Vai vienīgais ”literatūras piemineklis”? 0
Rakstā “Filmā atklās izsūtījumu drāmu” (16.11.2012.) Anna Galviņa atspoguļo žurnālista, politologa, kinorežisora, Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļa Ginta Grūbes sacīto, ka Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā: 1941 – 1957”, pēc kuras tiek veidota filma, joprojām ir vienīgais šāds dokumentāli literārs piemineklis latviešu valodā par dramatisko mūsu tautas izsūtījumu pieredzi. Vai tiešām vienīgais?
Daudzi nav aizmirsuši Roberta Gabra grāmatu “Latvju virsnieks Nr. 35473”. Vai latvju virsnieku pazemojumi un mokas Noriļskas soda nometnēs nav par izsūtītajiem? Nesaprotami, ka tik zinošs cilvēks kā Gints Grūbe to aizmirsis.
Astrīda K. Rīgas rajonā
Atbild Gints Grūbe, filmu studijas “Mistrus Media” vadītājs: “Arī citi izsūtītie ir atstājuši liecības par savu pieredzi atmiņu stāstos, dienasgrāmatās, vēstulēs un zīmējumos, taču Melānijas Vanagas darbi joprojām ir vienīgā tik liela apjoma un tik detalizēta literāra liecība par izsūtījumiem uz Sibīriju. Astoņdesmito gadu beigās, kad mainījās politiskā situācija visās Austrumeiropas valstīs, šeit gaidīja daudzus nozīmīgus nepublicētus romānus par okupācijas gadu pieredzi un represijām. Izrādījās, ka vismaz Latvijā tādu gandrīz nav. Melānijas Vanagas autobiogrāfisko romānu “Veļupes krastā: 1941 – 1957” un citus viņas darbus Māra Zālīte atklāja astoņdesmito gadu nogalē, tos sāka publicēt žurnālā “Karogs”, un jau drīz tie ieguva klasisku vērtību. Monumentāla un nozīmīga ir visa Melānijas Vanagas “Dvēseļu pulcēšana” septiņos sējumos. Pašlaik “Veļupes krastā: 1941 – 1957” tiek tulkots arī angļu valodā, un mēs ceram, ka saistībā ar filmu “Melānijas hronika” izdosies to izdot arī ārpus Latvijas.”
