, ģimeņu konfliktu skaits. Stresa vide tumsā uzasinās. Arī pašreizējos apstākļos, ieilgstot noslēgtībai, var būt vairāk ignorances pret noteikumiem.
Kā jums liekas – kurš ministrs sekmīgāk darbojas krīzes situācijā?
Manuprāt, no komunikācijas un saturiskā viedokļa vislabāk izskatās ārlietu ministrs Rinkevičs.
Sākotnēji viņš procesā piedalījās visai rezervēti, bet, kad sākās repatriācijas pasākumi, Ārlietu ministrijas pozīcija bija ļoti korekta un saprotama. Pats svarīgākais, ka tajā nebija nevajadzīgas pīārēšanās un sevis izcelšanas, kas daudzkārt mēdz būt kaitinoša.
Kas notiks ar Eiropas Savienības nākotni? Vai ilūzijas par solidaritāti sagrautas un īpaši globālo krīžu apstākļos katrai dalībvalstij jāpaļaujas uz pašas spēkiem?
Brisele uz pandēmijas uzliesmojumu reaģēja pārsteidzoši vāji. Tagad to mēģina pārstartēt ar finansiāliem bonusiem, ko dabūšot katra ES valsts, un ar ekonomikas stimulācijas pasākumiem ar prāvām summām.
Bet nauda nerodas no nekurienes. Acīmredzot roka ir pie pogas, kas ļauj sākt drukāt naudu. Vai tas ir vienīgais savienības izpausmes veids – apbērt visus ar naudu?
Nekad neesmu juties pārāk omulīgi attiecībā uz organizāciju, ko dēvē “Eirosavienība”. Bet nenoliedzami – Latvijai līdzdalība bijusi izdevīga, arī ar grandioziem dzīvā spēka zaudējumiem un ekonomikas sabremzēšanos darbaroku aizplūšanas dēļ, tāpēc atrast citu scenāriju ārpus pastāvošā modeļa man tomēr būtu grūti.
Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks ieteica Latvijai visiem spēkiem turēties kopā ar ES vadošajām valstīm un pareģoja Baltijai ātru atgūšanos. Tai pašā laikā pieredzējušais finansists sacīja – kas bija globāls, kļūs reģionāls un vietējs. Varam piekrist Vilka secinājumiem?
Tā ir racionāli veidota vīzija, kas balstās uz esošo situāciju. Bet prakse liecina, ka, krīzēm beidzoties, racionalitāte mainās.
Pirms pāris gadiem Eiropu pārņēma “sviesta krīze”. Pikucis sviesta cenā cēlās tik strauji, ka nebija pa kabatai ne vien latviešu pensionāram, bet pat Francijā cilvēki, kuri raduši rītu sākt ar ceptu kruasānu, kam sviests ir nozīmīga sastāvdaļa, bažījās par iespējamu nacionālu traģēdiju, kad to vairs nevarēs iegādāties.
Toreiz arī stāstīja, ka mums jārada pārtikas drošības tirgus, jāražo vairāk uz vietas, nav jāeksportē ķīniešiem tas, kas pašiem vajadzīgs. Pēc tam apņemšanās pakūpēja gaisā. Domāju – šoreiz būs līdzīgi.
Stāsti, kas velkas jau ilgāk par mēnesi – mums nekavējoties jāsāk pašiem ražot sejas maskas. Standartiem atbilstošas, nevis tādas, kuras nopērk Ķīnā un kuras izrādās nederīgas mediķiem.
Te parādās dubultmorāle, kas pārņēmusi medijus, politisko vidi, sociālos tīklus, ka nu tik jārada rūpnīca, kas ražos miljoniem masku, bet krīze beigsies un saražotā produkcija krausies kaudzēs noliktavās.
Nevienam to nevajadzēs, jo ķīnieši turpinās ražot konkurējošas maskas ar neticamu jaudu un par zemāku cenu. Pieņemot, ka esošais stāvoklis beigsies ļoti ātri, katrā ziņā neilgs vairāk par gadu, tas nav pietiekams laiks, lai fundamentāli mainītu savu starptautisko politiku, tautsaimniecību un daudz ko citu.
Gada laikā tiksim cauri – tā teikdams, neesat liels optimists. Un ko darīsim, kad viss tiešām beigsies? Patriotiem nav lemts publiski svinēt 4. maija gadadienu, mūzikas draugiem jāiztiek bez koncertiem, kultūrcilvēkiem atceltas teātra izrādes un Dziesmu svētki, sporta faniem likvidēts viss iespējamais, ar pasaules hokeja čempionātu sākot un olimpiskajām spēlēm beidzot…
Viss ar joni nāks atpakaļ. Pulcēšanās liegums daudzām nozarēm var izrādīties dramatisks. Neraugoties uz to, pie daudziem restorāniem jau tiek būvētas vasaras terases.
Slavenais teiciens “dzīres mēra laikā” nav tikai literāra metafora, bet parāda cilvēku reakciju galējās dzīvību apdraudošās situācijās. Par to var lasīt Kamī gabalā “Mēris”, Muntes aprakstītās epizodēs “Stāstā par Sanmikelu”, kur traģiskais mijas ar ikdienišķo. Pats esmu piederīgs hiperriska grupai, jo pēc operācijas imūnsistēma ir totāli vājināta, bet tas man neliedz uz lietām skatīties, kādas tās ir.
Mani kaitina minējums “vairs nedzīvosim kā līdz šim”. ASV bija 11. septembra terorakts, kad teica tāpat. Kas mainījies? Lidostās paaugstināts drošības līmenis, bet cilvēki lido arvien vairāk.
Toreiz, kad trīs dienas virs Amerikas aizliedza visus civilās aviācijas lidojumus, zinātnieki konstatēja, ka saules gaismas apjoms, kas sasniedz ASV teritoriju, palielinājies par 3%. Tas nozīmē, ka aviācijas flotes debesīs atstātās švīkas samazina saules starojuma nonākšanu uz zemes. Tagad ar sajūsmu rāda no kosmosa nofotografētās kartes, kas uzskatāmi demonstrē gaisa tīrību vietā, kur apturēta rūpniecība.
Vai cilvēki mainīs dzīvesveidu? Neies uz krogu, naktsklubu? Muļķības. Ies atkal uz koncertiem un teātriem, lietos uzturā to pašu pārtiku. Lociņi nebūs mazāk zaļi. Kartupeļi neinficēsies ar koronavīrusu.
Cilvēku dzīvesveids ir visgrūtāk maināmā lieta. Tā ir tradīcija, ko uztur gadu simtiem veidotais dzīves stils, kuru pārmantojam no saviem senčiem un apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir pamats, uz kura pastāv sabiedrība vienā valstī – valoda un dzīvesveids. Lielas pārmaiņas rada vai nu tehnoloģiju attīstība, vai ārkārtēji notikumi, pie kādiem šo pandēmiju nevaru pieskaitīt.
Mēs izslēdzam iespēju, ka nabadzīgākajai iedzīvotāju daļai sāk trūkt līdzekļu, par ko pirkt ēdienu, cilvēki iziet ārā, notiek radikalizēšanās?
Ja aizliegumi vīrusa saslimstības dēļ tiek bez mitas pagarināti, to nevar izslēgt. Patiesībā radikalizācija jau notiek. Jebkuri valdības lēmumi tiek izspēlēti sociālajos tīklos visekstrēmākajās formās. Viena galējība, ka ir cilvēki, kas sauc pēc tiesas darbiem sakarā ar nepareizībām masku iepirkumos vai raidījumu cikla “Tava klase” organizēšanā.
Otri pretī – lieciet viņus mierā, jo cilvēki vismaz kaut ko dara! Finālā tas izskan ar ekonomikas ministra padomnieka aicinājumu slēgt KNAB uz trim mēnešiem, lai netraucē krīzes uzveicējiem. Tas ir aizraujoši situācijā, kad valdība grasās aizņemties un tērēt četrus miljardus eiro.
Valdošā koalīcija paralēli Covid-19 ierobežošanai strādā pie administratīvi teritoriālās reformas. Tā esot iespējami ātri jāpabeidz. Vai jums ir skaitļi, dati par atbalstu šīm pārvērtībām?
Aptaujas par reformu notika, procesam sākoties. Tagad būtu vērts vaicāt cilvēku viedokli, bet ir bažas, ka koronavīrusa tematika pārklāj visu pārējo.
No iepriekšējām aptaujām atceros iezīmi: jo situētāka pašvaldība, visbiežāk Pierīgā, jo skeptiskāka par mēģinājumu veikt visu veidu reorganizācijas. Īpaši, kad gribēja “piešūt” klāt kādu trūcīgāku pašvaldību.
Tas sabiedriskajā domā radīja aizdomas, ka vietējā infrastruktūra pasliktināsies, kas ir gandrīz neizbēgami. Savukārt novados, kur apvienošanās notiktu uz līdzvērtīgākiem pamatiem vai attālākos no centra, balsis dalījās trīs daļās – par, pret, nezinu, jo tobrīd temats vēl nebija iedzīts apspriešanas degpunktā.
Taču, kolīdz iedzīvotāji sastapās aci pret aci ar izmaiņām, ar konkrēto Vidrižu pievienošanu Saulkrastiem, sākās plaša rosīšanās. Kā? Viņi pieraduši sadarboties tikai ar Limbažiem, bet tiek pārsviesti citur? Nē! Tas raisīja asumus.
Arī, piemēram, baltinavieši, kas nav piederīgi bagātām pašvaldībām, pastāv par savu neatkarību.
Ir atsevišķi novadi, kur pašvaldības ir gana motivētas. Ir jēdziens “sociālais kapitāls”, interpretējams kā savstarpēji labi veidotas sociālās saites ar vietēja rakstura solidaritāti un ģimenisku vienotību. Degsmi sadarboties, ne norobežoties pa viensētām. Tur protesta potenciāls lielāks nekā citiem.
Vai pašreiz pareizi turpināt darbu pie reformas projekta, ja neapmierinātajiem nav pat iespējas protestēt?
Nedomāju, ka tas būtu sevišķi godīgi attiecībā pret cilvēkiem, kuri tiks reformēti. Galvenais reformas virzītājspēks “Attīstībai/Par” lieliski apzinās momenta izdevīgumu. Zālēdājs, lielais ķermenis, ko grasās reformēt, ir novājināts.
Tad ar mazākiem resursiem var ātrāk panākt vēlamo rezultātu. Kad visi pamodīsies pēcvīrusa Latvijā – oho, kādi pārkārtojumi notikuši! Nav šaubu, kaut kas jāmaina valsts teritoriālajā izbūvē.
Tad būtu jāuzklausa attīstības scenāriji, kā pārmaiņas redz reģionos, un pašreizējais veids, kā reforma tiek izpildīta, diez vai ir pareizākais.
Sauksim lietas īstajos vārdos. Pašvaldības visu laiku bija ZZS stiprā pils, kas nodrošināja varu otrajā līmenī, un tas mijiedarbojoties nereti baroja arī augstāko līmeni, bet partijām, kuras līdz šim maz bija pārstāvētas pašvaldībās, šī ir cīņa par varu.
Grūtākais jautājums intervijā – kas uzvarēs Rīgas domes vēlēšanās?
Godīgi sakot, nezinu. Ko var pateikt? Nekur nepazudīs lojālās “Saskaņas” vēlētāju masas, un ar viņu atbalstu var rēķināties.
Tad ir jautājums, kādu kopīgā elektorāta daļu spēs paņemt “Gods kalpot Rīgai”, šoreiz nestartējot vienotā kombinācijā ar “Saskaņu”. Burovs ir nedabiski aktīvs, komentē domē notikušo, un pieredze ļauj to darīt. No vecās koalīcijas Burovs ir redzamākā figūra, jo saskaņiešiem nav līdzvērtīga līdera, kurš spēj runāt par pilsētas saimniecību.
Turklāt Burovs “draud” iebraukt arī Rīgas latviešu partiju atbalstītāju daļā!
“GKR” ir gan latvieši, gan krievi. Var nopelt partiju, ka tā sastāv no domes birokrātiem, bet tā ir jaudīga, ar labu ietekmes tīklu.
Tomēr galvenokārt “GKR” konkurē ar “Saskaņu”. Par pārējiem grūti minēt, un ir liela jautājuma zīme, kas notiks ar “KPV LV”?
Kamēr partijai ir pārstāvība Saeimā, finansējums no valsts – jāturas kopā. Kaut vai kā Blaumaņa “Nāves ēnā” uz kūstoša ledus gabala. JKP apaugusi ar problemātiskām intrigām, daudzreiz izpaudusies ar sliktu politisko gaumi.
“Attīstībai/Par” šobrīd ir dinamiskākais un plēsonīgākais Saeimā pārstāvētais politiskais spēks. Viņu aktivitāte noteikti pārsniedz vietu skaitu Saeimā, pretstatā leopoldizētajam premjeram Kariņam, kurš vēlas mieru un valdības koalīcijas saglabāšanu. Premjers pats sevi pārliecinājis un citi palīdzējuši, ka nav svarīgāka uzdevuma par šo.
